Pa ceļu nesteidzīgiem soļiem, it kā taustīdamās nezināmā pasaulē, iet neliela auguma jauna sieviete. Tā viņa iet katru dienu. Jau sen ir zināms, ka līdz vietai, kur šaurais lauku ceļš satiekas ar lielāku brauktuvi, jānoiet kilometrs.
Pa ceļu nesteidzīgiem soļiem, it kā taustīdamās nezināmā pasaulē, iet neliela auguma jauna sieviete. Tā viņa iet katru dienu. Jau sen ir zināms, ka līdz vietai, kur šaurais lauku ceļš satiekas ar lielāku brauktuvi, jānoiet kilometrs. Tikpat, – lai atgrieztos mājās.
Aiz tumšajām brillēm, kas sedz gājējas acis, ir vieglāk uzlūkot retos pretimnācējus, kuru sejas sieviete vairs nespēj atpazīt, viņi līdzinās savdabīgiem miglas tēliem, kuriem ir tikai balss. “Piedodiet, ja kādu nepasveicinu, piedodiet, mīļie!”.
Nu jau ilgāku laiku tirzmaliete Dita Kalniņa iet pa šo ceļu, lai sasveicinātos ar muzikantu sienāzi, ar putniem debesīs, ar puķēm ceļmalas pļavā, kas spītīgi negrib atzīt rudens tuvošanos, gluži tāpat kā viņa pati – to, ka vairs nespēj saskatīt šo pasauli. Ditai ir tikai 39 gadi…
“Ticu, ka ar mani notiks brīnums un es atkal redzēšu. Pasaulē taču notiek brīnumi, vai ne? Iespējams, vēl nav pienācis šā brīnuma piedzīvošanas brīdis, iespējams, ka liktenis mani vēl pārbauda, cik spēju izturēt, iespējams – sargā no tā, lai es atkal neiestigtu nebeidzamo darbu jūrā, aizmirstot par atpūtu un dažkārt pārāk maz atlicinot laika ģimenei,” saka Dita, kad tiekamies viņas mājās Tirzas pagasta “Strados”.
Mūsu sarunas laikā māmiņas plecam cieši pieglaudusies jaunākā meita Renāte, kā mazs dadzītis, kas nav atraujams no mīlētājas, sargātājas un rājējas. Pasaulē vienīgās, vislabākās, vismīļākās…
Vajadzēs būt stipriem
Ditas meitas mācās Tirzas pamatskolā, Renāte – 3.klasē, bet Krista – 7.klasē.
“Manām meitām vajadzēs būt ļoti stiprām, labi, ka skolā ar visu tiek galā pašas, mācībām līdzi neesmu sekojusi. Viņām vairāk vajadzēs palīdzēt arī mājas solī, jo vīramāte nekļūst jaunāka, ļoti slims ir arī vīratēvs, vīrs – aizņemts darbā. Viņš manu situāciju saprot, lai gan tad, kad atbraucu mājās no slimnīcas, man viņu vajadzēja vairāk mierināt nekā pašai sevi. Paldies Dievam, ka man tik ļoti palīdz visi mīļie cilvēki, kas ir apkārt,” smaidot saka Dita. Sarunas laikā viņa bieži smaida.
“Vai kādam no tā kļūtu labāk, ja es mirktu asarās, kristu depresijā un negribētu dzīvot? Vai man pašai būtu vieglāk? Mamma, kura dzīvo Gulbenē, brīnās, kā spēju būt optimiste, bet citādāk vienkārši nevar! Pēdējā laikā bieži domāju, ko es iesāktu bez vīra Pētera mammas, kura uzņēmusies lielāko mājas darbu daļu? Iespējams, ka pamazām visam pielāgotos un kaut kā lēnām tiktu ar visu galā, lai gan šobrīd man pat ļoti grūti pagatavot ēdienu. Varu ēdienu tikai uzsildīt, ar pirkstu pārbaudot, cik tas silts vai auksts. Nu jau nesteidzīgi, visu ar rokām sataustot, varu kaut ko piekārtot. Nesen sāku iziet pagalmā, lai no jauna iemācītos orientēties tik labi zināmā vidē. Tas uzdod pa nerviem, ka nespēju novērtēt situāciju! Apzinos, ka man visiem spēkiem kaut kam ir jāpiesaista sevi, lai nelaistu sev klāt drūmas, es teiktu, pat stulbas domas, īpaši, kad domāju par savu ģimenes dzīvi. Par to, ko Pēteris ar mani tādu neredzīgu visu mūžu iesāks, vai nemeklēs kādu – labāku, vai viņam pietiks spēka. Stulbums tā domāt, bet diemžēl dzīvē ir daudz šādu piemēru. Ceru, ka būšu izņēmums,” prāto Dita.
