Deja ir seksualitātes izpausme. Tā domā visi. Deja – tā ir arī māksla, estētika, kustību skaistums.
Deja ir seksualitātes izpausme. Tā domā visi. Deja – tā ir arī māksla, estētika, kustību skaistums. Tā izsaka tik daudz par cilvēku domāšanu, saskarsmes kultūru, dvēseles stāvokli.
Pāru dejas, kurās divatā mūzikas ritmiem ļaujas divi pretējā dzimuma cilvēki, dod iespēju iepazīties, izvēlēties un veidot pirmos kontaktus ar iespējamo mīlas partneri. “Kungi aicina dāmas uz deju!” šis balles pasākuma vadītāja aicinājums ir sens un satraucošs. Bet tagad mums ir dota iespēja lauzt stereotipus. Ir iespēja iepazīt Rietumu pasaulei svešu kultūru, kurai arī ir sena vēsture, sava estētika, filozofija un rašanās iemesli. Runa ir par Austrumu dejām, pareizāk sakot, par vienu no tām – par vēderdeju.
Jau kādu laiku Gulbenē ir iespēja mācīties vēderdejas pie kvalificētas skolotājas Lienītes Lapsas. Uz pašu pirmo nodarbību pie viņas Gulbenes kultūras centrā bija ieradušās teju 50 dejotājas. “Tā tas sākumā vienmēr ir,” smaidot teica toreiz Lienīte.
Vairums neizturēja, jo skolotāja nodarbībās bija prasīga. Salīdzinoši reto kopā sanākšanas reižu dēļ jāvingrinās trīs stundas (ar pārtraukumu). Vēlāk dejotāju grupā palika tikai tās dalībnieces, kas patiešām ir apveltītas ar vēlmi dejot, ar gribasspēku un ar stingru apņemšanos ielūkoties Austrumu sievietes pasaulē, uzzināt tās sievišķības noslēpumu, lai pēc tam paņemtu to sev līdzi ikdienas dzīves gaitās.
Ne jau izpatikt
vīrietim
Lienīte apstrīd priekšstatu, ka vēderdejas ir tikai līdzeklis, kā savaldzināt vīrieti. Tā neesot un tā nekad nav bijis. Dejotājai nav jādomā un jāvēlas: kad es tā dejošu, mani beidzot pamanīs un atbilstoši novērtēs vīrietis…
“Ja vēderdeju mācās dejot ar domu, ka es tad varēšu kādu “nozvejot”, tad īstenībā – nē. Varbūt pat vīrieši var nesaprast šo deju,” Lienīte nebaidās radīt vilšanos tajās dāmās, kas vēderdeju domās seksualizē. Vēderdeja ir harēma sieviešu deja. Tā ir deja bez vīrieša klātbūtnes. Tā ir sieviešu izklaide, vingrošana, laika īsināšana, sevis apzināšanās, sava skaistuma parādīšana, apjaušot, ka sieviete arī pati par sevi ir pašpietiekama vērtība.
“Vēderdeja ir vienkāršāka. Tur pietiek apzināties sevi kā sievieti. Pietiek gribēt sevi parādīt. Parādīt augumu, tā līniju skaistumu, parādīt vienu gurnu, tad otru, vienu plecu, otru… Skaisti,” saka Lienīte.
Viņa saka, ka šajā dejā neder pārlieka pašapziņa, kas robežojas ar iedomību, bet neder arī nedrošība. Ir vienkārši jāvēlas dejot, iemācīties un pēc tam – ir jāļaujas dejai, jāsaplūst ar to.
“Ir pāris meitenes, kas jūtas par sevi pārliecinātas. Tas der. Tas labi. Neder bravūra. Ir vienkārši sevi jāmīl. Dejo! Kad to dari no sirds, tas vien jau ir daudz. Un tas ir laiks sev pašai,” stāsta skolotāja.
