Zinaīda Klesmane: “Kad uzvelku tautas tērpu un eju pa ielu, jūtos īpaša un lepna.
Zinaīda Klesmane: “Kad uzvelku tautas tērpu un eju pa ielu, jūtos īpaša un lepna.
Gulbenes kultūras centra vidējās paaudzes deju kopai “Apinītis” šī ir 17.sezona. Kopš pirmās kolektīva pastāvēšanas dienas tajā dejo gulbeniete Zinaīda Klesmane. Dejošana ir viņas vaļasprieks un mīlestība, kam netiek žēlots laiks. “Dejojot es jūtos jauna. Nevienam cilvēkam, kurš nosvinējis pusgadsimta jubileju, negribas būt vecam,” saka Zinaīda.
Zinaīdas dzimtā puse ir Rēzeknes rajons, tāpēc viņa sevi lepni dēvē par Latgales meiteni un vislabprātāk dejo temperamentīgās latgaļu dejas. Skolas laikā ar apbrīnojamu dejas mīlestību bijusi apveltīta Zinaīdas klases audzinātāja, kura saviem audzināmajiem palīdzējusi apgūt tautiskās un arī modernās dejas. “Dejas mīlestību esmu pārmantojusi no tēva, kurš savulaik dejoja deju kolektīvā. Pagājušajās Lieldienās apciemoju vecākus un tētis atcerējās, kā piedalījies koncertos un Dziesmu svētkos. Liels bija viņa izbrīns, uzzinot, ka tagad dalībniekiem par piedalīšanos Dziesmu un deju svētkos nemaksā. Tētis vairākkārt ir teicis, ja nedzīvotu Latgalē, ja būtu bijušas materiālās iespējas, viņš kļūtu par baletdejotāju,” stāsta Zinaīda. Viņš vēl tagad, lai gan esot 79 gadi, labprāt apmeklējot pensionāru pasākumus un izdancinot visas “meitenes”. Zinaīda neslēpj prieku, ka dejas mīlestību pārmantojusi arī viņas 23 gadus vecā meita Arita un 29 gadus vecais dēls Atis.
Lūdz, lai saudzē kājas
Kad televīzijā translē šovu “Dejo ar zvaigzni” vai deju sacensības, Zinaīdai apkārtējā pasaule neeksistējot. Ja vien Gulbenē būtu iespējams apgūt arī modernās dejas, viņa būtu pirmā, kas pieteiktos nodarbībām. Uz vienas rokas pirkstiem Zinaīda saskaita deju partnerus, kurus raksturo kā fantastiskus dejotājus. Jau pēc pirmajiem dejas soļiem esot iespējams saprast – būs vai nebūs iespējams sadejot. 1976.gadā, sākot strādāt Gulbenē, viņa ar steigu raudzījusi pēc iespējas dejot. Pirmais deju pedagogs bijis Kārlis Vents, tad Edīte Ķikuste, tagad – Dainuvīte Putniņa, kuru salīdzina ar ģenerāli, kas komandē vairākas armijas. Dainuvīte ir vienīgā deju pedagoģe rajonā, kas vadījusi skaitliski visvairāk kolektīvu. “Visi dažkārt žēlojamies, ka nepietiek naudas. Viena pati, audzinot divus bērnus, arī esmu to izjutusi, tomēr man joprojām nav pieņemama norāde, ka labāk es būtu strādājusi vairākos darbos, nevis lēkājusi pa skatuvi. Es dejoju savam priekam. Dejošana man dod gandarījumu, palīdz atbrīvoties no darbu pārpilnās ikdienas stresa,” atzīst Zinaīda. Viņa ārkārtīgi pārdzīvojusi brīdi, kad šķitis, ka veselības problēmu dēļ nāksies no vaļasprieka atteikties. “Neslēpju, esmu kristīgs cilvēks, eju uz baznīcu, vienmēr palūdzu Dievam, lai tas man palīdz, lai saudzē kājas, lai es varētu dejot līdz sirmam vecumam, lai būtu starp cilvēkiem. Varbūt tā ir tikai sakritība, bet ļoti daudzos gadījumos esmu saņēmusi šo palīdzību,” piebilst dejotāja.
Ļoti patīk balles
Zinaīdai ļoti patīk balles, jo tajās esot iespējams pamatīgi izdejoties. Viņa būtu gatava dejot bez pārtraukuma līdz spēku izsīkumam. “Tā ir bauda virpuļot dejā, piemēram, ar Māri Pazānu. Cik tad mūsu vecuma cilvēkiem ir šo iespēju dejot ballēs?” Viņa atsauc atmiņā kādu uzstāšanos Limbažos, kas notikusi tieši dejotājas dzimšanas dienā. “Man tik ļoti toreiz gribējās kaut vienu deju ballē nodejot, bet visi domāja tikai par mājām. Aiz sarūgtinājuma raudāju. Esmu saņēmusi pārmetumus, ka man nekad neesot gana, ka es vienīgā kolektīvā neesot precēta un tamlīdzīgi, ka vienmēr esot tur, kur puiši. Šādi nepamatoti izteikumi ļoti sāp. Jā, “Apinīša” puiši ir koķeti, bet es nekādā gadījumā nevarētu pieļaut citas attiecības, kā vien to, ka esam viena kolektīva dalībnieki. Ir tāds teiciens, ka “čigāns savā sētā nekad nezog”.
