Rasma Melbikse uztraucas, vai būs kas nomaina ilggadējos ģimenes ārstus
Šoruden smaidīgajai ģimenes ārstei Rasmai Melbiksei paliks 65 gadi un viņa jau sākusi domāt par iešanu pelnītā atpūtā. Savstarpējā uzticēšanās, kas iemantota laika gaitā, ir zelta vērta. Kur ir viņas fenomens?
– Vai darbs jūsu dzīvē ir galvenā prioritāte?
– Es esmu daktere, kura dejo. Man reizēm kolēģi pasmejas: „Tu dejo, un pie tevis pēc tam nāk pacienti?” Es pretī bilstu, ka pacientiem ir izvēles iespēja. Viņi taču var nenākt pie manis, pie tādas trakas dakteres. Var meklēt citu, nopietnu ārsti.
– Esat viena no “Raganiņām”…
– Līnijdejas dejoju jau 11 gadus divas reizes nedēļā kopā ar pārējām „Raganiņām”. Tas ir īpašs adrenalīns. Mēs visus priekus, visas bēdas varam izdejot. Mums visam ir sava deja. Ja ir problēma, mēs to izdejojam. Jubilejās katrai tiek veltītas viņas mīļākās dejas. Viena vai divas. Tā mēs apsveicam cita citu. Es agrāk nezināju, ka arī bēdās var dejot un tā pārvarēt negatīvo, atvairīt to. Kad Rīgā notika veikala „Maxima” traģēdija, mēs dejojām tādu deju, ka tirpas skrēja pāri kauliem. Man nekad nav bijis mērķa kāpt uz skatuves. Gulbenē dejot publikai ir ļoti grūti, jo visi mani pazīst. Bet es sevi laužu. Mani dejošana saista kopš bērnības un arī pozitīvi uzlādē. Pirmdienās jau tāpēc vien patīk doties uz darbu, ka zinu – vakarā būs mēģinājums. Ja es kaut kad dzīvē par darbu nedomāju nemaz, tās ir divas reizes nedēļā, kad pusotru stundu dejoju līnijdejas. Tad es domāju tikai par deju soļiem. Tad es jūtos fiziski nogurusi un reizē arī garīgi atpūtusies. Kad braucu mājās, domās vēl dejoju…
– Jūs nākat no ārstu dzimtas!
– Es nekad savā dzīvē nebiju domājusi, ka ārstēšu ne tikai bērnus vien. Mans sapnis bija pediatrija! Un es ilgus gadus biju tikai bērnu ārste. Par ģimenes ārsti specializējos vēlāk. No mazām dienām redzēju, kā tētis Leopolds Cunskis Balvos strādā ar pieaugušajiem pacientiem, un sapratu, ka man vairāk patīk darbs ar mazajiem. Toties mana vecākā māsa Edīte Gorkina kļuva par terapeiti, viņa strādā Balvos, bet jaunākais brālis Egīls Cunskis ir ķirurgs un strādā Rīgā. Tētis savulaik par ārstu nostrādāja 50 gadus. Viņš bija visu mūžu terapeits, bet beigās vairāk nodarbojās ar kardioloģiju. Es tik ilgi nevarēšu. Mans tētis no darba aizgāja, kad faktiski vēl varēja strādāt. Taču viņam tika doti mājieni, ka ir jābeidz. Šodien situācija ir cita. Šodien var strādāt, kamēr krīti no kājām. Kad beidzot došos pensijā, vai man vēl būs spēks visam tam, ko līdz šim esmu atlikusi? Piemēram, tās ir nesteidzīgas pastaigas kopā ar ģimenes mīluli suni piemājas mežā Velēnā, kur mēs dzīvojam kopā ar vīru Raulu. Pie mājas aug brīnišķīgs priežu mežs. Mani pašas trīs bērni izauga, sēžot mājās pie loga un gaidot, kad es pārnākšu no darba. Vai tiešām man nebūs laika arī saviem pagaidām vēl tikai četriem mazbērniem? Kad viņi atbrauc ciemos, es tikvien paspēju kā sagaidīt, pabarot. Bet palasīt mazdēlam priekšā „Šveiku”, ko viņš man jau sen lūdz, nesanāk laika. To nevar bezgalīgi atlikt, jo tikmēr mazdēls jau būs izaudzis liels. Man kolēģi saka: „Tu vari vēl pastrādāt.” Ko nozīmē vārds „pastrādāt”? Te ir jāstrādā nežēlīgi vai arī nemaz. Mēs, ģimenes ārsti, nevaram strādāt uz pusslodzi. Ģimenes ārsta praksē trūkst brīvā laika pat tajos brīžos, kad nav jāpieņem pacienti. Ir tik ļoti daudz darba ar medicīnas dokumentiem! Tūlīt jau visai informācijai par pacientiem vajadzēs būt ievadītai datorā. Es vienmēr visiem saku, ka, padomju gados studējot augstskolā, esmu mācījusies par ārsti, nevis par menedžeri.
– Kur ir vaina, kāpēc ģimenes ārstiem nav jaunās maiņas?
