(Turpinās no 27.jūnija)
Robežpunktā mašīnu nav daudz, varbūt tāpēc vīrietim, kas izrādās turks, ir laiks būt krietni piekasīgam. Bet varbūt patiešām nav vienalga, KAS iebrauc Kipras grieķu daļā jeb vispārīgi ņemot – Eiropas Savienībā. Stāstus par to, cik viegli tas dažiem izdevies, iepriekš esam dzirdējušas ne mazums, un, iespējams, tāpēc sākumā izturamies iecietīgi – tāds viņu darbs: rūpīgi izpētīt dokumentus, kas nav Eiropas Savienības pases – tās arī šajā pusē nav apšaubāms dokuments un to apskatei tiek veltīts īss mirklis.
Vairāk laika aizņem jautājumi par to, kāda radniecība pastāv starp mums visiem ar tik dažādiem uzvārdiem un tautībām, ja jau sēžam vienā mašīnā.
Ne mazāk laika aizņem automašīnas dokumentu pētīšana, un acīmredzama ir ierēdņa neticība, ka jaunai sievietei, kas nav kipriete, pieder savs auto ar pilnīgi nokārtotu dokumentāciju. Šajā brīdī mūs jau pārņem nojausma, ka vīrietis savā postenī jūtas kā ar Dieva pilnvarām apveltīts, un viņa rokās ir mūsu turpmākais liktenis. Viņš acīm redzami meklē, kur varētu piekasīties. Sanita savaldīgi turpina izvērsti izskaidrojošo sarunu, lai gan – kas tur vēl nav saprotams!
Vājo punktu viņš tomēr atrod – mūsu kompānijā taču ir albāņu meitene Ambra! Par laimi, viņai somā līdzi ir visi iespējamie dokumenti – sākot no uzturēšanās atļaujas un lidmašīnas biļetes līdz pat izziņai par oficiālo dzīvesvietu un dzimšanas apliecība, ja nu ar pasi kādam izrādītos par maz.
Pētīdams dokumentus, vīrietis, protams, neklusē, bet uzdod dažādus jautājumus un izsaka divdomīgus komentārus gan angļu, gan turku valodā. Tos pēdējos gan vairāk sev, jo nedomā, ka Sanita varētu ko saprast. Mēs pārējie sēžam mašīnā un dzirdam tikai atsevišķus teikumus. Tos, kas izskan turku valodā, saklausa Romāns un saprot – robežsargs domā, ka Ambras dokumenti ir viltoti!
Jūtu, ka Sanitas pacietība izsīkst, atkārtojot vienu un to pašu un ar pirkstu bakstot papīros: „Vai tad jūs neredzat – TUR taču viss ir uzrakstīts!”, „Vīzas no grieķu puses izsniegtas šorīt no rīta!”, „Tā IR viņas uzturēšanās atļauja!”, „Nē, viņa nav bēgle!”, „Neviens viņu netaisās pārdot!”, „Viņai IR jātiek atpakaļ Pafosā!” un tā tālāk.
Jau taisos izkāpt no mašīnas un vismaz ar savu klātbūtni palīdzēt meitai, kad vīrietis izkustas no sava posteņa – gribot pats apskatīt to albāņu meiteni! Varbūt tā nemaz nav tā, kuras dokumentus viņš pēta jau vairāk nekā septiņas minūtes!
Nu…. Varbūt arī ir…. Kaut kāda līdzība laikam jau ir…
Un tomēr – meitenei būs jākāpj laukā no mašīnas! Jākāpj laukā un jāpārsēžas policijas mašīnā. Tā viņu aizvedīs atpakaļ uz turku pusi. Tur viņai būs jāpaliek, kamēr nebūs īsto dokumentu…
Labi, ka vīrietis to saka angliski, tāpēc teikto saprotam tikai mēs ar meitu.
Pēc intonācijas un sejas izteiksmes redzam – vīrietis nejoko. Un abām vienlaikus domās zīmējas skaudras ainas – astoņpadsmitgadīga meitene, viena pati svešā valstī, bez naudas, bez dokumentiem, ja jau esošie nav derīgi, tur klāt vēl visu tuvinieku uztraukumi un virkne sarežģījumu, kas sekotu, lai tomēr pierādītu, ka viņai pēc likuma IR tiesības šķērsot robežu…
Sanitas balsī saklausu asaras, vēl un vēlreiz apgalvojot, ka viņam nav nedz pamata, nedz tiesību tā rīkoties! Te ir visi vajadzīgie dokumenti!
Vīrietis visā nopietnībā lēnām šķirsta un šķirsta papīrus, vēl kaut ko meklē un meklē un turciski purpina zem deguna. Tāds esot likums – ja dokumenti nav kārtībā, tad robežu nevarot šķērsot.
– Kas nav kārtībā!? – un pār Sanitas vaigiem jau līst asaras – no bezspēcības stulbuma vai visvarenības priekšā.
Neprotu neko piebilst, tik vien jūtu – vaigos iekāpj dusmu sārtums, un es no sirds izlamājos latviski krieviski.
