Svētās Terēzes no Lizjē relikvijas, kas ceļo pa Latvijas katoļu dievnamiem, Gulbenē pavadīja Romas pāvesta Benedikta XVI nuncijs (sūtnis) Baltijas valstīs Pēteris Zurbrigens.
Svētās Terēzes no Lizjē relikvijas, kas ceļo pa Latvijas katoļu dievnamiem, Gulbenē pavadīja Romas pāvesta Benedikta XVI nuncijs (sūtnis) Baltijas valstīs Pēteris Zurbrigens.
“Dzirkstele” aicināja viņu uz sarunu.
Vai jūs bieži esat Latvijā?
Šis ir sestais gads, kopš es esmu nuncijs Baltijas valstīs – Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Četrus gadus biju igauņu bīskaps. Katru reizi es braucu cauri Balviem, Alūksnei. Esmu daudzās Latvijas vietās bijis. Arī Nīcgalē, kur atrodas dižākais Latvijas laukakmens. Esmu bijis Lielvārdē, kur dzimusi teiksma par nacionālo varoni Lāčplēsi. Zinu Aizkraukli, Koknesi. Esmu bijis arī Viļakā. Katru gadu es braucu uz Aglonu.
Jūsuprāt, katoļticība Latvijā vēršas plašumā vai izsīkst?
Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Būtu pastāvīgi jādzīvo šeit, lai labāk zinātu situāciju. Apmeklējot draudzes, piedaloties jauniešu dienās, uzturoties Aglonā, es redzu, ka ticība attīstās. Ir daudz cilvēku gados, kas saglabājuši ticību. Nosargājuši to un izturējuši visus pārbaudījumus. Latvijā īpašs ir tas, ka te ir uzturēts un izstrādās ekumeniskais gars. Tikšanās ar citiem tradicionālo kristīgo konfesiju līderiem Latvijā – tā ir dzīvas ticības pazīme. Atmiņa ir klātesoša. Latvija ir kā visas valstis Eiropā. To skar visi jaunie vēji, piemēram, vienaldzība, relatīvisms. Cilvēki nav pret reliģiju. Viņi maz interesējas par šiem jautājumiem. No otras puses – ir daudzas jauniešu kustību – Kānas kustība, brauc uz Tezē kustības rīkotajām Eiropas jauniešu dienām, uz Pasaules jauniešu dienām. Tie man ir mirkļa iespaidi, zibšņi par katoļticīgajiem Latvijā. Ir jāstrādā evaņģelizācijai. Kardināls Jānis Pujats ir uzcēlis tik daudz baznīcu Latvijā! Tās ir skaistas, brīnišķīgas! Arī šeit, Gulbenē. Tas nozīmē, ka visur ir draudzes, ir klātbūtne. Cilvēki sajūt, ka ir jādzīvo dziļāk ticībā.
Cilvēks ir tā iekārtots, ka vēlas sajust, sataustīt brīnumu, svētumu, vēlas pieskartiem tam. Šāda iespēja bija, kad Gulbenē 16. un 17.jūlijā atradās Svētās Terēzes no Bērna Jēzus relikvijas. Vai tas nozīmē ticības nostiprināšanos kristiešos?
Domāju, ka Svētās Terēzes klātbūtne šeit, jūsu vidū, ir vēsturisks brīdis. Tas ir svarīgs brīdis latviešiem. Ir nepieciešama vēlme ticībā dabūt kaut ko konkrētu, redzamu, skaistu. Cilvēki vēlas pieskarties. Tas ir ļoti cilvēcīgi. Evanģēlijā Toms saka: “Ja es nepieskaršos, es neticēšu.” It kā jau tas nebūtu pats svarīgākais – pieskarties. Taču nav aizliegts to darīt! Tas mums sniedz garīgu spēku, iedrošinājumu ticībai, lai varētu turpināt šo savas dzīves svētceļojumu. Mīļu cilvēku mēs apskaujam. Gribas pieskarties, just. Cilvēki jūt Svētās Terēzes klātbūtni. Un tas nav tikai relikviju iespaids. Tā ir viņa pati. Tas ir aizkustinoši redzēt, ka pie relikvijām pieskarties vēlas ne tikai sirmas kundzes, bet arī jauni cilvēki, bērni. Es redzēju ģimenes, kas bija noliekušās lūgšanās pie Svētās Terēzes relikvijām. Cilvēki jūt Svētās klātbūtni un to, ka viņa vēlas sniegt žēlastību. Svētā Terēze ticīgajiem parasti saistās ar rožlapiņu lietu. Es šīs rozes redzu kā garīgo žēlastību, Dieva mīlestību, ko viņa mums nodod. Tas ir skaisti. Kā šī jaunā diena, kas uzaususi. Tā arī ir Dieva svētība – debesis ir atvērušās. Tas ir prieks visiem.