– Jaunieši netīko pēc šā darba. Es saku, ka jaunajos iekšā vienkārši nav tādu „bateriju”, kādas ir manos vienaudžos, nav mūsu izturības viņos. Neprot sevi uzlādēt! Rezultātā nav jau kas nāktu strādāt uz laukiem veco ģimenes ārstu vietā. Ir žēl… Šodien nosacījumi ir tādi, ka ģimenes ārsts, kurš grib beigt strādāt, slēdz savu praksi un viss. Nevar nevienam nodot vai pārdot savu praksi. Tas nozīmē, ka pacientiem pēc tam pašiem ir jāmeklē cits ārsts. Esmu uzrunājusi vienu otru paziņu, lai rosina savus bērnus, kuri studē medicīnu, nākt atpakaļ strādāt Gulbenē. Pagaidām – neveiksmīgi.
– Jums ir iespēja salīdzināt, kā 40 gadu laikā ir mainījies pacients…
– Manā praksē puse pacientu ir bērni, otra puse – pieaugušie. Mūsdienu bērni pārāk agri pārpūlē smadzenes. Jau kopš mazotnes visi sēž pie datoriem, uz skolu iet, līdzi ņemot mobilos tālruņus. Tas neko labu neliecina. Tas nav pareizi. Turklāt Latvijā bērniem liela slodze ir skolā un pēc tam vēl arī mājās, jo jāapgūst uzdotā mācību viela. Pārpūle sadedzina organismu! Iespaido arī tas, ka daudzi bērni aug ģimenēs, kurās abi vecāki vairs nav kopā vai vispār ir projām, ārzemēs, un bērnus audzina vecvecāki. Tas ir ļoti smagi. Savā darba praksē esmu sapratusi, ka bērni jau neslimo sevis dēļ. Viņi slimo vecāku dēļ! Viņi paņem sev daļu vecāku stresa, un tādā veidā uz āru nāk slimības. Tas ir ik uz soļa redzams! Bieži vien tās ir ģimenes problēmas, kuru dēļ bērns nevar paelpot. Vieglāk ir problēmu atrisināt ar zālēm, nevis novērst slimības cēloni… Skolas gados bērni jau agri jūtas noguruši. Viņi meklē, kā relaksēties. Reizēm izmēģina ne visai veselīgus veidus. Rezultātā katram otrajam ir veģetatīvā distonija. Viņi vienkārši ar sevi netiek galā! Un bieži vien tur ir pamatā tas, ka kaut kas ir lietots uz savu roku. Jaunietim galva griežas, ir slikti ar sirdi… Izsauc ātro palīdzību, mediķi pārbauda pacientu un neko nekonstatē. Tā jau saka – līdz šim saslimstības ziņā pirmajā vietā bija audzēji un sirds slimības, bet nākotnē pirmajā vietā izvirzīsies psihiatrija.
– Ko varat teikt par pieaugušajiem pacientiem?
– Tie ir kļuvuši pārgudri. Studē informāciju internetā un paši sev nosaka diagnozes! Nedod Dievs, ka ārsts pasaka: „Jums tādas slimības nav!” Vai arī notiek otrādi. Pacients netic diagnozei, kuru nosaka ārsts, un jautā: „Kāpēc?” Labi, ja situāciju var risināt, bet ne vienmēr risinājums ir. Visa pamatā ir domāšana! Ja nevar uzreiz manīt neko citu, pacients var izmainīt attieksmi pret norisēm, caur negatīvo saredzot pozitīvo. Slimība atnāk, lai mūs mācītu! Ne jau velti saka, ka dzīvē viss notiek tikai uz labu. Tāpēc ir jādomā: kas šajā situācijā ir tas labais?
– Kad pēkšņi saslimstam, vainojam ģimenes ārstu!
– Kāds ir jāvaino… Reizēm pacients domā, ka viss būs kārtībā, ja viņam tiks veikta izmeklēšana, kā saka, no galvas līdz kājām. Bet paies mēnesis un kaut kas cits varbūt atklāsies? Jā, mēs visu nezinām, bet varbūt ne vienmēr mums ir jāzina viss. Šajā ziņā man ir savs viedoklis. Dažreiz es nemaz nemeklēju pacienta slimību tur, kur viņam liekas, ka ir jāmeklē. Ne jau visu vajag sameklēt! Daža māmiņa savam bērnam grib atrast sazin kādas slimības. Mani kādreiz studiju laikā mācīja nenodarīt sāpes bērnam, ja var bez tā iztikt. To pašu varu teikt par zāļu lietošanu. Līdz apnikumam jau 40 gadus mācu saviem pacientiem no paaudzes paaudzē… Pirms jūs ķeraties dzert zāles, kuras jums nav nozīmējis ārsts, padomājiet labi! Cilvēka organisms ir ļoti gudrs, viņš vienmēr mums visu pats saka priekšā. Vai mēs to dzirdam? Mēs daudzreiz vienkārši negribam dzirdēt! Vai arī nepievēršam uzmanību. Šajā ziņā vīrieši grēko vairāk nekā sievietes. Viņi ilgi neko nesaka, nesūdzas, pacieš. Un dažs pēc tam pēkšņi mirst. To, kuru vajag apstādināt, slimība reiz vienalga apstādinās. To es savā darbā redzu katru dienu! Ja pacients laikus nesaprot, ka jāieklausās savā ķermenī, pienāk brīdis, kad viņš gulēs.
– Bet darbā bieži vien uz slimotājiem skatās šķībi!
Savu mazo pacientu māmiņām saku: „Bērns ir slims, māmiņa, es jums dodu atļauju neiet uz darbu un palikt pie bērna! Ja kas, pasakiet, ka dakteris tā liek darīt! Punkts un viss! Tā ir jānostāda jautājums!” Dakteris vainīgs, ka pacientam ir iedevis slimības lapu! Mēs, ģimenes ārsti, to uzņemamies!
