Kā diedzēt un kur stādīt kartupeļus?
Padomu sniedz Ilze Skrabule, Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta kartupeļu selekcionāre.
– Pirms stādīšanas sēklas kartupeļi noteikti jāpārlasa, atšķirojot bojātos. Ja izveidojušies gari, balti tumsas asni, tos labāk nolauzt. Kartupeļu acīs snauž vēl pāris asniņu, kas arī uzsāks augšanu. Baltajiem, garajiem asniem grūti iedzīvoties augsnē, tos spēcīgi bojā patogēni, tāpēc sēklas kartupeļiem grūtāk ir pielāgoties un iekārtoties vagā, nekā veidot jaunus, spēcīgus asnus. Tomēr, nolaužot pirmos asnus, kartupelis nedaudz zaudē dīgšanas enerģiju.
Vēl labāk, ja stādīšanai paredzētos kartupeļus ir iespējams iedzīvināt jeb pamodināt, novietojot kastītēs gaišā telpā. Kartupeļu modināšanu sauc arī par diedzēšanu, jarovizēšanu vai asnošanu. Gaisa temperatūra diedzēšanas telpā nedrīkst būt zemāka par 0 grādiem, jo tad kartupeļi nosals. Labi būs, ja temperatūra turēsies 5 līdz 10 grādu robežās, tad kartupeļus norūdīs temperatūras maiņa dienā un naktī, bet ne sals. Diedzēšanas laiks var ilgt no pāris nedēļām līdz pāris mēnešiem.
Kartupeļiem piemērotas vieglas, smilšainas, mālsmilts vai smilšmāla augsnes. Augiem jānodrošina pietiekams barības vielu daudzums augsnē, iepriekšējā gada rudenī mēslojot ar kūtsmēsliem vai pavasarī ar minerālmēsliem. Kartupeļi jāstāda pietiekami iesilušā zemē. Vēsa augsne kavē augšanu, vēsā un mitrā augsnē dažādi patogēni var bojāt bumbuļus un asnus, īpaši, ja nav veikta diedzēšana. Kartupeļu vagas vēlams izvietot valdošo vēju virzienā, tad uz augu lapām mazāk uzkrājas mitrums un tiek ierobežota lakstu puves izplatība. Augsne pirms stādīšanas rūpīgi jāsastrādā, jo kartupeļiem patīk irdena augsne un bieža rušināšana. Ne velti tos sauc par rušināmaugiem.
Ko audzēt pirms kartupeļiem?
Padomus dod Vita Cielava, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra augkopības konsultante.
– Lielās saimniecībās kartupeļiem piemērotākie priekšaugi ir graudaugi – rudzi, mieži, auzas, jo tie paaugstina augsnē organiskās vielas saturu. Mazdārziņos kartupeļus labāk audzēt pēc kāpostiem vai pākšaugiem – zirņiem vai pupām. Lai ierobežotu slimību un kukaiņu izplatību, nevajag kartupeļus stādīt atkārtoti vienā un tajā pašā vietā. Neder arī zālāji – lai gan šādos laukos var iegūt augstas tupeņu ražas, stipri cieš bumbuļu kvalitāte, jo tos bojā sprakšķu kāpuri – kaitēkļi vairojas platībās, kuras nekustina.
Par nepiemērotu priekšaugu uzskatu rapsi, jo tas ietekmē kartupeļu garšu. Kartupeļiem vajadzīgs kalcijs. Lai uzlabotu tupeņu garšu, noteikti iesaku stādījumus veģetācijas periodā vairākkārt apsmidzināt ar lapu mēslojumu “CalMax”.
Pavasarī, kad augsne iesilusi līdz +10°C, tīrumā vismaz astoņās vietās rok 50×50 centimetru bedrītes, vienlaikus pārbaudot, cik katrā ir kaitēkļu. Ja kvadrātmetrā zemes konstatē trīs maijvaboļu un trīs četrus sprakšķu kāpurus, kartupeļus tajā stādīt nav ieteicams. Ļoti piesārņotu lauku labāk atstāt melnajā papuvē – pavasarī vai rudenī to uzar, bet vasarā regulāri (vienreiz trīs četrās nedēļās) nokultivē.
Lai lapas neapdegtu, mēslojumus smidzina, kad ir apmācies laiks, kā arī agri no rīta vai vēlākās vakara stundās, kad nav tik karsts un saulains. Kartupeļu piebarošanu var apvienot ar fungicīdu smidzinājumiem, ierobežojot lakstu puvi.