Daudzi cilvēki grib zināt, kas ir šajā Svētas Terēzes (1873.02.01. – 1897.30.09.) relikviju šķirstā. Vai tur ir viņas pelni?
Relikvijas ir sadalītas divos traukos. Viens – apzeltīts – ceļo pa visu pasauli. Otrs – sudrabots – atrodas Lizjē pilsētā Francijā, kurp arī dodas daudz svētceļnieku. Jautājis esmu Lizjē bīskapam Gī Gošē par to, kas atrodas relikviju traukos. Viņš atbildēja, ka tur ir Svētās Terēzes kauli. Mēs esam cilvēki, nevis eņģeļi. Mums ir vajadzīgas konkrētas lietas. Cilvēks – tā ir dvēsele un miesa. Cilvēks vēlas redzēt kaut ko konkrētu. Relikvijas mums palīdz. Relikvijas patiešām ir Terēzes ķermenis, miesa. Tās palīdz mums izprast gara vienotības pasauli, ieiet tajā – Svēto komūnijā jeb sadraudzībā. Mēs esam svētceļojumā šajā pasaulē un pievienojamies baznīcai, kas ir debesīs, godinot relikvijas. Mēs konstatējam, ka Svētā Terēze dara ļoti daudz laba savā vienkāršības lielumā un entuziasmā. Viņa ir jauna Svētā. Terēze beidza šīszemes gaitas, kad viņai bija 24 gadi. Viņa iedvesmo drosmei.
Cilvēks meklē līdzsvaru, harmoniju starp savu grēcīgo dabu, miesu un garu, tiekšanos pēc Debesīm. Vai dzīves laikā iespējams sasniegt šādu harmoniju?
Mēs katrs sev jautājam: kāds ir mans uzdevums; kāpēc es dzīvoju? Kāda ir manas dzīves jēga? Vai, beidzoties dzīvei, visam ir gals vai tomēr vēl ir arī dzīve Debesīs? Kas mūs gaida? Kaut kas? Cilvēks, persona mūs gaida! Jēzus Kristus, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tieši tāpēc Romas pāvests Benedikts XVI un iepriekšējie pāvesti ir teikuši, ka vajag sekot tam, ko Svētie darījuši un dara. Svētie ir īstie Dieva draugi. Katrs mūs māca konkrētos apstākļos, situācijās, ko piedzīvojam dzīves laikā. Dievs neprasa mums darīt lielas lietas. Viņš mūs lūdz darīt mazas lietas ar mīlestību mūsu ikdienas dzīvē. Cilvēkā ir vēlme sekot transcedentālam aicinājumam (tādam, kas nav izšķirams ar loģiku, matemātiku vai juteklisko pieredzi). Cilvēks ir radīts Debesīm. Kā saka Svētais Augustīns, mūsu sirds nebūs gandarīta, kamēr tā neatradīs mieru Dievā. Tēvs mūs ir radījis sev.
Vai taisnība, ka Romas Pāvests Benedikts XVI izdevis rīkojumu, ka priesteriem dievkalpojumi jāvada latīniski? Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Tās nav izmaiņas ierastajā kārtībā, ir tikai un vienīgi precizētas normas. Pāvests Benedikts XVI ir izcils teologs. Viņš vēlas panākt baznīcas vienotību. Tas nav nekas jauns. Nekādu lielu izmaiņu Latvijas draudžu dzīvē līdz ar to nebūs. It tikai skaidrāks definējums. Vecās liturģijas normas Latvijā atceras tikai vecākās paaudzes cilvēki.
Par celibātu priesterībā. Vai nav domāts to atcelt?