Beidzot ieinteresēti pacēlis skatienu no papīriem uz mums, vīrietis pamana Sanitas asaras un laikam jau arī kaut kādu manu, ne pārāk laipnu, grimasi. Šaudīgais skatiens kaut ko meklē mūsu sejās, bet – laikam jau neatrod. Saraucis pieri, viņš nopietnā balsī, bez smaida nosaka:
– Labi. Viņa var braukt. Es pajokoju.
Tad pastiepj roku ar visu dokumentu žūksni, pagriež mums muguru un nesteidzīgā solī aiziet.
Apmulsušas brīdi stāvam – spraigās distances finišs pienācis tik negaidot! Vai varbūt vēl kaut ko gaidām? Varbūt atvainošanos? Tā, protams, neseko, jo robežsargs atkal ir ieņēmis savu posteni, kur acīmredzot jūtas kā situācijas noteicējs.
Mašīnai atstājot stāvlaukumu, vēl pāris reizes atskatāmies, vai tomēr kāds mums neseko – tik neticams šķiet šis pēkšņais risinājums. Pa to laiku pie robežas jau piebraucis cits auto, un vīrieša interese pievērsusies citiem objektiem.
Kad vēlāk mājupceļā meita visu sarunu atstāsta sīkumos, puišiem vienu brīdi gribas griezties atpakaļ un izskaidroties ar robežsargu „vīriešu valodā”, bet tad mēs krāsaini iztēlojamies, kā turku puses cietumos dažādās kamerās sēdēsim visi – katrs cita iemesla pēc, un kaislības pamazām norimst. Paliek mieles un nožēla par dienu, ko tik vienkārši spēja sabojāt viens muļķis. Cilvēks, kurš spēcīgi pārvērtē savas pilnvaras. Diemžēl dzīvē tādus gadās satikt visai bieži un palaikam rodas vēlēšanās kādam pateikt – „paskaties uz sevi no palodzes!”, tas ir, no malas.
Šajā gadījumā tā arī neskaidrs palika jautājums, kādēļ vīrietis tā rīkojās… Varbūt cerēja uz prāvu naudas summu? Vai arī – viņam pašam bija plāni attiecībā uz blondo albāņu skaistuli? Bet varbūt tā viņam bija tikai tāda sava veida izklaide vai arī rakstura iezīme – būt despotiskam situācijas noteicējam?
Braucot mājās, atceramies vēl citas dzīvē pieredzētas līdzīgas epizodes, kur kāda cilvēka muļķīgas pajokošanas jeb pareizāk – savu pilnvaru pārvērtēšanas pēc, kāds cits, negaidīta uztraukuma dēļ ir nonācis slimnīcā. Vai kāds par šādiem gadījumiem ir uzņēmies atbildību? Protams, ka ne. Mūsdienās daudz kas tiek norakstīts uz cilvēciskā faktora, mēness fāžu un magnētisko vētru rēķina.
Tā arī šoreiz – norakstām šo negadījumu kā notikušu, kurā tāpat neko vairs nevar izmainīt, un ceļojam uz māju pusi.
Pierobežas zonā šosejas malā ainava arvien vēl rādās pelēcīga vai – tas tikai tāds vispārējā noskaņojuma tonis? Lai atgūtu pazaudēto jautro noskaņojumu, cenšamies atcerēties jautrākos un gaišākos momentus no šī divu dienu garā ceļojuma, pārlūkojam fotokamerās piefiksētos mirkļus. Katram tuvāks kaut kas savs, bet mans skatiens aizkavējas pie Kirēnijā pamanītās ceļazīmes – divi salīkuši silueti, kas šķērso brauktuvi. Zīme, kas pievērš uzmanību vecākas paaudzes gājējam. Mirkli vēlāk ap to norisinās vesels stāsts, bet par to citreiz… Ar katru kilometru, kas ved dziļāk Kipras grieķu pusē, jūtam, ka atgriežamies daudzkrāsainā vidē.
Saprotam, ka esam redzējuši tikai nelielu daļu no Ziemeļu Kipras Turku Republikas, lai arī braucām paši pēc sava maršruta, nekur ilgi nekavējoties. Kādam varbūt ērtāk šķitīs izmantot tūrisma biroju izstrādātos ekskursiju maršrutus, kas ar gida palīdzību lieliski iepazīstina ar Kipras abām pusēm. Piedāvājumi ir ārkārtīgi daudzveidīgi un katru gadu citi. Pieredze rāda – apmeklētājiem apskatei atveras arvien jauni objekti: gan restaurētie, kuru sākotne meklējama tālā senatnē, gan pavisam jauni. Tā kā Kipra aktīvi iegulda tūrisma industrijā, zinu: jau pēc pāris gadiem atgriešanās vietās, kur reiz esi bijis, sniedz jaunus atklājumus.
Kipras tūrisma aģentūrā “West End Travel”, kur strādā Sanita, arī šogad ir daudz iepriekš nebijušu piedāvājumu, kas mudina gūt jaunus iespaidus. Sekojot dažiem no tiem, atklāju virkni pirmatnēju ciematiņu, kuri nemaz nelīdzinās tiem, kādus redzam Latvijā. Vēl jo vairāk – tieši tur vislabāk redzēt, kas pašlaik nogatavojas vietējos dārzos, kā top Kiprai raksturīgie gardumi – lukums, halumi, šefteļas, komandoria un citi. Tas noteikti ir to vērts, lai jums tos gribētos nogaršot pašiem!