Nevienu notikušajā nevaino
“Neesmu vienīgā pasaulē, kam ir iedzimtā tuvredzība. Mums abiem ar dvīņubrāli Druvi un tētim ir šī problēma. Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēka acis pieņem medicīnisku iejaukšanos. Diemžēl manas acis atsacījās pieņemt jauno metodi, ko pielieto, lai savilktu tīkleni. Vispirms problēmas sākās ar vienu aci, vēlāk tas pats atkārtojās ar otru. Pirms tam, strādājot ar datoru, nēsāju brilles. Kad sāku neredzēt ar vienu aci, otrā tika ievietota mākslīgā lēca. Ikdienā varēju iztikt bez brillēm. Tik ļoti priecājos, bet priekam nebija lemts ilgs mūžs. Tad pasaule iegrima absolūtā tumsā. Es nevainoju garās darba stundas pie datora gan darbā, gan mājās, ja kaite ir iedzimta, tad neko nevar padarīt. Ārsti tā arī teica, ka es varētu sēdēt tikai mājās, tāpat būtu noticis tas pats. Šogad esmu pārcietusi trīs acu operācijas vispārējā narkozē. Pēc pēdējās tagad spēju atšķirt gaismu no tumsas, cilvēku un lielāku priekšmetu apveidus. Tas arī viss,” klusi saka Dita, ļaujot rokām brīdi spēlēties ar tumšajām acenēm.
Oktobrī Dita dosies uz kārtējo acu pārbaudi Rīgā. Pagaidām izmaiņu nav. Ja būs vajadzīga vēl viena operācija, Dita ir tai gatava, jo tas, lai gan nedrošs, ir ceļš pretim gaismai.
Ļoti palīdz lūgšanas
Dita Dievu salīdzina ar nebeidzamu mīlestību, kas vienādi mīl katru no mums, tikai vai mēs spējam, protam un galvenais – gribam pieņemt šo mīlestību.
“Visiem spēkiem cenšos saglabāt dzīvesprieku. Te man ļoti palīdz lūgšanas, lai gan bērnībā, kad vecmāmiņa lasīja priekšā Bībeli, neko daudz no tajā teiktā nesapratu, drīzāk pasmējos, bet pienāca brīdis, kad sajutu iekšēju nepieciešamību aiziet uz baznīcu. Tā arī darīju, tad sekoja pārtraukums, lai tagad atkal pievērstos dievnamam. Televīzijas pārraižu vērošana man ir liegta, tāpēc klausos kristīgo radio, kur uzzinu ārkārtīgi daudz interesanta arī par cilvēkiem, kas atrodas man līdzīgā situācijā. Daudzreiz domāju, ka tad, kad cilvēkam ir neizsakāmi grūti, visvienkāršākais ir ļauties Dieva mīlestībai. Uzskatu, ka Dievs cilvēkam nekad neuzliek lielāku nastu, nekā viņš var panest. Tā ir noticis ar mani. Kad ar redzi kļuva slikti pirmo reizi, tā bija zīme, ka man kaut kas jāmaina savā rīcībā, kaut kas jāpārdomā, bet vai to darīju? Tikai tad, kad kļuva vēl sliktāk, sāku par to domāt. Šobrīd vairāk nekā jebkad apzinos, cik daudz mīlestības esmu parādā saviem bērniem un vīram. Esmu kļuvusi savaldīgāka, nelīdzinos bumbai, kas tūlīt sprāgs, esmu atlikusi malā stresu, kas savulaik manu slimības gaitu tikai pasteidzināja,” uzskata Dita.
Viņa ir ticības un pacietības pārpilna, ka varbūt tomēr kādreiz viss mainīsies uz labu. “Mani vairs neuztrauc tas, ko sacīs ārsti, ka zinātne strauji attīstās, es turpinu ticēt brīnumam, jo brīnumu pieredzēju ar jaunāko meitu. Viņai arī ir iedzimta tuvredzība, bija arī dzirdes problēmas, tāpēc vajadzēja nēsāt dzirdes aparātu, bet šodien iztiekam bez tā,” smaida Dita.