Standarts vēderdejās ir sievišķīga dejotāja. Protams, gariem matiem. Tipiski sievišķīga sieviete – ar izteiktiem apaļumiem. “No filozofiskā viedokļa, karjeras sievietei… arī der vēderdeja. Tā patīk ļoti dažāda vecuma sievietēm. Daža uztraucas, vai nav par vecu, vai nav par apaļu. Nē! Šī deja ir ļoti demokrātiska. Tā nav deja mazām meitenēm. Tīri tehniskā ziņā. Tur nav tā domāšana iekšā. Tā tomēr ir sievietes deja,” uzsver skolotāja un piebilst, “vēderdeja ir ļoti populāra. Latvijā ir daudz studiju, kur var mācīties šo Austrumu deju. Ne tikai Rīgā, arī Daugavpilī, Valmierā, Jēkabpilī, Smiltenē. Tas ir populārs pasākums. Laikam tāpēc, ka ikdiena ir stresa pilna. Dejas ir mierīgas un uz sevi koncentrētas.”
Vai tas nav lieliski? Austrumu dejas iemāca sievieti mīlēt sevi tādu – sievišķīgu būtni, kurai ir gurni, krūtis, vēders. Ne jau velti vēderdejas ir atļautas un ieteicamas pat grūtniecēm. Lienīte saka: viņa gribētu mācīt dejot šo deju arī topošajām māmiņām. Dejot, gaidot bērniņu, un turpināt dejot pēc tā nākšanas pasaulē – kas gan var būt brīnišķīgāks!
Mācīties, mācīties
un vēlreiz…
“Visu pamatu dod tieši mācīšanās. Ir bijuši gadījumi, kad sieviete nāk un mācās mēnesi un neko nemāk. Kāpēc? Bet ir meitenes, kas nāk tikpat ilgi un jau uzstājas. Pašai arī ir jāgrib un ir jāstrādā,” saka Lienīte.
Iznāk sevis atdošana Gulbenei un gulbenietēm? Lienīte divas reizes mēnesī ir te, lai mācītu. Tā ir piederības sajūta Gulbenei, kas mudina viņu to darīt. Te dzīvo viņas vecāki. Darīt kaut ko labu savai pilsētai – tas ir altruisms, kas paijā dvēseli.
“Mēs kopā sanākam divreiz mēnesī. Vīkendu nepietiek, kaut vajadzētu dejot biežāk – divreiz nedēļā. Bet tāpēc tās divas reizes mēnesī nodarbība katrreiz ilgst trīs stundas. Sākumā meitenēm varbūt likās, ka tas ir par traku. Bet tas ir optimāli. Tāpēc, ka meistarklases ilgst vidēji trīs stundas. Citreiz – pat visu dienu! Nav ne vainas! Tagad man ir prieks ne tikai par sevi, bet arī par tām meitenēm, kundzēm, kas nāk pie manis uz nodarbībām. Starp manām Rīgas dejotājām ir arī dažas kundzes gados. Redzu, ka viņas dejo un rezultāts ir,” saka Lienīte. Viņa stāsta: “Gulbenes dejotāju grupa man ir īpaša. Nodarbību laikā paspējam kopā dejot, nogurt, papļāpāt, sasmieties un atkal dejot, nogurt… Kopā svinam dzimšanas dienas, saskandinām šampanieša glāzes. Tā radām sev mazu atpūtas saliņu ikdienas steigā. Gribētos Gulbenē sarīkot kādu pasākumu Austrumu stilā.”
Kā šī mīlestība sākās?
Lienīte pati ar vēderdeju aci pret aci satikās pirms četriem gadiem. “Draudzene mani aizveda uz nodarbību. Sāku pie Austrumu deju studijas “Alegria” vadītājas Ilzes Zariņas. Viņa ir vēderdeju aizsācēja Latvijā. Vēderdejas Latvijā ir nedaudz vairāk nekā sešus gadus. Tad es dejoju klubā “Alegria” kādus trīs gadus. Pirms pāris gadiem viņa organizēja vēderdeju pasniedzēju kursus. Mūs mācīja igauņu skolotāja Pille Rossi. Viņa ir gados, bet ļoti skaisti dejo. Viņa galvenokārt ir indiešu deju pasniedzēja. Māca arī vēderdejas. Nu jau pusotru gadu mācu vēderdejas citiem. Sāku mācīt pērn maijā Rīgā – divas reizes nedēļā. Mācīju iesācējus. Tagad jau ir arī pirmā līmeņa dejotājas, “skatuves meitenes”, kuras pati esmu apmācījusi,” saka Lienīte.
