// turpinājums no 6. jūlija numura
Vallija Vitolda stāstu klausījās ar aizturētu elpu. Sākumā bez īpaša uztraukuma, vēlāk – pēc frāzes par uzkavēšanos, lai satiktu dēlu – attapās, ka īkšķa nagu nograuzusi līdz ādai. Šķita savādi, ka Vitolds vienā teikumā pārlēca pēdējo trīs mēnešu notikumiem un ne ar vārdu nepieminēja cerēto tikšanos ar puiku. Izdevās vai tomēr ne… Un kāda bija Varjas attieksme pret viņa vēlēšanos? Neticams šķita arī stāsts par dzelzceļa stacijā miegā nozagto naudu. Varbūt patiesībā viņš to atstāja dēlam? Lai gan – mājupceļam nepieciešamo daļu viņš būtu paturējis… Kurš gan no laba prāta gribētu kļūt par kājāmgājēju un lūdzēju ceļa malā?
Lai nu kā – Vitolds tomēr bija atgriezies, un viņa platā plauksta maigi glāstīja Vallijas piebriedušo vidukli. “Dēliņš,” viņš laimīgi čukstēja, un Vallija bija pārliecināta – šajā brīdī visas Vitolda domas bija atgriezušās mājās. Tikai no viņas atkarīgs, cik tālu tām gribēsies aizceļot citudien.
Kad nākamajā dienā Jāzeps atveda pārējās Vallijas mantas, Vitolds jau bija paspējis izstaigāt ciema veikalu, pieteikties darbā remontdarbnīcā, bet Vallija – iejusties saimnieces lomā. Omulīgā pasēdēšana trijatā lika apjaust, ka ar Jāzepu Vitolds nav spēlējis visiem zināmo “klusēšanas spēli”, bet bijis itin runīgs. Izrādījās, ka draugam labi zināmi gan Vitolda Krievijas piedzīvojumi, gan stāsts par neveiksmīgajām attiecībām ar ciema dakterīti. Tieši Jāzeps, ņemdams vērā sievas gudros padomus, uzvedinājis Vitoldu uz domām tā nemanāmi palīdzēt jaunatnācējai un pie izdevības arī tuvāk iepazīties. Par ievērojamo gadu starpību Jāzeps toreiz pat neiedomājies, prātā bijusi tikai viena doma: par diviem vientuļniekiem, kuriem kopā dzīve varētu kļūt interesantāka. Tagad, redzot, ka draugu pārņēmusi sen neredzēta rosība un spars, ka viņa dzīve beidzot nokārtojusies un mājās ienākusi gudra saimniece, Jāzeps pasmēja: nu viņš atkal varēšot mierīgi gulēt. Drūmajā vecpuiša miteklī beidzot būšot kārtīga uguns kūrēja un – cik nu vairs ilgi līdz bērna brēkuļošanai.
Todien visi trīs kā tauriņi viegli lidinājās kādu pēdu virs zemes, prātojot, kā nomainīt logus, lai bērnistaba kļūtu gaišāka; kur likt šūpuli, kuru Jāzeps solījās uzdāvināt jaunajam ciema iedzīvotājam; kādu vārdu likt bērnam un ko aicināt par krustvecākiem. Par klusu laulību ceremoniju viss tapa izrunāts pašā vakarā: liecinieki un vienīgie kāzu viesi būs Jāzeps un Velta, pēc reģistrācijas visi četri šo notikumu atzīmēs ar vakariņām pilsētas restorānā. Ne Vallija, ne Vitolds citus draugus nebija atraduši. Krustvecākus Jāzeps tā saudzīgi ieteica meklēt jaunākus – Vallijas vecuma, lai bērnam pieaugot būtu atbalsts, un solīja parunāt ar savu meitu un znotu. Šķiet, tieši tobrīd Vallijas prātā ieskanējās pirmā trauksmainā nots: “Kad dēlam būs desmit gadi, Vitoldam – sešdesmit četri… Vēl jau gana spēka.”
