Saruna ar Ārlietu ministrijas Stratēģiskās komunikācijas projektu grupas vadītāju Viktoru Makarovu
– Nesen ES Vispārējo lietu padomes sanāksmē Briselē tika runāts par dezinformācijas izaicinājumiem. Pastāstiet vairāk par ES Rīcības plānu cīņai ar dezinformāciju un dezinformācijas radītajiem draudiem demokrātiskām sabiedrībām!
– Latvija ir viena no iniciatorēm kopējai ES rīcībai šajā jautājumā. Jau ilgus gadus Krievija īsteno aktīvu dezinformācijas kampaņu pret demokrātiskajām Rietumu valstīm. Medijos un sociālajos tīklos tiek apzināti izplatīta nepatiesa vai maldinoša informācija ar mērķi mazināt sabiedrības uzticību demokrātiskai valsts pārvaldei, sēt šaubas par ES un NATO vienotību. Latviju šī dezinformācijas kampaņa skar divējādi. No vienas puses mūsu informatīvajā telpā joprojām izteikta ietekme ir Krievijas valdības kontrolētajiem medijiem. Tajos tiek sagrozīti līdz nepazīšanai pasaules notikumi, vienlaikus Latvijas iedzīvotājus cenšas pārliecināt, ka Latvija ir neizdevusies valsts un ka tieši ES un NATO pie tā ir vainojamas. Lielas pūles tiek pieliktas, lai iedragātu Latvijas reputāciju mūsu partneru acīs, izplatīti apmelojumi par “nacisma atdzimšanu Latvijā”.
Jau savas prezidentūras ES laikā 2015.gadā Latvija kopā ar līdzīgi domājošajām valstīm panāca, ka Eiropas Ārējās darbības dienestā tika izveidota īpaša struktūrvienība, kas novēro un publiski atmasko Krievijas dezinformāciju. Varam lepoties ar to, ka šajā grupā veiksmīgi darbojas Latvijas norīkots eksperts. Lielā mērā ar Latvijas pieliktajiem pūliņiem 2018.gada decembrī tika publiskots ES Rīcības plāns cīņai ar dezinformāciju. Tas noteic praktiskus soļus četros virzienos: uzlabot ES institūciju un dalībvalstu spēju atpazīt, analizēt un atmaskot dezinformāciju; veicināt koordinētu un vienotu reakciju uz dezinformāciju; mudināt IT kompānijas un sociālās platformas cīnīties pret dezinformāciju, kā arī veicināt sabiedrības izpratni un noturību pret dezinformāciju.
– Kā reāli ir iespējams tikt galā, piemēram, ar “Facebook”?
– Attiecībā uz “Facebook” un citām sociālajām platformām mērķis ir nevis “tikt galā” ar tām, bet panākt, lai tās ir gan brīvas, gan drošas vietnes diskusijai un informācijas apmaiņai visiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas sniedz nebijušas iespējas. Netrūkst gribētāju sociālās platformas izmantot ļaunprātīgi, lai izplatītu melus, apelējot drīzāk pie emocijām nekā pie racionāliem apsvērumiem. Arī naida runa ir radusi jaunu elpu internetā, un tās sekas dažreiz ir vardarbība realitātē. Vēl viena būtiska problēma ir, ka bieži vien nezinām, vai sociālajās platformās sastopamies ar reālu lietotāju vai programmu, kas tikai par tādu izliekas (tā saucamajiem “botiem”).
Tikmēr tā saucamie “troļļi” iejaucas diskusijās ar mērķi tās saasināt, izgāzt vai izdarīt psiholoģisku spiedienu uz citiem lietotājiem. Šobrīd ES darbojas brīvprātīgais uzvedības kodekss pret dezinformāciju, kuram pievienojušās lielākās sociālās platformas.
Pamatots ir arī uztraukums par to, kā tiek izmantoti mūsu privātie dati, kurus paši padarām pieejamus, lietojot sociālās platformas. Tos aizsargāt kopš 2018. gada palīdz ES Vispārīgā datu aizsardzības regula. Tas ir visstiprākais šāda tipa regulējums pasaulē, un tas ir jāievēro arī sociālajām platformām, tajā skaitā arī “Facebook” un “Twitter”.
