Gaidot Latvijas simtgadi, Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijā „Sagša” interesentu grupa uzsāka darināt tautastērpus. Gulbenes pilsētas 90. dzimšanas dienas pasākumā tos paredzēts prezentēt. “Tā ir mūsu dāvana pilsētai,” saka studijas vadītāja Biruta Akmentiņa.
Izrādīs četru gadu darbu
2014.gada rudenī, atsākot jauno darba sezonu, studijas dalībniecēm radās iecere uzaicināt darboties tos, kuri vēlas sev tautastērpu. Tā sasaucās ar 2015.gada sākumā Latvijas Nacionālā kultūras centra uzsākto projektu “Katram savu tautastērpu”, kas tiek īstenots ar domu apkopot informāciju par latviešu tautastērpu, veicināt tā valkāšanu ne tikai svētkos, bet arī sadzīvē. B.Akmentiņa uzsver, ka tas ir ļoti nopietns un apjomīgs darbs – izgatavot tautastērpu. Ieklausoties vairāku gulbeniešu vēlmēs, tika veidota grupa tieši šim mērķim – darināt tautastērpus. „Laikam bijām pārgalvīgas ar lielu uzdrīkstēšanos, jo bijām gatavas apmācīt interesentes bez iepriekšējas pieredzes. Cik pieteicās, tik arī palika līdz beigām – 13 grupas “Darini savu tautastērpu” dalībnieces,” secina Biruta.
Tas nozīmē, ka bija vajadzīgi četri gadi! Sākumā tas šķita neticami. Kad studijas vadītāja teica, ka tautastērpos varēs iet Dziesmu svētku gājienā, grupas dalībnieces brīnījās: „Ko tad mēs tik ilgi darīsim?” Tomēr izrādījās, ka tā vien ir, jo visas tautastērpu darinātājas dienā ir aizņemtas savās darbavietās. Brunču un jostas aušanai, blūzes, ņiebura, villaines, galvassegas šūšanai un izšūšanai, kā arī zeķu adīšanai paliek tikai vakari. „Gribu uzslavēt visas grupas dalībnieces, jo ir vajadzīgs gribasspēks un prasme mērķtiecīgi organizēt savu laiku, sabalansēt visu,” uzsver B.Akmentiņa.
Studijas dalībnieces nodod savas prasmes
Trīs studijas dalībnieces – pati vadītāja, Maiga Dolgā un Aija Auzāne – uzņēmās ierādīt darbus, kuros katra ir stiprāka. Birutas pārziņā bija brunču un jostu aušana. Maiga ir daudzpusīga rokdarbu meistare, taču šobrīd ir vienīgā prasmīgā izšuvēja, tāpēc ierādīja, kā pareizi izšūt kreklus un aubes – sievu galvassegas. Savukārt Aija ir lieliska adītāja, tāpēc viņas padoms un prasmes noderēja rakstaino zeķu adīšanā.
„Katra izvēlējās savu tautastērpu – Vidzemes, Zemgales, Augšzemes, Latgales un 13.gadsimta arheoloģisko tērpu, taču, iespējams, īsti neapjauta, ko ir izvēlējušās, jo vairākus darināt bija ļoti sarežģīti. Mēs ar Maigu secinājām, ka arī pašām nāksies vēl mācīties, lai izprastu citu novadu rakstu veidošanas tehniku. Esmu zvanījusi Zemgales kolēģēm, lai noskaidrotu un precizētu dažas tehniskas nianses šim novadam specifiskiem brunču rakstiem. Labi, ka neviena neizvēlējās Kurzemes tautastērpus, kas ir sevišķi bagātiem un sarežģītiem rakstiem. Kaut gan ne mazāk prasmīgu darbu prasa Latgales tautastērpi, kam ir koši izrakstītas villaines,” atklāj B.Akmentiņa.
M.Dolgā pārzina sievu galvassegu izšūšanu, bet par meitu zīļu vainagiem konsultēja Alūksnes meistare Māra Krieviņa, kuras prasmes ir labi zināmas visā Latvijā. „Prieks, ka arī gulbenietes iemācījās izšūt tādus vainagus, ka šķiet – viņas to vien ir darījušas. Acīmredzot ir jābūt iespējai darīt, jo tikai tā varam uzzināt, ko spējam,” secina Biruta.
Darot apliecina, ko spēj paveikt
Jāņem vērā, ka visas grupas dalībnieces pirmo reizi sēdās pie stellēm. Brunču aušana uz vairākām stellēm bija kopīgs darbs, ar kuru viss sākās. „Pirmais darba gads mums bija kā svētki, jo bija emocionāls pacēlums. Varēja just, ka kopā darbs labāk sokas,” atceras Maiga. Viņa atzīst, ka kreklu izšūšana ir viens no sarežģītākajiem darbiem. „Tomēr noaust jostu, izšūt villaini vai vainagu var būt tikpat sarežģīti. Tiesa, vajadzīgi vairāki mēneši, lai taptu bagātīgi izšūta blūze, ja rokdarbiem var atlicināt tikai vakarus,” skaidro M.Dolgā.
