(Turpinās no 4.jūnija)
Nākamās dienas rītā dodamies izdzīvot šīs salas „realitātes šovu” – tā par robežas šķērsošanu izsakās daži kiprieši. Ievākuši informāciju un mazliet sabaidīti – ka rūpīgi pārbaudītas tiekot ne tikai pases, bet arī mašīnu saloni un bagāžnieki, pārliecināmies, ka dokumenti visiem pie rokas, un esam gatavi piedzīvojumam.
Jāpiemin, ka mūsu nelielā ceļotāju kompānija ir daudznacionāla – divas latvietes, divi grieķi un astoņpadsmitgadīga albāniete Ambra. Pieminu to tāpēc, ka Albānija nav Eiropas Savienības valsts, un jau esam brīdinātas, ka tā saukto trešo valstu pilsoņiem robežu šķērsošana vienmēr saistās ar sarežģījumiem. Tā kā Ambra ir Nikosa draudzene un bez viņas puisis nesper ne soli, morāli sagatavojamies arī šim pārbaudījumam.
Ziemeļu Kipras Turku
Republika
Ziemeļkipra ir interesanta zeme ar neparastu statusu. Turcijā to dēvē par Kipras Turku Republiku, Grieķijā – par turku okupēto Kipras teritoriju.
Lai gan turku okupācija notika 1974.gadā, pirmais robežu šķērsošanas punkts starp abām daļām tika atvērts tikai 2003.gadā. Tātad – nelielās salas divas kopienas tikpat kā nekontaktējās 29 gadus.
Kipras universitātes studenti nesen veikuši pētniecisku darbu, lai novērtētu, kas šajā laika posmā mainījies abu savulaik naidīgo kopienu uzskatos. Pēdējo desmit gadu laikā reģistrēts 7,5 miljoni kipriešu-grieķu vizīšu salas ziemeļu daļā un apmēram 13,5 miljoni kipriešu-turku vizīšu dienvidos. Kā liecina pētījumā apkopotie dati, kiprieši-grieķi uz ziemeļiem dodas, lai apmeklētu baznīcas vai aplūkotu savus pirms okupācijas laika īpašumus, kiprieši-turki „Zaļo līniju” šķērso, lai iepirktos. Pirmajos gados kipriešiem-grieķiem okupētajā teritorijā bija atļauts uzturēties tikai diennakti, taču visai drīz šis rīkojums ticis atcelts. Tāpat pēc aptaujas datiem noskaidrojies, ka katrs trešais kiprietis-turks draudzējas vismaz ar vienu kiprieti-grieķi, bet tikai 15 procenti kipriešu-grieķu atzīst, ka viņiem ir paziņas turku pusē. Abas puses laika gaitā sākušas vairāk uzticēties viena otrai. Interesanti ir arī tas, kā mainījusies abu kopienu kolektīvā atmiņa: kiprieši-turki visbiežāk piemin to, ka viņi tikuši izolēti no Kipras dienvidu puses, bet kiprieši-grieķi atceras to laiku, kad viņi bijuši tuvos draugos ar kipriešiem- turkiem.
Šobrīd ir septiņi robežpunkti, ko Eiropas Savienības pilsoņi, uzrādot identifikācijas kartes vai pases un aizpildot nelielu talonu, kas šeit tiek dēvēts par vīzu, var šķērsot bez jebkādiem ierobežojumiem. Divi no šiem caurlaides punktiem domāti kājāmgājējiem – uz Ledras ielas un viesnīcas “Ledra Palace” rajonā, bet pieci – tiem, kuri brauc ar automašīnām. Tā kā esam Nikosijā, izvēlamies tuvāko Aijos Dometios.
Kad piebraucam pie robežpunkta, rindu veido kādas divdesmit automašīnas. Tas gan nenozīmē, ka jāgaida būs ilgi, jo vietējiem iedzīvotājiem gan vīzas, gan obligātā transportlīdzekļa apdrošināšana ceļošanai otrā pusē nokārtota ilgākam laika posmam, tāpēc tagad to atliek tikai uzrādīt.