Iemācās izsvērt galveno
Šogad Dita bija kopā ar saviem kursabiedriem, ar kuriem kopā mācījās Lauksaimniecības akadēmijā. Viena grupasbiedrene ir piekalta ratiņkrēslam. Šādās reizēs sarunas aizsākas par dzīves pamatvērtībām, par to, ka darbs nebūt nav tā vērtība, lai tam atdotu visu sevi līdz spēku izsīkumam.
“Es esmu centusies visu mūžu pelnīt naudu, bet ko esmu sapelnījusi? Pat tam, lai vienreiz gadā visa ģimene aizbrauktu kopīgā ceļojumā, nav sanācis. Viss aizgājis ikdienišķajai iztikšanai. Tagad šo līdzekļu ir vēl mazāk, bet tāpat iespējams iztikt. Apzinos, ka dzīvē jāiemācās viena vienīga gudrība: izsvērt, kas ir galvenais,” secina Dita.
Aizrautīgi viņa stāsta, kā apmeklējusi peldbaseinu, kā fiziskās formas uzturēšanai braukusi uz Lizumu, lai darbotos ārstnieciskās vingrošanas grupā, bet tagad tas ir liegts.
“Paraug, jau tā esmu iesēdējusies mājās, ka tauki sāk krāties,” sirsnīgi smejas Dita. Vienai sabiedriskās aktivitātes saiknei gan viņa nav ļāvusi un, kamēr vien tas būs viņas spēkos, arī neļaus pārtrūkt – tas ir Tirzas pagasta sieviešu vokālais ansamblis. Tas nekas, ka nebūs lemts saskatīt svinīgi saposušos klausītājus zālē, Dita tāpat sajutīs viņu uzmanību, zinās, kā viņi smaida, kā aplaudē, cik krāšņi ziedi gulst rokās. Viņa dāvās smaidu saviem kolēģiem, kas vienmēr spējuši just līdzi.
Nezina, kā ir labāk
“Nezinu, kāda situācija ir labāka, tā, kad cilvēks neredz kopš bērnības, nezina, kāda izskatās pasaule, vai izbaudīt tās krāšņumu, lai tad, kad iestājas tumsa, atgrieztos pie tās iztēlē? Laikam jau tā, kā ir man, jo, izrunājot kāda auga, zieda, dzīvnieka nosaukumu vai cilvēka vārdu, es zinu, kā viņš izskatās. Es zinu, kā izskatās manas meitas un vīrs, kāda ir viņu matu krāsa, acis un smaids. To nekad neviens man neatņems. Vienīgais, par ko baidos, ka varu neredzēt, cik skaistas būs manas meitas skolas izlaidumā, kā viņas apsveiks, kāds būs cilvēks, kam viņas dāvinās savu pirmo mīlestību,” atzīst Dita.
Viņa atkal uzziedina sejā gaišu smaidu un stāsta, kā meitas ved mammu iepirkties, talkā aicinot arī tēva māsu.
“Baidos, ka Krista un Renāte var izraudzīties pārāk stilīgu apģērba gabalu, tāpēc lieku, lai radiniece visu novērtē. Man pašai arī tagad jāļaujas citu gaumei, bet tas ir pat interesanti. Neko nevar darīt, katrai situācijai mācos pielāgoties. Galvenais, ka spogulī neredzu, kā pati novecoju,” istaba pielīst ar gaišiem smiekliem. Tā smejas tikai tāds cilvēks, kas spēj stāvēt pāri savai nelaimei.
Ditai kāds ieteicis mācīties Braila rakstu, uz ko viņa atbildējusi, ka nekad to nedarīs. “Es ticu un ticēšu brīnumam, es noteikti kādreiz spēšu redzēt, tā arī uzrakstiet!” saka Dita.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Dita Kalniņa.
– Dzimusi: 1967.gada 17.jūnijā Gulbenē.
– Mācījusies: Gulbenes vidusskolā, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.
– Darbs: Tirzas pagasta padomē galvenā grāmatvede.
– Ģimene: precējusies, kopā ar vīru Pēteri audzina meitas Renāti un Kristu.
– Lielākā vēlēšanās: atgūt redzi.