„Neesmu izšūšanas darbu lietpratēja, bet zinu, ka smalkie rokdarbi prasa pacietību, precizitāti un mīlestību, bet meistarība rodas strādājot,“ spriež Biruta.
A.Auzāne atklāj, ka ne visas vēlējās pašas adīt rakstainas zeķes, kas arī iesācējām nav viegls uzdevums. Kāpēc pūlēties, ja tautastērpam atbilstošas zeķes var nopirkt veikalā? “Agrāk kopā dzīvoja lielas saimes, sievas un meitas vakarēja, vērpa un auda, adīja. Tagad dzīvojam citā laikā, kad valda steiga un ir citas nodarbes. Vai jauna meitene sēdēs un adīs sarežģītus rakstus vai mežģīņu adījumu? Tam ir vajadzīga pacietība un laiks. Kas prot adīt, tie arī uzadīja tautastērpam atbilstošas zeķes no vilnas vai lina diegiem. Iespējams, lēmumu adīt vai neadīt ietekmē arī tas, ka zeķes zem brunčiem nav īpaši redzamas,” skaidro A.Auzāne. Viņa uzskata, ka zeķes ir tikpat svarīga tautastērpa sastāvdaļa kā jebkura cita. Turklāt Aija uzsver, ka sajūtas ir pavisam citas, ja viss tērpam ir pašas darināts.
Protams, tautastērpa materiālu izmaksas nav lētas, bet ilgākā laika periodā tās var segt. Turklāt galvenā vērtība ir tautastērpā ieguldītais darbs, tāpēc nevar salīdzināt ar cenu, kāda par to būtu jāmaksā, ja pirktu vai pasūtītu.
Tautastērps dod spēku
A.Auzānei nav sava tautastērpa, jo Daukstu pagastam, kur viņa dzīvo, nav tautastērpa. Savukārt iepriekšējās dzīvesvietas – Jaungulbenes – tautastērpi viņu neuzrunā, jo tiem brunči ir tumši un drūmi. “Neesmu savu tautastērpu vēl atradusi. Negribu kādu tērpu tikai tāpēc, ka man tas patīk. Ar savu tautastērpu gribu justies piederīga vietai, izvēlēties to par pamatu un pielikt tam savu jaunradi,” atklāj A.Auzāne.
M.Dolgā varēs lepoties ar diviem tautastērpiem – Tirzas, kur pavadīta bērnība un jaunība, un Vecgulbenes tautastērpu. Kuru demonstrēs tautastērpu parādē, viņai vēl jāpadomā. B.Akmentiņai ir Vidzemes reģionam raksturīgs tautastērps ar Piebalgas novada brunčiem, kas nosaka tērpa krāsu tonalitāti.
„Tagad secinām, ka mūsu darbs ir bijis svētīgs – vajag uzdrīkstēties, nevis baidīties. Protams, zinājām, ka būs grūti, bet nezinājām, ka būs tik grūti,” atzīst B.Akmentiņa. Turklāt Biruta, Aija un Maiga jūt, ka tas ir viņu pienākums – saglabāt daudzveidīgās rokdarbu prasmes, kas nepieciešamas tautastērpu darināšanai. „Protams, ir prieks strādāt radoši un ir prieks par skaistiem darbiem. Tomēr iespējams, ka vēl lielāka paliekoša vērtība ir tam, ka esam iemācījušas citām to, ko protam,” secina Biruta. Viņa ir izjutusi, ko nozīmē prasmju pārmantošana un nodošana tālāk.
„Turklāt tā ir pavisam cita sajūta, kad esmu uzvilkusi tautastērpu. Rodas vārdos grūti izsakāma pacilātība, kas liek izslieties staltāk un būt lepnai,” atzīst M.Dolgā. Biruta atceras sajūtu, kad Gulbenē viesojās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa bija izteikusi vēlmi apmeklēt lietišķās mākslas studiju, tāpēc bija satraukums, kā sagaidīt augsto viešņu. „Domās drebēju kā apšu lapa, bet, kad uzvilku tautastērpu, jutos droša un pārliecināta. Tautastērps dod spēku,” uzsver B.Akmentiņa.
Grupas “Darini savu tautastērpu” dalībnieces:
Aija Miķelsone, Seces tautas tērps (Augšzeme)
Aija Avotiņa, Rūjienas tautas tērps (Vidzeme)
Arita Tirziņa, Cesvaines tautas tērps (Vidzeme)
Baiba Dzērve, Jasmuižas tautas tērps (Dienvidlatgale)
Dina Tiltiņa, Cēsu novada tautas tērps (Vidzeme)
Dace Greibere, Vecgulbenes tautas tērps (Vidzeme)
Daiga Bleikša, Alūksnes novada tautastērps (Vidzeme)
Dace Paidere, Abrenes tautas tērps (Latgale)
Inga Kadile, arheoloģiskais 13.gs. tērps
Ineta Ivašenko, Lejasciema tautas tērps (Vidzeme)
Sarmīte Zvirgzdiņa, Elejas tautas tērps (Zemgale)
Valentīna Zeiļuka, Vecgulbenes tautas tērps (Vidzeme)
Inese Kalēja, Piebalgas tautas tērps (Vidzeme)
