2015.gada 5.martā pie Gulbenes notāra es pārdevu dārziņu (0,07 ha) ar nosaukumu “Ievugrava 132”. Uz šī viena gabaliņa bija uzbūvēta dārza mājiņa, bet būvdarbi līdz galam netika pabeigti, tāpēc netika ierakstīta zemesgrāmatā, tad vērtība būtu vēl lielāka. Dārza mājiņa apšūta ar dēļiem, bija arī brusas. Pircējs bija manas mājas vecākais, pie tam mana brāļa bijušais darbabiedrs un draugs. Mans brālītis tobrīd jau dzīvoja Opočkā, kaut mēs esam īsti pirmskara Latvijas pilsoņi un dzimuši Latvijā. Jau tobrīd mans brālītis bija smagi slims. Es ar pircēju vienojos, ka pircējs man samaksās 100 eiro un, braucot pēc benzīna uz Krieviju, mani aizvedīs līdz robežai, jo pircējs brauca uz Krieviju ļoti bieži. Es arī biežāk gribēju nokļūt pie brālīša. Ar autobusu aizbraukt līdz Opočkai ir ļoti sarežģīti – no Alūksnes pulksten 6.00 autobuss iet uz Pleskavu, no Pleskavas uz Opočku. Pirkuma līgumā ir ierakstīts, ka visus pircēja izdevumus, kas saistīti ar darījumu, veiks pircējs, bet pircējs savas saistības neizpildīja. Pat zemes nodoklis, ieskaitot par 2017.gadu, man bija jāmaksā pircēja vietā. Līdz Krievijas robežai mani ne reizi neaizveda. Uz brālīša bērēm braucu ar taksometru kā Latvijas pusē, tā Krievijas pusē. Es ļoti dārgi samaksāju.
Ļoti žēl, ka solīja palīdzēt grūtos brīžos un savus solījumus tūlīt aizmirsa.