Kad Jāzeps apjautājās par Vallijas vecāku klātbūtni šajos viņai nozīmīgajos notikumos, jaunā sieviete izvairīgi apsolījās ar mājiniekiem sazināties, lai gan no prāta vēl joprojām nebija izgaisušas tēva skarbās dusmas: reiz meita tik lepna esot, reiz tēva mājās esot tik slikti, lai tālāk dzīvojot pēc sava prāta… Kopš aizbraukšanas no mājām jau gads pagājis, bet, kā no mātes vēstulēm varēja noprast, tēvs joprojām aizliedzot ar viņu sazināties…
Jāzeps laikam gan bija sajutis Vallijas bažas, jo kādā vakarā ierunājās par to, cik svarīga bērnam ir vecmāmiņa un vectētiņš. Sapratis, ka Vallija šajā dialogā neiesaistīsies, pieklusa, bet pēc kāda brīža sāka stāstīt dažādus atgadījumus no savas dzīves, kuros līdz gaidāmajam rezultātam novedusi spītība. “Ak, tu saki, ka es to nevaru? Varu gan! Re, kā!” Vallija ieklausījās, un Vitolds to pamanīja. Pēc pāris dienām Vallija devās uz pastu, lai vecākiem nosūtītu ielūgumu uz laulību ceremoniju. Par gaidāmo bērnu viņa pagaidām noklusēja.
Tā kā Jāzeps pastāvēja uz līgavas kleitas iegādi, Vallijai neatlika nekas cits, kā doties līdzi Veltai uz kaimiņu ciemu pie šuvējas. Tā no saviem krājumiem izvilka krēmkrāsas mežģīnes un jau pēc nedēļas solīja gatavu līgavas tērpu. Vitoldam jaunu uzvalku kaut kur atrada Jāzeps, un laulību dienā visi četri, glauni saposušies, devās uz civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu. Brauciens izdevās jautrs, un noskaņojums pacilāts, jo Jāzeps ļoti centās visiem uzturēt omu, tomēr Vallijai vienalga piezagās klusas skumjas – pat māte nebija devusi par sevi nekādu ziņu…
Pāris dienas vēlāk gan pienāca apsveikuma kartīte, kurā ar savu roku parakstījies bija arī tēvs, un tā Vallijai šķita laba zīme. Ielikusi aploksnē kāzu foto, kurā Vitolds izskatījās pēc atbildīga četrdesmitgadnieka, bet viņa pēc nobriedušas trīsdesmitgadnieces, viņa pierakstīja, ka jūtas pateicīga un laimīga. Vēl pēc pāri mēnešiem, lepni parakstījusies ar jauno uzvārdu Dimante, Vallija vecākiem nosūtīja apsveikumu Ziemassvētkos, kā arī ziņu, ka gaida bērnu.
Māte piezvanīja uzreiz pēc vēstules saņemšanas. Ļoti gribot aizbraukt ciemos, tikai tēvs vēl nebeidzot burkšķēt. Vallija viņu nomierināja, ka steigai neesot pamata. Viņa jūtoties labi, vīrs esot ļoti uzmanīgs un rūpīgs. Kad piedzimšot bērns, viņi paši aizbraukšot, kaut kad vēlāk, pavasarī. Vallija cerēja: tad jau mazulis būs apvēlies, un vecāki nerēķinās, cik mēnešus pirms kāzām neapdomīgā meita ieņēmusi bērnu. Vēl vairāk – viņiem vajadzētu priecāties, ka dzimta tomēr turpinās, neskatoties uz tēva bezcerīgajiem un niknajiem pareģojumiem.
Jaunā gada sākums Dimantu mājās izvērtās gana nervozs – visi tuvākie ar bažām gaidīja jaunā cilvēka piedzimšanu. Sen nekas tāds šajā ciemā nebija piedzīvots. It kā jau pilnīgi pietiktu, ja par to satrauktos topošie vecāki un ciema feldšere, un varbūt vēl jaunā pāra vedēji un topošie krustvecāki, bet gaidīšanas satraukums bija pielipis arī pastniecei, veikalniecei, vīriem no remontdarbnīcas un dažām kolhoza kantora sievām. Nebija tādas dienas, kad kāda no tām nepārkāptu slieksni un nepajautātu:
– Nu, kā tev? Ūdeņi vēl nenogāja?