Savulaik, dejojot K.Venta vadītajā deju kolektīvā, Zinaīdai bijusi iesauka Zinovijs, jo vīriešu kārtas dejotāji viņu uztvēruši kā savu čomu. “Arī tagad tā jūtos, jo esmu “Apinīša” vecākā, kas iekasē naudu, sarūpē ziedus un tamlīdzīgi.”
Sirds un dvēsele gavilē
Zinaīda mēģina saskaitīt, cik lielajos Dziesmu un deju svētkos piedalījusies. Izrādās – kopš 1976.gada – gandrīz visos. Katru reizi, līdz ar dejotāju simtiem iznākot skatītāju priekšā, viņa, sajūtot, kā pa muguru skrien saviļņojuma skudriņas, klusībā lūgusies, lai šādu iespēju vēl būtu daudz. “Šķiet, sirds un dvēsele gavilē, kad eju svētku gājienā pa Rīgas ielām, kad visi ir savējie, kad aizmirstas mēģinājumu slodze. Apzinos, ka vajadzēs izturēt daudz, ka nebūs viegli, bet dejošanas prieks stāv visam pāri,” saka Zinaīda. “Apinītis” ir aktīvi koncertējošs kolektīvs. Tas dejojis ne tikai Latvijā bet arī ārpus valsts robežām. Zinaīda uzskata, ka tas, ka dejotājiem citam cita pietrūkst, ir vadītājas Dainuvītes nopelns, jo viņa spējusi saliedēt kolektīvu. “Bieži salīdzinu “Apinīti” ar citiem vidējās paaudzes deju kolektīviem un esmu lepna par mūsu iznesību. Manuprāt, mēs visi esam skaisti cilvēki,” vērtē Zinaīda. Viņa smejas, ka esot saņēmusi piedāvājumu pāriet dejot uz senioru deju kolektīvu “Vērdiņš”, bet pagaidām viņa no šīs iespējas atteikusies. “Laikam jau negribas būt seniorei,” viņa piebilst.
Jūtas Dieva izredzētā
Zinaīda nepieder mājās sēdētājiem. Viņa regulāri dodas ne tikai uz “Apinīša” mēģinājumiem, bet labprāt piedalās Latgaliešu kluba pasākumos, regulāri apmeklē peldbaseinu un nodarbības pie psihologa, cītīgi vingro. Zinaīda ir gatava arī nūjot, jo uzskata, ka tas vēl vairāk uzlabotu viņas veselību. “Man patīk aktīvs dzīvesveids. Galvenais, ka to atbalsta arī dēls un meita. Starp citu, es laikam esmu Dieva izredzēta, jo otro gadu esmu aizbildne 15 gadus vecajai Ancei. Nu jau viena ar otru esam saradušas. Neizskaidrojama iemesla dēļ es ar bažām gaidīju 50 gadu jubileju. Domāju, viss dzīvē ir bijis – bērnība, mīlestība, izaudzināti bērni, tagad dzīvošu tikai pati sev. Tomēr tā nenotika, man atkal ir bērns. Tagad saprotu, ka cilvēkam ir nevis kaut kad jāsāk dzīvot sev, bet tas jādara visu mūžu. Laikam neesmu pratusi sevi lutināt un mīlēt, jo vienmēr prioritāte ir bijuši citi. Droši vien tāda ir mana dzīves sūtība,” prāto Zinaīda.
***
Fakti
– “Apinīša” dejotāji par sevi saka: “Esam cilvēki ar gaišu smaidu, vieglu soli un dzirkstošu dzīvesprieku, kas sadejo draudzīgā pulkā.”
– Kolektīva vadītāja Dainuvīte Putniņa par “Apinīti”: “Priecājos, ka esmu kopā ar cilvēkiem, kam piemīt mīlestība uz deju, jo deja ir visa mana dzīve.”
– Deju kopa “Apinītis” savu darbību sākusi 1991.gadā.
Kolektīvs dejojis Anglijā, Čehijā, Polijā, Krievijā, Lietuvā, Slovākijā un daudzviet Latvijā.
– Piedalījies daudzos vidējās paaudzes deju kolektīvu sadančos, piemēram, Cēsu rajona Amatā, Viļakā un citur. “Apinītis” arī pats organizējis vairākus starptautiskus “Sadančus”, gūstot draugus no Čehijas, Dānijas, Lietuvas un Latvijas.
– Kolektīvs vairākkārt apbalvots ar Gulbenes pilsētas domes Atzinības rakstu, kā arī ar valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” Pateicības rakstu.
Ir guvis godalgotas vietas deju kopu skatēs.
– Pēc dejotāju vecuma ir vissirmākais vidējās paaudzes deju kolektīvs rajonā, kura sastāvs ir gandrīz nemainīgs.
– “Apinītī” dejo dažādu profesiju pārstāvji – vecākā grāmatvede, aptiekas vadītāja, keramiķe, skolotājas, lauku uzņēmējs, elektromehāniķis, uzņēmējs un citi.
