Tad, kad Gulbīša vidusskolas mācību kabinetos sākas nodarbības, norimst kņada.
Tad, kad Gulbīša vidusskolas mācību kabinetos sākas nodarbības, norimst kņada. Caur durvīm saklausāmi tikai pedagogu jautājumi un audzēkņu atbildes. Vidusskolas direktoram Jānim Ļoļānam, ja vien ir laiks, patīk izbaudīt šos brīžus.
Viņš nesteidzīgi izstaigā gaiteņus, pa kāpnēm uzkāpj skolas otrajā stāvā, bet, atgriezdamies direktora kabinetā, klusi pie sevis pasmaida: skola dzīvo savā zināšanu ieguves pasaulē, kurai viņš pieder. Pasaulei, kur bez tiešā mācību procesa, ievērojama vieta ierādīta sportam, īpaši prāta spēlēm – dambretei un šaham.
“Gulbīša vidusskola ir ar senām sporta tradīcijām. Pirms 23 gadiem sāku te strādāt, tad skolu beidza gulbenieši brāļi Egils un Māris Čakari un daudzi citi. No mūsu skolas katru gadu kāds jaunietis iestājas Latvijas Sporta akadēmijā. Pēdējos piecos gados, katrā akadēmijas kursā ir viens mūsējais,” lepojas Jānis Ļoļāns, savus nopelnus saistot ar skolēnu panākumiem dambretē, kas ievērojami apsteiguši šahā gūtos rezultātus.
Nesagatavotība rada traumu
Dambrete un šahs ir prāta spēles, tāpēc direktors uzskata, ka sacensībās ieteicams piedalīties tikai labi sagatavotiem spēlētājiem, lai bērnus psiholoģiski netraumētu. “Pēc trīs gadu rūpīga darba, jau piedalījāmies sacensībās “Brīnumdambrete”, kur startēja visas skolas. Atceros, ka jau tad 19 komandu konkurencē mūsējie iekļuva sešniekā. Cīnījāmies ar Druvienas skolas dambretistiem, kurus sagatavoja Jānis Sockis, ar gulbeniešiem, ko trenēja Jānis Dille, un citām komandām. Vēl pēc pāris gadiem iekļuvām pirmajā labāko rajona skolu komandu trijniekā,” atceras Jānis Ļoļāns. Šobrīd Gulbīša vidusskolas dambretisti nostājušies uz augstākā – uzvarētāju – pakāpiena.
Lai spēlētu, jābūt interesei
Uz direktora rakstāmgalda zem stikla novietots dambretes treniņnodarbību grafiks, kam pēc trenera domām vajadzētu būt daudz blīvākam, bet nedēļā ir tikai piecas dienas.
“Dambrete jāspēlē katru dienu, tikai tad ir rezultāti,” stāstot par nodarbību apmeklētību, secina Jānis.
“Sākumā uz tām ierodas 30 skolēnu. Beigās paliek tie, kam ir interese par spēles māku. Vairāku audzēkņu, kas šodien startē skolas dambretistu izlasē, vecāki savulaik bija rezultatīvi spēlētāji.” Viņš min devītklasnieku Jāni Upīti un viņa mammu Gundegu Čudi, Švekeru ģimeni, māsas Aizkalnietes un citus.
“Ar skolēniem, kas zina dambretes gājienus, strādāt vieglāk, bet tas nenozīmē, ka atsakām tiem, kas visu sāk no nulles,” stāsta Jānis Ļoļāns.
Dambrete padodas matemātiķiem
Trenerim jābūt nekļūdīgam. Tiesības par tādu dēvēt sevi ir arī Jānim, jo viņš ievērojis, ka prāta spēles vislabāk padodas tiem, kam veicas matemātika. Izņēmumam direktors min pasaules čempionu Mihailu Tālu, kuram ir filoloģiskā izglītība un kas ir viņa šaha spēles etalons, jo izspēlē pārsteidzošas kombinācijas.
“Dambretē nepieciešama loģiskā domāšana, bet tā vairumā gadījumu ir iedzimta. Piemēram, es neprotu zīmēt, tāpēc skolā nebija augstāka vērtējuma par trijnieku, bet dziedāšanas skolotāja teica, lai labāk neverot muti vaļā, jo spēšot sabojāt jebkuru ansambli,” smej Jānis, nebūdams noskumis par šo dotību trūkumu. Viņam toties ir citas.
Vienu atdod, piecus paņem
“Audzēkņus ieinteresē un tiem vislabāk patīk dažādas spēles kombinācijas, īpaši tās, kur vienu atdod, bet piecus kauliņus paņem vai arī pretinieka kauliņu iesprosto tā, ka nav gājienu. Teicu, nāksiet uz nodarbībām, arī jums iemācīšu,” treneris nenoliedz, ka neizpaliekot arī asaras, bet tādi pārdzīvojumi nav sveši nevienam sportistam.
“Ja ir īsts spēlētājs, tad katrs zaudējums rada apņēmību uzvarēt,” saka Jānis Ļoļāns.