Bet mīlestība uz deju kā tādu viņai sākās vēl agrāk – bērnībā, Gulbenē. Pirmā skolotāja bija gulbeniete Edīte Ķikuste. Viņas vadībā dejots daudz, ilgi, iemīlēta deja uz mūžu. Ar sirds siltumu Lienīte atminas arī savu dejotājas karjeru Grigorija Gorodko vadītajā mūzikas grupā “Dūmi”. Par savu deju skolotāju Lienīte sauc arī Irēnu Sproģi.
Runājot par nākotnes plāniem… Tie Lienītei saistās ar dejošanu. Viņa ir nodibinājusi savu deju studiju “Horeo”. Pagaidām materiāli nav iespējams veltīt sevi tikai šim darbam. Tāpēc ir arī maizes darbs, kas nav saistīts ar dejošanu. Savas studijas nosaukumu Lienīte domājusi ilgi un dikti: “”Horeo” – no vārda horeogrāfija. Īstenībā es ilgi domāju un nevarēju atrast nosaukumu. Gribēju kaut ko tā kā no Austrumiem. Nodomāju: cilvēki nesapratīs, tāpēc tā viņiem šķitīs tukša skaņa. Horeogrāfija? Tāpēc, ka kādreiz es ne tikai vēderdejas, bet varbūt kādam arī kāzu valsi iemācīšu, ko es joprojām protu.” Lienītes studija darbojas Rīgā telpās Vecrīgā, kā arī Gulbenē un Smiltenē.
Ko viņai pašai dod deja? “Es jūtos labi,” saka viņa. Bieži Lienītei vaicā, vai dejotājām jāietur diēta.
“Nē, ir vienkārši jācenšas ēst pareizi. Bet tas jāprot katram cilvēkam, ne tikai tiem, kas dejo. Es pati… Esmu pārāk nedisciplinēta. Es reizēm aizmirstu paēst. Vienīgi – cenšos neēst vēlu vakarā. Īpaši pēc nodarbībām. Pirms intensīviem treniņiem stundu vai pusotru un pēc tiem tikpat ilgi nevajadzētu ēst. Es cenšos būt kustībā,” atzīst viņa.
Un vēl viņa saka tā: “Es zinu pēc sevis… Sākumā man bija ļoti grūti piespiest sevi iet uz mēģinājumiem. Es meklēju attaisnojumus, kāpēc es šodien neaiziešu, kāpēc šodien iešu mājās un līdīšu zem deķa. Un tad es tā… Vienā brīdī “ieslēdzas” otrāda sajūta – tu gaidi to vakaru, kad būs dejas. Tas ir fantastiski! Tā ir atpūta no visa! Iepriekš bijis šausmīgs nogurums, bet dejo un kļūst labi. Viss aizmirstas. Kad dejo un sanāk, tā ir vienreizēja sajūta.”
Lienīte zina arī, kas ir uzstāšanās prieks. Tas nozīmē ne tikai grezna tērpa pielaikošanu, svētku grimu, publikas uzmanību. Reizēm dejotāja var justies nesaprasta, pat aprunāta. Viņa saka: “Nu un tad? Tas pieder pie lietas. Galvenais, ka pašai un tiem, kas saprot šo deju, patīk. Ir vērts censties!”
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Lienīte Lapsa.
Vecums, horoskopa zīme: 27 gadi, Vērsis, Kazas gads.
Dzīvesvieta: dzimusi gulbeniete, pašlaik dzī vo Baložos (pie Rīgas).
Izglītība: vēlas turpināt augstskolā studēt angļu valodu; absolvēti vēderdeju pasniedzēju kursi un iegūtas tiesības citiem mācīt šo deju.
Ģimene: ir.
