Tā par Gulbenes autostacijas dispečerēm Rutu Kalniņu, Guntu Bonku, Agritu Romanovu un Sarmīti Ločmeli saka uzņēmuma direktors Juris Lapsa.
Tā par Gulbenes autostacijas dispečerēm Rutu Kalniņu, Guntu Bonku, Agritu Romanovu un Sarmīti Ločmeli saka uzņēmuma direktors Juris Lapsa.
Sarunā ar Rutu Kalniņu, kas šajā amatā ir apmēram 20 gadus, pārliecinājos, ka nelielā dispečeru telpa ir kā ezers, kurā satek visas pasaules upes. Nemitīgi atskan telefona zvani. Cilvēki interesējas par autobusu maršrutiem un kursēšanas laiku, piesaka biļetes, stāsta par šoferu attieksmi. Diemžēl ir ļaudis, kas zvana tad, ja viņiem ir slikts noskaņojums, bet nav neviena, kam to izrādīt.
“Pa telefonu var izteikt visu, jo nevajag raudzīties cilvēkam acīs. Cenšamies pacietīgi visu uzklausīt, lai gan dažkārt tas nav viegli, jo esam atšķirīgas,” saka R.Kalniņa. Gadījumi, ka cilvēks ienāk vai zvana, lai pateiktu kaut ko labu, esot ārkārtīgi reti. R.Kalniņa joko, ka esot vajadzīgas vairākas acis, lai redzētu, kas notiek autostacijas laukumā, pasažieriem paredzētajā telpā un dispečera darba vietā.
R.Kalniņa atzīst, ka dispečerēm galva līdzinoties enciklopēdijai, kurā rodama informācija par sabiedrisko transportu. “Sākot strādāt, man bija vajadzīgs mēnesis, lai visu ielāgotu. Tad gan informācijas ieguvei šķirstīju lielo pierakstu žurnālu. Arī reisu tolaik bija krietni vairāk nekā šodien.
Dispečeru kopīgs atzinums – šodien strādāt ir kļuvis vieglāk, jo uzņēmums kopumā cīnoties par iespēju strādāt atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Par to liecinot uzņēmuma datorizācija. R.Kalniņa atzīst, ka sākumā no darba ar datoru esot baidījusies. Arī šodien gadoties kļūdas, kas pašai esot jālabo.
Dispečeres tāpat kā autobusu vadītāji pārdzīvo pasažieru attieksmi pret īpašumu, kas tiem nepieder. Tie ir ne tikai aprakstītie un sagrieztie sēdekļi, bet arī uzvedība uzgaidāmajā telpā.
“Nesaprotu, kāpēc jāsabojā uzraksti uz pieturās izvietotajām plāksnēm, jāsalauž viss, ko iespējams salauzt. Cenšamies tās atjaunot un mainīt, tomēr cilvēki nemitīgi zvana un stāsta, ka atkal kaut kas ir sabojāts, ka ir noplēsts autobusu kustības saraksts. Pasažieru zālē arī grūti kaut ko uzlabot, lai cilvēkiem būtu mājīgi, jo viss tiek aiznests. Tikai dažas dienas pie logiem bija aizkari. Tad kāds tos nozaga. Ir nozagti pat krēsli un puķes,” stāsta R.Kalniņa.
Viņa nenoliedz, ka vajadzējis to pamanīt, bet pa dispečeru telpas logu tas nav iespējams, tāpat kā cauri sienai saskatīt, kas notiek pasažieru telpā. Dispečeres pārliecinājušās, ka cilvēki tajā uzturoties nelabprāt, jo tā esot auksta un nemājīga. Tajā būtu vajadzīgs arī pulkstenis, bet neesot garantijas, ka to kāds neiekāros.
Dispečere rēķina, ka dienās, kad pasažieru ir visvairāk, to skaits vidēji ir no 1300 līdz 1400 cilvēkiem, bet pilsētas maršrutos – apmēram 800. Tās galvenokārt ir pirmdienas un piektdienas, kā arī pirms un pēcsvētku dienas.
