Vēl pavisam nesen Martai dzīve vilkās kā piekrauts vezums pret kalnu – tik daudz ko vajadzēja spēt un tik lēnu viss virzījās uz priekšu. Reizēm šķita – spēka pietrūks, bet apstāties nedrīkstēja. Marta apzinājās, ka ikdienas darbi kļuvuši par rutīnu, no kuras izrauties varēja tikai ar lielu gribasspēku. Tikai – kur to ņemt?
Tad negaidot viss apgriezās otrādi, un nu vezums auļiem ripoja no kalna lejā – neko vairs nevarēja paspēt laikā. Rokas pilnas ar darbiem, prāts aizņemts ar šodienas un rītdienas plāniem un pienākumiem. Tik daudz vajadzēja paspēt!
Vai tiešām dienas būtu sarāvušās uz pusi īsākas? Kalendārs un pulkstenis gan vēsta, ka viss joprojām pa vecam, tikai – nezin kāpēc laiks arvien nemanāmāk aizslīd pagātnē…
Kurā brīdī viss izmainījās, Marta īsti nepamanīja. Iespējams, tajā dienā, kad viņa deva savu piekrišanu dejot senioru deju kolektīvā. Drusku negaidīti nāca šis piedāvājums, tāpēc pirmajā acumirklī gribējās iebilst: „Ko nu es vairs, lai jau tie jaunie. Pietiks man ar kora dziedāšanu…”
Bet vēlāk, pēc trešā, ceturtā mēģinājuma, pēc pirmā koncerta satraukuma trīsām, domas mainījās. Ja tā padomā – kas gan tur peļams? Pēc dejošanas tāds mundrums kaulos, katra muskuļu šķiedriņa priecīgi izkustināta. Kur nu vairs iemesls skumšanai! Un, ja vēl dvēseli ar dziesmu dziedina, tad pavisam lustīga dzīvošana!
Vienīgi, ar to visa paspēšanu arvien knapāk paliek. Vēl vienas durvis aiz muguras nav aizvērušās, kad otras jau gaida ienākam. Mājas, kūts, mēģinājums, dārzs, mazbērni, mēģinājums, mājas, mazbērni, mēģinājums,… Un vēl gribas paspēt kādu teātra izrādi noskatīties, kādu grāmatu izlasīt un koncertu noklausīties.
Kāds tur brīnums, ja divi darbi reizē darāmi un kāda doma paliek līdz galam neizdomāta? Ja darāmais steidzas sakāmajam pa priekšu un nav laika vārdiem? Ja domas ceļā uz mērķi pārlec pakāpienus – hop-hop-hop! Citādi vairs nekur laikā neiespēt!
Vakarā koncerts. Par laimi – ne pirmais, tā kā lielie uztraukumi jau aiz muguras. Kaut arī mēģinājumos centusies no sirds, horeogrāfiju apguvusi un soļus iemācījusies, nevarētu teikt, ka par izdošanos Marta vairs neuztraucās. Kā zināms, „lampu drudzis” – tā ir normāla parādība pat izciliem māksliniekiem.
Steigdama pēdējos mājas darbus un norādama kaķi, vienlaikus gludinādama blūzi, bikses un veidodama matus, Marta pie sevis dungo tautas dejas ritmu – solis pa labi, solis pa kreisi…
Nez’ kāpēc pulksteņa rādītāji atkal sākuši skriet! Vēl galds jānokārto, vakariņas jāieliek siltumā. Un vēl kas palika nepadarīts…
„Ah, labi, lai paliek! Tūlīt nokavēšu autobusu.”
Marta steigšus iemet somā nospodrinātās deju kurpes, uzvelk ikdienas ērtos apavus un garās bikses, uzmet plecos vējjaku un steidzas uz pieturu. Ar autobusu brauciens līdz kultūras centram desmit minūtes. Nekādas grūtības gan nerada arī kājāmiešana – labā laikā tā ir tīri veselīga pastaiga, bet šovakar gribas pataupīt spēkus.
Tomēr – nekā! Laiks atkal aizjoņojis pa priekšu – ceļa līkumā redzamas vien autobusa izgaistošās signālugunis…
– Kaut kas traks! – Marta noelšas. Nu nāksies pielikt soli. Katram skaidrs, ka nokavēt nedrīkst.
Lai arī nepilnos pāris kilometrus izdodas pieveikt divdesmit minūtēs, aizkulisēs Marta ieskrien piecas minūtes pirms koncerta sākuma. Nu tikai sākas īstā steiga: pārējās dejotājas drūzmējas blakus un cenšas palīdzēt saģērbties. Viena dod tautiskos svārkus, otra tos jau stumj pāri galvai, trešā aizsprādzē kurpes, bet ceturtā steidz sapogāt blūzi. Acumirklis un sportiskās Martas vietā aizkulisēs stāv tautiskā Marta – strīpainiem svārkiem un lakatiņu galvā. Pāri visiem izstarodama savu optimismu, mazliet aizelsusies, viņa ir gatava iziet uz skatuves.
Stalti paceltas galvas, galanta saveicināšanās, izstrādāti soļi, saplūšana ar mūziku un ritmu – viss notiek kā pēc notīm. Dejotājiem šķiet – publika skatās aizturējusi elpu…
Tad kādā pagriezienā, sperot platāku soli, atliecas svārku mala, un Marta pamana uz kājas pazibam tumšu joslu. Vai viņa steigā būtu apvilkusi melnās zeķes? Zem gaišiem strīpainiem svārkiem tas būtu neprāts! Tā tas noteikti nevar būt!
Negaidītā pārsteiguma saintriģēta, nākamajā pagriezienā Marta sper vēl platāku soli un pamana, ka tumšā josla zem svārku malas izplešas plašāka… Kas tie par brīnumiem?
Dejas solis uz mirkli sapinas, un no spējas apjausmas Marta gandrīz vai apstājas skatuves vidū: „Ārprāts! Garās bikses! Es steigā esmu aizmirsusi novilkt garās bikses!”
Ko nu vairs! Malā neskriesi! Deju nepārtrauksi vienu garo bikšu dēļ… Tādu kaunu!
Nez, cik daudz no tām redzams skatītājiem zālē? Vai kāds jau skaļi nesmīkņā? Un kāpēc tās sievietes pirmajā rindā sačukstas? Nāksies dejot rāmāk, ar pussolīti…
Partneris lielām acīm paskatās uz Martu, bet – gan jau ne liekā apģērba gabala dēļ. Drīzāk viņā izbrīnu rada Martas pēkšņais stīvums un izkrišana no ritma, sak’, ko tad šitā ņiprā dejotāja tā piekususi?
Bet ko lai dara, ja domās kā ods sīc nemiers „nez, kā tas izskatās no zāles”?
Par laimi, deja beidzas un aplausi šķiet tikpat sirsnīgi un patiesi kā agrāk. Dejotāji gatavojas nākamajam uznācienam un, šķiet, Martas kļūmi neviens nav pamanījis.
Atbrīvojusies no liekā apģērba gabala, arī Marta stājas ierindā: „Fu, nu varēšu kārtīgi uzdejot!”
