Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda.
Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. To vēstī Lūkas Evaņģēlija stāsts.
Divi cilvēki, kas dzīvo blakus, var dzīvot pilnīgi atšķirīgas dzīves. Viena nama vienā kāpņu telpā var dzīvot divi cilvēki, bet dzīvot tik atšķirīgi! Iespējams, ka viens ir ļoti labi pārticis, kamēr otrs trīc par to, ka viņu var izlikt no dzīvokļa. Varbūt viens strādā policijā, bet otrs ir noziedzīgā grupējumā. Varbūt viens dodas brīvo laiku pavadīt uz kazino, otrs – uz baznīcu. Varbūt tie divi viens otru zina, bet it kā blakus nemaz nebūtu. Tā ir tipiska pilsētas sadzīves aina. Kāds tiek pie naudas, bet kāds nomirst badā, kāds apprecas, bet kāds izšķiras, kāds aizbrauc uz Īriju, bet kāds visu mūžu nodzīvo tepat. Mūsu dzīves ir tik dažādas, bet kaut kas mūs visus vieno ar Lācaru un bagāto vīru no Svētajiem Rakstiem.
Kādā pasakā stāstīts, kā tiek svērtas cilvēku dvēseles pēc nāves – tās, kas ir vieglas un mīlošas, paceļas uz debesīm, bet tās, kas ir piesūkušās ar zemes un mantu svaru, grimst lejup. Dievs nemeklē mūsu diplomus vai naudu, vai mantu, vai amatus. Bagātā vīra problēma bija nevis mantas esamība, bet tas, ka viņš dzīvoja, neredzēdams ne Lācaru, ne Dievu.
Šī dzīve ir ierobežota, bet tā nav galējā robeža. Aiz robežas sākas plašums – mūžība. Tā nesākas piepeši. Tā sāk veidoties jau te, virs zemes, mūsu dažādo dzīvju laikā.
Divi cilvēki, kas dzīvoja blakus, var iemantot dažādas mūžības. Līdzībā redzam, ka abas mūžības atrodas blakus! Un varbūt tas padara elles esamību vēl svelošāku, ja dvēsele redz, kāds ir kontrasts starp vienu un otru. Dievs piedāvā tikai vienu mūžību. Pārdomājot to visu, varētu teikt – cik Dievs ir līdzīgs mums! Slikto atmaksā ar slikto un labo – ar labo. Sliktie bagātnieki nonāk ellē, labie nabadziņi nonāk debesīs. Pirmkārt, nekur nav teikts, ka bagātība automātiski dara cilvēku sliktu un nabadzība – labu. Dzīvē redzam, ka citreiz trūkumā esošs cilvēks ir pilns ar žulti un ļaunumu, bet bagāts cilvēks mēdz būt palīdzīgs un dāsns. Es domāju, runa te ir par ko citu – labklājīga dzīve parasti liek aizmirst par Dievu un dvēseli un neizpirkta grēka bīstamību, tādējādi predestinējot mūs ellei, savukārt dzīves grūtības un triecieni liek cilvēkam arvien vairāk vērsties uz Dieva meklēšanu un, atrodot Viņu, cilvēks atrod reizē arī paradīzi. Lācaram bija daudz iemeslu lūgties Dievu katru dienu. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.
Dievs respektē cilvēka brīvo izvēli. Dievs mūs ir radījis brīvus. Dievs mūs ir radījis sev, bet…. Dievs nav vainojams, ja kāds cilvēks neizvēlējās debesis. Āmen!