Viņš atceras, ka lielākais sasniegums saistās ar laiku pirms septiņiem vai astoņiem gadiem, kad komandu sacensībās Limbažos izcīnīta otrā vieta Latvijā.
Šodien tā ir desmitā, 12 vieta, jo nepietiek līdzekļu, lai pieredzi gūtu, startējot arī starptautiskos turnīros.
Izmaina jaunieša raksturu
Šahs un dambrete nav spēles, kas saistītas ar kustību. Te, kamēr kājas stāv uz vietas, kustas prāts, tāpēc pedagogs ievērojis, ka lielākie delveri un hiperaktīvie bērni, cītīgi trenējoties dambretē, piecos, sešos gados izmainās, kļūstot savaldīgāki un nopietnāki.
“Tiesa, tādu ir maz, jo viņiem ir piemērotāks basketbols, futbols vai kas cits. Dambrete un šahs iemāca cilvēku pamatot savu rīcību, kas noder ikdienā,” spriež Jānis Ļoļāns un izskaidro, kāpēc meitenēm ir labāki panākumi nekā zēniem. Pirmajām ir mazāka konkurence, lai gan rezultāti ir apmēram līdzvērtīgi,” vērtē treneris, kas ir arī šaha un dambretes turnīru organizators skolā un rajonā.
Viņam būtiski, lai spēkiem mērotos ne vien labākie rajona spēlētāji, bet arī skolas audzēkņiem būtu iespējams tikties ar spēcīgiem pretiniekiem.
Literatūra nav bestsellers
Jānis Ļoļāns atzīst, ka šodien ir maz literatūras par šaha un dambretes spēles gudrībām, tāpēc viņš pateicas gulbenietim Jānim Dillem, kas skolai dāvinājis vairākas šādas mācību grāmatas. Skolēniem treneris iesaka lasīt aprakstus par šahistiem un dambretistiem, sekot viņu spēļu kombinācijām, analizēt tās.
“Treniņos, ja dalībnieku ir vairāk, spēlējam simultantspēles – viens pret pieciem vai pat desmit. Līdz šim nav tā bijis, ka bērni no manis baidītos tikai tāpēc, ka spēli pārzinu labāk un ka esmu skolas direktors,” viņš saka.
Sports aizstāja televīziju
“Manā bērnībā televizora nebija, tāpēc kopā ar apkārtējo māju puikām sportojām – dzenājām bumbu, ziemā – hokeja ripu. Dambreti spēlēt mums iemācīja vectēvs. Uz kartona uzzīmējām lauciņus, bet no lazdas koka izgriezām kauliņus. 12 no tiem iemērcām tintē. Tā bija melnie un baltie. Elementāras kombinācijas ierādīja fizkultūras skolotājs, bet jau pēc gada viņš nebija mums pretinieks. Ja sacensībās piedalījās Ezernieku vidusskolas dambretisti un šahisti, tad visi zināja, ka vajadzēs zaudēt. Dambretē mums pretinieku nebija,” atceras Jānis, kuram vienmēr paticis spēlēt ar melnajiem kauliņiem, jo tiem nav jāizdara pirmais gājiens, un stāsta par sacensībās novērotiem kurioziem.
Lētākais sporta veids
Ja slēpotāja ekipējuma iegādei vajadzīgi vismaz 300 lati, tad šahs un dambrete ir lētākais sporta veids, jo spēles galdiņš un kauliņi dārgi nemaksā. “Mums nauda vajadzīga ceļam un ēdināšanai, bet izveidojusies laba sadarbība ar Jaungulbenes pagasta padomi, kas spēlētājiem maksā ceļa izdevumus,” pateicas direktors. Ja būtu līdzekļi, Jānis Ļoļāns būvētu plašu, mūsdienīgu sporta zāli, jo šobrīd tā ir tik neliela, ka nav kur novietot, piemēram, tenisa galdu.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Ļoļāns.
Dzimis: 1947.gada 23.oktobrī Krāslavas rajona Ezerniekos.
Mācījies: Ezernieku vidusskolā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
Darbs: pirmā darbavieta Ezernieku vidusskolā matemātikas, fizikas un fizkultūras skolotājs, Gulbīša vidusskolā sāk strādāt 1980.gadā par matemātikas un militārās apmācības pedagogu. Kopš 1983.gadā ir skolas direktors.
Vaļasprieks: sports.
Ģimene: precējies. Sieva Ilze ir Gulbīša vidusskolas ķīmijas skolotāja, vecākais dēls Uldis beidzis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, studē maģistratūrā, dēls Jānis beidzis Tehnisko universitāti un strādā firmā, meita Līga absolvējusi Daugavpils Pedagoģisko institūtu, dēls Juris ir Gulbīša vidusskolas devītās klases audzēknis.
Fakti
Labākie rajona dambretisti
un šahisti: Jānis Dille, Arnis Kalniņš, Jāzeps Odumiņš, Jānis Bokalders, Mareks Smuška, Edgars Dzenis, Andrejs Ābelīte, Jānis Ļoļāns, Ilgvars Cimze un citi.
Gadā rajonā notiek seši šaha un dambretes turnīri.