Ir izņēmumi Austrumos, jo cienām turienes tradīcijas. Tur apprecas, pirms kļūt par priesteri. Tas ir atļauts. Latīņu baznīcā ir skaidri pateikts, ka celibāts – tā ir Dieva dāvana, kas palīdz labāk kalpot Jēzum un tautai. Tieši tāpēc mēs saņemam žēlastības. Tāpēc ir jālūdzas. Tas nav viegli. Taču arī laulības dzīve nav rozēm kaisīta.
Vai katoļu baznīca nekad nemainīs savu noliedzošo nostāju abortu jautājumā?
Aborts – tas ir noziegums, slepkavība. To katoļu baznīca ir ļoti skaidri pateikusi. No dzimšanas līdz dabiskai nāvei cilvēka dzīve ir sakrāli svēta. Ja mēs atvērtu durvis abortam, tad drīz sekotu arī eitanāzijas legalizācija, mākslīgās apaugļošanas akcepts. Kur paliek dzīvības respekts? Tad mēs ieejam tādā pasaulē, kas ir briesmīga. Baznīca ir žēlsirdīga un mēģina saprast sievietes, kas, dažādu apstākļu spiestas, izdarījušas abortus. Tomēr ir iespēja to nedarīt. Ir iespēja grūtniecēm sniegt atbalstu. Baznīca nekad neatbalstīs abortus, drīzāk vēlēsies palīdzēt šīm sievietēm. Tas ir morāls uzdevums – palīdzēt. Mātei aborts – tā vienmēr ir bērna slepkavība. Tāpēc vajadzīga palīdzība, iedrošinājums to nedarīt. Ja sieviete nevar paturēt bērnu, ir iespēja nodot to adopcijai, jo ir citi, kas gatavi uzņemties rūpes. Māte Terēze no Kalkutas šajā ziņā bija ļoti stingra. Viņa teica: “Es ņemšu pie sevis visus bērnus, tikai nenogaliniet tos, jo dzīvība ir svēta, tā ir Dieva dāvana.”
Ar nožēlu vai bardzību baznīca raugās uz mūsdienu ģimeni, kas ir mainījusies? Cilvēki dzīvo nereģistrētā laulībā, šādās attiecībās dzimst bērni. Ģimenes veido arī cilvēki ar netradicionālu seksuālo orientāciju.
Baznīcai ir savi likumi, ētiskie, morālie principi. Mums ir savs priekšstats par cilvēka aicinājumu. Mēs vienmēr būsim pret jebkuru homoseksuāļu aktivitāti. Mēs netiesājam, gribam palīdzēt tikt galā ar homoseksuālām tendencēm. Bet skaidri pasakām: grēks ir jāapstādina. Tas ir kārdinājums, kas jāpārvar. Tāpat kā cilvēkam ir kaitīgi ēst daudz šokolādes, bet viņš reizēm nespēj no tās atteikties. Pasaulē šodien valda visatļautība. Katrs var darīt, kas viņam patīk. Tas ir tāpēc, ka cilvēkiem trūkst principu, kas palīdzētu rīkoties pareizi, domāt, darboties un veidot dzīvi. Cilvēki nedzīvo noslēgti. Viņi iespaidojas. Vienas un tās pašas problēmas šodien ir gan Latvijā, gan citur pasaulē. Garīdzniekiem nav viegla misija – būt stingriem un tajā pašā laikā palīdzēt cilvēkiem. Mums ir pastorāla attieksme. Tas nozīmē, ka cenšamies saprast cilvēkus. Piemēram, tos, kuru laulība šķirta. Mēs vēlamies šiem cilvēkiem palīdzēt draudzēs. Katrs konkrētais gadījums ir īpašs.
Vai ir tādi grēcinieki, kam liegts ienākt baznīcā?
Baznīca vienmēr ir atvērta, tajā nevienam nav aizliegts ieiet. Tā vienmēr sniedz žēlastības brīdi un piedāvā atgriešanos. Tur vienmēr var nožēlot grēkus. Baznīca ir nesaudzīga pret grēciniekiem, kas nenovēršas no grēka, turpina tajā dzīvot. Bet nākt uz baznīcu ir atļauts visiem.
