Sētā sāk riet krancis. Mēs ar Rozāliju saskatāmies, saprotamies bez vārdiem. Nāk ciemiņš. Bez klauvējiena paveras durvis, un tajās parādās kaimiņu Jēča vēl brašais augums.
Sētā sāk riet krancis. Mēs ar Rozāliju saskatāmies, saprotamies bez vārdiem. Nāk ciemiņš.
Bez klauvējiena paveras durvis, un tajās parādās kaimiņu Jēča vēl brašais augums. Pīpi no mutes neizlaidis, sveicina mūs. Bez vārdiem redzams, ka Jēcis ir satraukts. Nepaiet ne minūte, kad šis sāk izkratīt visu, kas sakrājies uz sirds.
“Nu ar manu Amāliju vairs nav labi, būs jāved pie daktera. Laikam sāk nojūgties. Nes no veikala kaķu barību, ar slazdu ķer peles un tik baro melno runci. Šis vairs peles neēd. Viņnakt runcis pieķēzīja zem mana krēsla. Es šo noķēru, iebāzu degunu tai čupā, ar žagaru nopēru, pēc tam izmetu kupenā. Amālija no dusmām vai traka: tu tik nežēlīgs pret manu Fidelīti, kur viņš nabadziņš tagad paliks, ai, ai! Es savukārt viņai pretim: te nav nekāda pilsēta, un tu neesi preilene, ka te ar savu Fidelīti klēpī sēdēsi un laidīsi man virsū blusas. Lauku kaķim pašam jāķer peles, jāgādā sev iztika. Es esot mežonis, bez sirds, bez jūtām. Kā tu, kaimiņ, domā, vai mana Amālija pie pilna prāta, vai, kā tagad izsakās, jumts sāk aiziet?”
Ko lai atbildu kaimiņam? “Dīvainību pilna pasaule. Daža tantiņa audzē suņus lielā vairumā, cita – kaķus, vēl cita piedzeras un nosaldē mazbērnus, citi pamet tēva mājas un dodas plašā pasaulē laimi meklēt – strādāt citu kungu labā, jo tie vairāk maksā nekā pašmāju. Laba vēlējumi un solījumi birst kā no pārpilnības raga. Dažviet sabrūk sporta halles, aprakdamas zem drupām cilvēkus, vainīgs sniegs, kurš tik daudz sakritis, toties mūsējie ceļ savas halles un gatavojas grandiozām spēlēm. Dažviet lidmašīna ar spārnu aizķer koku, citviet vilciens nolido no sliedēm. Kā saka, dzīve turpinās. Un tavas un Amālijas problēmas, nu es sacītu, pavisam nenozīmīgas. Jā, kaimiņ, tā varētu būt.”
Jēcis sāk nomierināties. Un saruna ieslīd citā gultnē. “Re, kā mūsu partijas sarosījušās, es tev sacīšu, bez vilnas izmešanas cauri neies. Nu ar vispārīgiem solījumiem arī.”
Te iejaucas mana laulene Rozālija: “Jēci, tu esi aizmirsis savu dziesmiņu. Viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala… Neba nu tagad būs citādāk.” Būs, būs, mēs izvirzīsim savu deputāta kandidātu 9. Saeimas vēlēšanām. Savējo Antošu, kurš labāk zina pensionāru vajadzības un špicē aizstāvēs mūsu intereses. Es iesaku atbalstīt mūsu Antonu Krikumu, mūsu Antošu. Cilvēku ar asu prātu un humora izjūtu – lūk, kādi deputātu kungi vajadzīgi nākamajā Saeimā! Pašreizējie tikai kož viens otram stilbos, neglīti apsaukājas, teiktu – cilvēki bez humora izjūtas tur nevar strādāt, humors ir veselības pamats un darba panākums. Un mēs ar Amāliju balsosim tikai par mūsu Antošu!!!
Man no Ziemassvētkiem aizķērusies alus pudelīte, nu to cienīgi ceļu galdā. Jēcim iemirdzas acis. Iedzeram pa glāzei, saruna aizvirzās pie slideniem ceļiem un tikpat slideniem ceļu kopēju solījumiem. Bet ko tur var darīt? Solīts makā nekrīt, un par to nav ko apvainoties. Lai katrs autovadītājs, sēzdamies pie stūres, saka, lūk, ko: “Tagad sāksies veiklības brauciens. Jo no paša veiklības atkarīga paša un citu dzīvība.”
Jēcis ir nomierinājies, izkratījis sirdi, aiziet mājās. Cilvēkam pret cilvēku jābūt līdzjūtīgam, ar humoristisku attieksmi pret dzīves pārsteigumiem. Lai jums visiem, lasītājiem un “Dzirksteles” veidotājiem, pietiek humora visam 2006.gadam – laimi jums visiem!
Vectētiņš no Līgo
