Sporta dejas sākas ar ieklausīšanos mūzikā, ar ikvienas kustības pakļaušanu spraigajam vai mierīgajam ritmam.
Sporta dejas sākas ar ieklausīšanos mūzikā, ar ikvienas kustības pakļaušanu spraigajam vai mierīgajam ritmam. Tās sākas ar neveiklām kustībām un grūtībām vienmēr noturēt staltu stāju. Tomēr, sākot ritmikas nodarbības jau pirmsskolas vecumā, sasniegt iecerēto ir daudz vieglāk.
“Pirmās iemaņas ritmikā vislabāk attīstīt bērnam jau piecu gadu vecumā, lai viņš apzinās, kura ir labā, kura kreisā kāja, lai ieklausās ritmā, skaņdarbā. Savukārt ar sagatavošanas grupas audzēkņiem var doties jau uz pirmajām sacensībām. Šajā laikā bērnam jāpiedāvā tāda mūzika, ko viņš vēlas klausīties, tai jābūt saistošai, pretējā gadījumā intereses par nodarbību nebūs,” secina Gulbenes vidusskolas sporta deju skolotāja Irēna Sproģe.
Iemāca ievērot uzvedības kultūru
Jau pirmajā nodarbībā pedagogs māca uzvedības kultūru. Apģērbam jābūt sakārtotam, dejot nedrīkst sporta apavos un treniņbiksēs. Zēnam biksēs jābūt siksnai, mati nedrīkst būt izspūruši. Arī meitenēm bizes vajadzētu sapīt cieši jo cieši. Sporta dejas disciplinē un ļauj caur citiem dejotājiem novērot sevi, savu izturēšanos.
I. Sproģe atzīst, ka jau pirmajā nodarbībā pedagogam jāliek manīt, ka viņš ir stingrs un prasīgs. “Dejotājiem ir jārespektē skolotājs kā personība, kam ir svarīga darba atmosfēra zālē. Tomēr bieži vien šī stingrība nepatīk. Tādēļ pirmajā brīdī nepieciešams iepatikties, un kontaktu nav iespējams uzspēlēt un notēlot. Ir jāatrod kopīgais. Sākotnēji daudziem deja ir sveša, bet, ja pedagogs iepatīkas, viņi nāk mācīties,” domā sporta deju skolotāja.
Ja vecāki bērnu sūtu uz sporta dejām, tie ir gatavi to ne tikai intelektuāli izglītot, bet arī atbalstīt. Daudzi ritmiku izvēlas tādēļ, ka bērnam nav ritma izjūtas, koordinācijas. “Dejot var visi, arī tie, kam nav muzikālās dzirdes. To var izkopt. Ir nepieciešams tikai darbs,” uzskata I. Sproģe.
Stingri noteikumi iesācējiem
“Tiklīdz bērns ļaujas lielajai avantūrai – deju pasaulei, vecākiem jārēķinās, ka būs nepieciešams atbilstošs apģērbs. Iesācēju grupā tas ir vienkāršs. Jebkurš līdz 16 gadiem var dejot šajā grupā. Pavisam ir četri līmeņi (0, 1., 2. un 3.). Obligātā prasība zēniem ir garas, melnas bikses ar siksnu vai arī speciālās bikses ar paaugstinātu jostas daļu, balts krekls un tauriņš. Kurpes ir slēgtas, ar mazu papēdi. Nedrīkst būt pilnā zole. Meitenēm nedrīkst būt sandeles, bet tikai laiviņkurpes, kam ap potīti ir neliela siksniņa. Šādas kurpes nepieciešamas, lai ātrajās Latīņamerikas dejās kurpe nepazustu,” stāsta skolotāja.
Sacensībās meitenēm jāvelk miesas krāsas zeķbikses, vienkārša, vienkrāsaina kleita vai arī melni svārki un balta blūze. Ir stingrs noteikums, ka blūze no svārkiem deju laikā nedrīkst “izlīst” laukā. Žūrija šādu nekārtīgu apģērbu uzskaitīs kā kļūdu. Ja pirms gada meitenēm matu sakārtojumā ļāva likt pušķus un lentes, tad tagad matiem jābūt sakārtotiem copītē un nedrīkst būt rotājumi.
Ja iesācēju grupas pirmajos divos līmeņos obligāti jādejo divas dejas – valsis un ča-ča-ča, tad otrajā un trešajā līmenī bez šīm dejām ir arī kviksteps un džaivs. Šo grupu sacensībās aizklāti tiesneši vērtē ritmu, stāju, auguma līnijas un tikai tad kustības. Katrs dalībnieks saņem apbalvojumu.
“Gandrīz visās sacensībās dejotājiem piešķir trīs vietas. Šāda vērtēšana bērnus ieinteresē, nevis atgrūž. Saņemot atzinību, ir stimuls strādāt tālāk, ” norāda I. Sproģe.
E klases sacensības ir nežēlīgākas
E6 klases sacensībās var piedalīties tikai tad, ja ir tērps standartdejām un Latīņamerikas dejām. Skaists balles tērps valsim un atkailinātais sambas un citu ātro deju dejošanai. Ja bērns tiek E grupā, vecākiem jārēķinās, ka reizi mēnesī būs sacensības, būs vajadzīgs tērps.
E grupu dejās sacensībās ir atklāta balsošana. Ir jābūt psiholoģiski gataviem, ka kļūdas publiski atzīs, ka ne no katrām sacensībā atgriezīsies ar uzvaru.
Katram bērnam un jaunietim, kas dejo sporta dejas, nodarbībās būtu nepieciešams vērot arī citus jauniešus. Ja nemācās saskatīt un novērtēt citu kļūdas, tad arī pats nevar savējās ieraudzīt.
“Bērni ir norūdīti pret zaudējumiem. Tiesneši ir deju pedagogi, un, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, katrs ir ieinteresēts, lai tieši viņa dejotāji gūst labākos rezultātus. Jo augstāka klase, jo lielākas ambīcijas,” atzīst I. Sproģe.
Ir trīs skolotāju kategorijas
Deju soļus izstrādā Latvijas Profesionāļu sporta deju federācija. Deju skolotājam ir jāzina, kā tos izpildīt – līnijā, pa diognāli, atpakaļgaitā vai uz sāniem. Kā skolotājs saprot kustību, tā māca arī bērniem.
“Ir pedagogi, kas beiguši augstskolu kā deju skolotāji. Tie ir ieguvuši augstāko kvalifikāciju. Ir tādi, kas ir izgājuši apmācības kursus. Savukārt trešie uz savām nodarbībām aicina citus, pieredzējušākus un gudrākus pedagogus. Viena šāda stunda pārim izmaksā no desmit līdz 16 latiem. Tas ir dārgs prieks,” uzskata deju skolotāja, kas ir beigusi Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Sporta deju fakultāti.
Lai bērni gūtu panākumus, iesācējiem nodarbības vajadzētu divas reizes nedēļā pa stundai. Otrajā, trešajā līmenī dejotājiem vajadzētu strādāt jau trīs stundas. E klasei pat četras stundas. Jo augstāka klase, jo biežāk un ilgāk ir treniņi.
Arī sestdienas un svētdienas jāatvēl treniņiem. Tikai pārrodoties mājās pēc kārtējām sacensībām, ir tāds patīkams nogurums un reizē arī stimuls strādāt tālāk,” saka I. Sproģe.