Kamēr gaidām, ievēroju, ka priekšā redzamie plašie, saulē izkaltušie, nekoptie un neapdzīvotie līdzenumi jau iztālēm liek saprast – mūs sagaida cita Kipra, ne tā, ko esam pieradušas redzēt dienvidu pusē.
ANO izveidotā neitrālā zona šajā robežpunktā – starp baltām būdiņām grieķu pusē un tām, kas atrodas labu gabalu priekšā turku pusē – ir tikai pārdesmit metrus plata, toties no visām pusēm labi ierobežota – starp būvēm redzams vairākkārtīgs dzeloņstiepļu žogs, kas liek justies mazliet neomulīgi.
Par ES pasēm Kipras grieķu puses robežsargi neizrāda īpašu interesi, tik vien tiek prasīts, kā pašiem aizpildīt nelielas lapeles, ko viņi lepni dēvē par vīzām. Tad jāpagaida, kamēr mūsu personas kodi, vārdi un uzvārdi tiek ievadīti datu bāzē (vēlams bez burtu mīkstinājumiem) un – vīzai tiek uzspiests tik svarīgais zīmogs. Vēl jānokārto auto apdrošināšana – prasība no turku puses – tā izmaksā 25 eiro, kas arī ir vienīgā maksa uz robežas. Visa procedūra aizņem ne vairāk kā trīs minūtes, un mēs varam doties tālāk, ja vien ne…
Kāds no ierēdņiem it kā garāmejot ieskatās mašīnas salonā, un ir labi redzams, ka īpašu interesi viņš pievērš simpātiskajai blondīnei Ambrai. Viņas dēļ sarunas izvēršas garākas, jo robežsargs vēlas ieskatīties viņas uzturēšanās atļaujā. Par laimi, nekas vairāk par pāris jautājumiem šoreiz neseko. Šoreiz.
Un mēs priecīgi traucam tālāk – uz to Kipras pusi, kur, kā ceļvežos rakstīts, atrodas lepnākās un skaistākās šīs salas pludmales.
Jau pirms došanās uz salas otru pusi tūrisma bukletos esmu pamanījusi pretrunīgu informāciju. Tā vēsta: viens no daudzajiem Ziemeļkipras pievilcības aspektiem ir tas, ka te nav milzīgu tūristu pūļu, un tajā pašā laikā – tur ir simtiem kazino, kas padara to līdzīgu tādai kā „Vidusjūras Lasvegasai”. Ceļojuma laikā gan to uzskatāmi redzam – dzīve kūsā tikai atsevišķās pilsētās, turpretim aiz loga redzamā panorāma, ko veido bezgalīgie neapdzīvotie plašumi, pamestās ēkas, patiešām ir klusa un neizteiksmīga. Par to, ka kādreiz arī šajā salas pusē dzīvojuši grieķi, liecina pamestās, izpostītās vai laikazoba sagrauztās grieķu katoļu baznīcas, uz kuru fona izceļas spilgti krāsotas mošejas.
Iepriekš, meklējot informāciju dažādos avotos – bukletos, internetā, kartēs, saskāros ar faktu, ka pilsētu un vietu nosaukumi atšķiras – turki, kas ienākuši salas ziemeļu pusē pirms trīsdesmit gadiem, ir nomainījuši nosaukumus visiem ciemiem un pilsētām pēc saviem ieskatiem, piemēram, Ammochostos tagad saucas Famagusta, Lefkosija – Nikosija u.c. Uz ceļa rādītājiem lielākajos krustojumos to patiešām arī redzam. Mazākajos norāžu vispār nav. Arī šeit, tāpat kā Kipras grieķu daļā, pēc Anglijas parauga satiksme notiek pa ceļa kreiso pusi.
(Turpinājums –
