Kas pabijis Turcijā, tas labi zina, ka brāļu tautas pieplūdums tur ir tik varens, ka reizēm liekas, ka citu valodu kā krievu vispār nedzirdi. Acīmredzot Putina ieteikums šovasar atpūsties “pašu” Krimā daudziem palaists gar ausīm. Parasti tūrisma braucienos interesanti iepazīsties ar dažādiem cilvēkiem. Tā iznāca iepazīties arī ar kādu sibīrieti. Sākumā tāda vienkārša saruna, cik auksti pie viņiem, kāda ir Baltijas jūra, vēl par šo un to. Bet te, apmeklējot senu baznīcu, Sergejs sāka runāt, kā lielvalsts pārstāvim pienākas, ka pareizticība – tā ir pirmā un pareizākā, pārējās jau tādas sektas vien ir!? Bet kā tad ar to, ka Dievs jau tomēr ir viens? Visbeidzot Sergejs man pajautāja, vai mēs Latvijā savstarpēji sarunājoties vāciski. Nākamo jautājumu jau vairs negribēju dzirdēt. Viesnīcā satikāmies ar kādu baltkrievu ģimeni. Mūs, protams, vienoja hokejs. Ģimenes galva mani mierināja, lai neņemot ļaunā to spēli – labākais taču esot bijis, ka tik daudz cilvēku no Latvijas atbraukuši. “Kādreiz mēs braucām pie jums ar autobusiem, tāpat arī latvieši brauca uz Minsku. Kas tagad brauks, ja vīza – 60 eiro?” Grūti viņam nepiekrist.
Katra tūrista pienākums ir apmeklēt arī tradicionālo turku nakti, kur tiek prezentēta vietējā kultūra. Pasākuma beigās bija tāds brīdis, kad skatītāji tika aicināti ņemt savas valsts karodziņu un vienoties kopējā dziesmā uz skatuves. Pirmos aicināja Ukrainas un Krievijas pārstāvjus ņemt karodziņus un iestājās tāds kā stindzinošs klusums, taču pēc tam jau visi ņēmām karodziņus un dziedājām par mieru. Nāca prātā skolas laiki, it kā banāli, bet tik aizkustinoši.