Valliju beigu beigās tas nokaitināja. Notēlojusi sāpes pavēderē, viņa izsauca ātro palīdzību, kas dzemdētāju nogādāja slimnīcā. Ārste viņu apskatīja, konstatēja, ka veltīga trauksme, un ieteica vēl nogaidīt. Izmisuma lēkme, kas Valliju pēc šī paziņojuma piemeklēja, pārsteidza visus, tāpēc ārste atrada viņai vietu tukšā palātā, bet Vitoldam ieteica doties mājās. Būšot ilgi jāgaida. Tieši pēc nedēļas par savu ierašanos šajā pasaulē ar skaļu brēcienu paziņoja Ilmārs.
– Dēliņš, – dzemdību sāpju nomocītā Vallija čukstēja, lūkojoties uz mazo vīstoklīti vecmātes rokās. – Mans dēliņš.
Tā kā Vitolds uz dzemdību nodaļu bija zvanījis katru rītu un vakaru, jau pāris stundas pēc jaunā pilsoņa dzimšanas viņš stāvēja pie slimnīcas ar lielu puķu pušķi un gaidīja logā parādāmies Valliju ar bērnu uz rokām. Būšot ilgi jāgaida, atkal pareģoja tā pati medmāsa, kas iepriekš, bet Vitolds izlēma – stāvēšot kaut līdz rītam! Tik ilgi viņam nevajadzēja ciest – jau pēc barošanas jaunā māte ar lepnumu atrādīja tēvam kopīgo veikumu.
– Ilmārs, – Vallija sauca no otrā stāva loga un redzēja, cik laimīgi smaida vīrs – tas bija viņa izvēlētais vārds.
Mājās atgriezies, Vitolds uzreiz steidza pie Jāzepa un Veltas, un jau pēc īsa laika ap viņiem pulcējās visi ziņkārīgie. Sita Vitoldam uz pleca, pavilka uz zoba, smēja par “klusiem ūdeņiem” un “velna pulveri” un vēlēja ilgu mūžu. Kolhoza priekšsēdētājs viņam rokās iespieda aploksnīti, bet veikalniece azotē – pudeli degvīna, lai puikam stipra dūša. Vitolds jutās kā vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Viņam ir dēliņš!
Dienā, kad mājās atgriezās Vallija un Ilmārs, šai laimes sajūtai nācās noplakt kā caurdurtam balonam. Stingri noteikusi, ka bērna raudzības būs iespējamas tikai pēc mēneša, Vallija aizslēdza mājas durvis visiem laimes vēlētājiem. Baciļi, vīrusi, ļauna acs, skauģi… To visu un vēl daudz ko citu viņai ļoti pārliecinoši bija iestāstījusi slimnīcā satiktā nu jau četru bērnu māte Elga. Vallija svēti ticēja visam, ko Elgai bija iemācījusi dzīve. Pat Vitoldam nācās vispirms nomazgāties, tad pārģērbties mājas drēbēs, un tikai pēc tam viņš drīkstēja ieskatīties dēla istabā. Tajā dienā, kad vīrs mājās nošķaudījās, Vallija viņu izsūtīja trimdā uz vēl neizremontēto istabu.
Vitolds ļoti centās pieņemt visu, ko Vallija dēvēja par pareizu, viņai kā nekā augstākā izglītība, tātad – gudrāka. Ievēroja sievas prasības pēc tīrības un klusuma, ar prieku piedalījās bērna vannošanā, aizturēja elpu brīžos, kad drīkstēja puiku paturēt uz rokām. Centās neiebilst sievas izteiktajiem aizrādījumiem, lai viņas balsī neparādītos tas pagalam griezīgais un nepatīkamais tonis. Pēcdzemdību periods, fizioloģiskas pārmaiņas – skaidroja ciema feldšere, un Vitolds nomierinājās – tas pāries.
