Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā turpina diskusiju ciklu „Sarunas par Eiropu pie kafijas tases”. Diskusiju mērķis ir paraudzīties pašiem uz sevi un apzināties risināmās problēmas, pārliecināties par pašu uzskatiem un nostāju. Vienlaikus tas ļauj kļūt arī precīziem, jo, ja cilvēks savās domās nav precīzs, ar viņu spēlējas velns.
Par demokrātiju ir runāts un runāts, taču lielākoties šīs runas ir bijušas vērtējums. Demokrātija ir tikusi pretstatīta totalitārismam. Taču beidzamā laikā kļūst aizvien skaidrāks, ka demokrātija un totalitārisms ir ļoti radnieciski. Bet kas tad ir demokrātija? Tā nekādā ziņā nav tautas vara, kā bieži vien to maldīgi iedomājas. Mūsdienu demokrātijai ir vismaz pieci formāli elementi jeb principi: sabiedrības pašpārvaldes, vairākuma, cilvēktiesību, tiesiskas un sociālas valsts princips. Runas par Latviju kā sociālu valsti robežojas ar klaju bezkaunību. Var pieļaut, ka ar vairākuma un tiesiskuma principu ir daudzmaz kārtībā. Cilvēktiesības ir problemātiskas jau teorētiskā, ne tikai praktiskā aspektā, jo ietver šķirošanu. Pašpārvalde Latvijā ir reprezentatīva. Un te jau sākas vairākas problēmas. Pirmā ir varas dalīšana, kur viss kārtībā ir tikai formāli. Otrā problēma ir vēlēto institūciju atbildība – runās vai visi par to iestājas, tikai neviens negrasās būt atbildīgs. Trešā problēma ir politiskā līdzdalība, ko Latvijā cenšas samazināt līdz vēlēšanām.
Formāli jau viss skaitās kārtībā, taču realitātē ir vērojams kaut kas cits. Turklāt demokrātijā pastāv fundamentāla pretruna starp līdzdalību un sistēmas efektivitāti. Jo plašāka līdzdalība, jo lēmumi tiek pieņemti smagnējāk un lēnāk. Turklāt līdzdalība lielā mērā ir atkarīga no cilvēku turīguma un brīvā laika. Bet varbūt tā demokrātija nemaz nav nepieciešama? Nu, kaut vai tā iemesla dēļ, ka demokrātijā ir ļauts gvelzt katram idiotam. Īstenībā jau demokrātijas apstākļos ikvienam ir jāuzņemas atbildība. Varbūt tas arī izskaidro, kāpēc nereti no demokrātijas vairās. Demokrātijā cilvēki rīkojas solidāri. Vai Latvijā solidaritātes princips vispār tiek ievērots? Vai biežāk nav tā, ka katrs pats vainīgs savā nelaimē?
Vai Latvijā vispār ir bijusi demokrātija? Godīgi runājot, tā saukto dziesmoto revolūciju raksturoju nevis demokrātiskas, bet nacionālas vērtības un nostalģiskas ilgas. Tāpēc drīz vien likumsakarīgi atklājās pretruna, kas joprojām tiek uzturēta. Savukārt runas par ticību vai uzticēšanos politiskām institūcijām ir aicinājumi, nevis faktiskā stāvokļa raksturošana. Cilvēks bieži vien jūtas pamests vai pat „uzmests” – solīts tiek viens, bet darīts pavisam kas cits. Nereti cilvēks neorientējas notikumos, viņam par to nav informācijas. Viņš kļūst par manipulējamu objektu vai politiska balagāna skatītāju.
Vai cilvēks ir demokrātijas problēmu vajāts indivīds vai arī šīs problēmas rodas no demokrātijas trūkuma? Kādas ir faktiskās vērtības, ko dažkārt aizsedz ar apzīmējumu “demokrātija”? Vai demokrātija ir iespējama kapitālisma diktatūras un globalizācijas laikā? Visbeidzot der pārdomāt, kādi līdzekļi ir pieļaujami demokrātijas nodrošināšanai. Uz durkļiem nevar ilgi nosēdēt, un tomēr tā rīkojas. Demokrātiju nevar eksportēt, taču tā tiek importēta. Varbūt arī Latvijā tā ir tikai importa prece?
Šie ir tikai daži jautājumi, par kuriem šodien, 22.oktobrī, pulksten 17.00 Kantes krogā notiks diskusija “Demokrātijā pamestais cilvēks?”. Lietpratību diskusijā nodrošinās Rihards Kūlis un Māra Kiope.
