Kad viens raud: pārējie sāk raudāt līdzi. Pirms desmit gadiem Gulbenes rajona Daukstēs Gaļinai Skoriņinai piedzima trīnīši – Maksims, Natālija un Dmitrijs.
Kad viens raud: pārējie sāk raudāt līdzi.
Pirms desmit gadiem Gulbenes rajona Daukstēs Gaļinai Skoriņinai piedzima trīnīši – Maksims, Natālija un Dmitrijs. Arī toreiz par viņiem interesējās, rakstīja laikraksti, tikai palīdzība viņiem tika piešķirta minimāli.
Gaļina stāsta, ka, piedzimstot trīnīšiem, viņa neesot saņēmusi lielus pabalstus. Toreiz Daukstu pašvaldība trīnīšiem piešķīrusi 120 latus, tos skaidrā naudā ģimenei neizmaksāja, bet sociālie darbinieki pirka, viņuprāt, nepieciešamo. Šobrīd par trīnīšiem ik mēnesi Gaļina saņem valsts pabalstu bērniem, kas ir nepilni 30 lati. Gaļina nestrādā algotu darbu, viņai ir 50 gadi. Viņa saka, ka vēlas pastāvīgu darbu, lai būtu pārliecība, ka būs par ko uzturēt bērnus. Iepriekš viņa pašvaldībā ir veikusi dažādus sabiedriskos darbus.
“Kad piedzima trīnīši, neviens man nedāvināja autiņbiksītes. Mazgāju bērnu drēbes caurām naktīm. Neilgu laiku pēc manām dzemdībām trīnīši piedzima arī Rīgā. Viņiem toreiz piešķīra 3000 latu lielu pabalstu. Sirds nosāpēja,” saka G.Skoriņina.
Skoriņinu ģimene dzīvo Daukstēs, savulaik apdzīvotā, šobrīd daļēji pamestā divstāvu daudzdzīvokļu mājā. Daudziem dzīvokļiem ir izsisti logu stikli, tikai dažos dzīvokļos vēl mitinās iedzīvotāji. Pašvaldība daudzbērnu ģimeņu bērniem par brīvu nodrošina pusdienas, tās piešķirtas arī trīnīšiem. Bērni mācās Daukstes pamatskolas 3.klasē. Satikām viņus skolā. Dzīvespriecīgus, smaidīgus. Viņi stāstīja par to, kā viņiem šobrīd klājas. Mājās ir četri bērni, brālis Aleksejs mācās 8.klasē. Diviem lielākajiem brāļiem jau pašiem savas dzīves. “Skolā mums iet labi. Visiem trim patīk datorzinības, rokdarbi un zīmēšana,” saka Natālija, kurai īpaši labi padodas latviešu valoda. Viņa klasē ir ātrākā lasītāja.
Klases audzinātāja Astra Zvirbule stāsta, ka trīnīšiem ir daudz kas kopīgs. Ja viens sāk raudāt, tad notiek ķēdes reakcija – līdzi sāk raudāt pārējie.
Trīnīši esot izpalīdzīgi, sirsnīgi, iejūtīgi un centīgi. Mājās trīnīši runā krievu valodā, bet skolā mācās latviešu valodā. Skolā turas kopā, cits citu aizstāv, ir ļoti draudzīgi. “Uz skolu mēs nākam ar prieku,” saka māsa. Skolā viņi apmeklē tautiskās dejas, dzied korī.
Brāļi ir ļoti līdzīgi, kad bijuši mazāki, grūti bijis viņus atšķirt. Kad jaunākais no trīnīšiem – Dmitrijs – bijis maziņš, viņš applaucēja labo roku, ir nepieciešama operācija. Roka aug lielāka, bet bojātā āda un audi “neaug līdzi”, tādēļ tā sāp. Runājot ar Dmitriju par gūto traumu, viņš sāk raudāt. Redzu, ka skolotājai bija taisnība – brālis un māsa sāk raudāt līdzi. Dmitrijs neatceras brīdi, kad guva smago traumu, bija pārlieku maziņš. Dmitrijs darbojas ar kreiso roku, labo – saudzē. Viņam jābrauc uz Rīgu konsultēties par operācijas veikšanu. Daukstu pašvaldība sola palīdzēt – aizvest līdz Rīgai un apmaksāt konsultāciju pie ārsta, bet būs nepieciešami līdzekļi operācijai.
Bērni čakli palīdz mājas darbos. Vasarās dodas mammai līdzi uz mežu ogot, lasa ogas pārdošanai, sēņo. Bērni priecājas, ka katru gadu 27.septebrī viņiem ir trīskārši svētki. Pašvaldība viņu dzimšanas dienā reizēm dāvina torti. Bērni ar prieku stāsta par dzimšanas dienu, kad viņi dāvanā saņēmuši katrs savu torti. Ļauju iztēloties, ko viņi kārotu saņemt dāvanā. Puikas min dažādas spēles, bet Natālija – grāmatu.
“Es esmu cīnījusies. Grūti iet, bet ar bērniem lepojos. Labi izauguši. Natālija labi mācās. Vai es spēšu nodrošināt labu izglītību?” prāto Gaļina. Tajā brīdī virtuvē uz plīts vārījās kartupeļi. Gaļina gaidīja mājās pārnākam trīnīšus.