Pēc mēneša pārliekā sajūsma laimes vēlētājos bija rimusies un viņi vairs nebombardēja Vitoldu ar uzprasīšanos ciemos. Kā pirmie, protams, raudzībās pieteicās Jāzeps ar sievu, un Vallija pat atļāva Veltai mazuli paņemt uz rokām. Pēc nedēļas uz īsu brīdi ieskrēja aizrunātie krustvecāki – Jāzepa meitas ģimene, un Vallija no sirds priecājās par vērtīgajām dāvanām. Tad ciemos bez pietiekšanās ieradās pļāpīgā pastniece, sāka izprašņāt un nevajadzīgi pamācīt, un Vallijas attieksme krasi mainījās.
– Ilmāram vajag mieru, – viņa strikti paziņoja vīram un atkal aizslēdza mājas durvis. Vallijas pusē nostājās arī ciema feldšere, paziņojot, ka pavasaris ir visīstākais vīrusu laiks. Nespēdams nevienu aizraidīt, Vitolds ierīkoja galdu pagalmā zem nojumes un turpmāk ciemiņus uzņēma tur. Tik sen pie viņa neviens nebija nācis, tagad šķita gluži nepareizi kādu raidīt prom.
Reizēm, kad Vallijai bija labs prāts un puika gulēja, viņa pati atnākušajiem viesiem uzklāja galdu, iznesa kafiju un mājās ceptās smalkmaizītes, tomēr bērna mieru traucēt, kaut uz pirkstgaliem un pa durvju šķirbu, viņa neļāva. Neviens gan arī daudz neiebilda, tomēr Vitoldam aizvien biežāk šķita, ka sieva ar savu piesardzību krietni pārspīlē. Viss atļauts bija vienīgi Veltai, Jāzepam un krustvecākiem. Tie drīkstēja atnākt jebkurā laikā un uzkavēties, cik vien tīk. Viņu klātbūtnē Ilmārs plati smaidīja, koķeti gugināja un nekad neraudāja. Šajos brīžos vecāku sirdis gavilēja – puika strauji aug un attīstās.
Maijā, kad Ilmāram jau bija četri mēneši, Vitolds ieminējās par Vallijas apņemšanos pavasarī apciemot vecākus. Viņa gan arī pati par to bija iedomājusies, un māte vēstulēs rakstīja par ilgām pēc mazdēla.
– Garš ceļš, – Vallija atrunājās. – Varbūt vēlāk, vasaras otrā pusē…
Vitolds klusējot pamāja ar galvu, bet vēlāk pažēlojās Jāzepam: tā nesmuki sanākot, ka viņš joprojām neesot saticis sievas vecākus; kā topošajam znotam viņam jau pirms laulībām vajadzējis turp aizbraukt, tas būtu bijis tikai pareizi. Jāzeps mirkli padomāja un piedāvāja:
– Es varētu jūs aizvest. Pie viena mazliet paceļotu pa Vidzemi, sen nav būts tajā pusē. Veltai gan jau arī patiktu.
Vitolds gandrīz vai skriešus nesa Vallijai šo ziņu, tomēr cerēto prieka izpausmi nesagaidīja. Sieva klusējot pagriezās un aizgāja, pēc tam ilgi sēdēja pie virtuves loga un skatījās uz apsūnojušo liepas stumbru. Iztēlojās, kā viss varētu notikt, kā reaģētu tēvs, kā māte, ko teiktu viens, ko otrs… Tomēr labi, ka Jāzeps un Velta brauks līdzi. Svešu cilvēku klātbūtne tēva raksturam neļaus izpausties visā bargumā.
– Labi, brauksim, – Vallija pieņēma lēmumu. – Agrāk vai vēlāk tam tāpat būtu jānotiek.
(Turpinājums sekos)