– Kā var stiprināt sabiedrības noturību pret dezinformāciju?
– Pirmkārt, ir svarīga kritiskā domāšana un medijpratība. Reizēm ikvienam var būt grūtības pamanīt, kad sastopamies ar patiesu informāciju, kad ar kļūdainu un kad ar apzināti maldinošu. Taču vienmēr varam sev jautāt: “Kas ir informācijas avots? Vai varam tam uzticēties? Pie kā apelē konkrētā ziņa vai viedoklis – pie mūsu spriestspējas vai emocijām?” Psiholoģiski vieglāk ir pieņemt ziņu, kas sakrīt ar mūsu uzskatiem. Svarīgi iegūt dažādus viedokļus un neizolēt sevi burbulī, kurā dzirdam un lasām tikai to, kas mums patīk. Diemžēl tieši šādu burbuļu veidošanos veicina sociālo platformu algoritmi, kas lietotājiem cenšas piedāvāt vairāk no tā paša “plaukta”, nevis daudzveidību.
Otrkārt, mums kā demokrātiskai sabiedrībai ir vajadzīgi neatkarīgi, kvalitatīvi mediji, kas sniedz pēc iespējas objektīvu informāciju ar plašu viedokļu klāstu un ir vieta publiskai diskusijai par svarīgiem jautājumiem. Ir bīstami domāt, ka tradicionālie mediji vairs nav vajadzīgi, jo visu tāpat var atrast internetā. To labi ilustrē nesenais gadījums ar viltus ziņas izplatīšanos par tirdzniecības parka “Alfa” it kā sabrukšanu. Īpaši šādos mirkļos redzam, kāpēc vajadzīgi kvalitatīvi mediji, kas godprātīgi atklāj, pārbauda un tikai tad ziņo faktus.
– Kā valdībai jācīnās ar dezinformāciju? Kāds būtu efektīvākais veids cīņā ar dezinformāciju?
– Daudz paveikts, stiprinot Latvijas mediju vidi un veicinot medijpratību, kas ir aktuāla visām iedzīvotāju vecumgrupām. Īpaši vēlos izcelt Kultūras ministrijas un Sabiedrības integrācijas fonda veikto projektu konkursu, kas atbalsta kvalitatīva satura veidošanu un izplatīšanu, tajā skaitā arī melu dekonstrukcijas un medijpratības jomā. Jau vairākus gadus ar valdības un arī mūsu partnervalstu atbalstu darbojas Baltijas Mediju izcilības centrs. Tā piedāvātās apmācības īpaši vērstas uz reģionālo mediju stiprināšanu.
Pirms pērnā gada Saeimas vēlēšanām Valsts kancelejā tika izveidota vēlēšanu drošības darba grupa, lai novērstu jebkādus ārējo spēku centienus ietekmēt vēlēšanu procesu. Un svarīgi, ka šo uzdevumu grupa risināja ciešā sadarbībā ar medijiem un nevalstisko sektoru.
Uzsveru Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) būtiskās pilnvaras, nodrošinot Latvijā raidošo elektronisko mediju atbilstību likumdošanai. Šī likumdošana jāievēro arī Latvijā raidošajiem Krievijas televīzijas kanāliem. Pēdējā laikā ir pastiprināts NEPLP veiktais monitorings – tas ļauj veiksmīgāk novērst pārkāpumus. Savas kompetences ietvaros ir palīdzējusi arī Ārlietu ministrija, vairākkārt uzrunājot mūsu Lielbritānijas un Zviedrijas partnerus par šajās valstīs reģistrētajiem un Baltijas valstīs raidošajiem Krievijas kanāliem. Arī jaunā valdība ir apņēmusies stiprināt sabiedrības noturību pret dezinformāciju. Taču šim izaicinājumam nav vienkārša un ātra risinājuma. Lai ar to tiktu galā, katram ir jāsniedz sava artava – gan valsts institūcijām, gan medijiem, gan pilsoniskajai sabiedrībai.
