Tikko Gatis pārnāca no darba, viņu kā asa šautriņa trāpīja sievas teiktais: – Tev tūlīt jārunā ar puiku!
Tikko Gatis pārnāca no darba, viņu kā asa šautriņa trāpīja sievas teiktais:
– Tev tūlīt jārunā ar puiku!
– Kādēļ?
– Tāpēc, ka šorīt, ejot uz dārziņu, viņš man jautāja, kā rodas bērni.
– Nu, un tad? Viņš taču zina, ka māmiņas puncī.
– Jā. Bet viņš gribēja zināt, kā tas bēbis tur nokļūst.
– Un tu viņam paskaidroji?
– Jā, es teicu, ka no mazas sēkliņas.
– Tad jau labi.
– Nekas nav labi. Viņš gribēja zināt, kas tā par sēkliņu.
– Tādam sešgadīgam knēvelim nekas vairāk nav jāzina.
– Ir gan. Ja tu to nedarīsi, tad to izdarīs draugi pagalmā. Un tas nebūs labākais variants.
– Tad runā tu! Kāpēc tad es?
– Tu esi tēvs. Aprunājies kā vīrs ar vīru. Protams, nerunā tieši, bet tā – caur puķēm.
– Kā tas ir – caur puķēm?
– Nu, tā… Aplinkus. Dodot mājienus… Nu, par puķīti… Bitīti, kaut ko…
– Nu, nezinu gan…
– Ej, ej! Atbildi uz dēla jautājumu!
Gatis negribīgi un samulsis iegāja dēla istabā. Puika zvilnēja dīvānā un skatījās televizorā multenīti.
– Dēliņ, parunāsim…
– Pagaidi! Noskatīšos multenīti!
– Nē, tas ir nopietni. Tu šodien jautāji mammai – kā rodas bērni.
– Nu?
– Redzi… Tev būs grūti saprast. Iedomājies puķīti… Pienenīti… Tā zied. Uz ziediņa uzlaižas bitīte. Viņa tur ņemās ap ziediņu… Ar visām rociņām un kājiņām… Tā viņa ziediņu apputeksnē. Saproti?
– Nesaprotu. Kas tas ir – apputeksnē?
– Nu, tas ir tā… Tas ir… No tā izaug jauna puķīte. Tāpat tas ir ar mani un mammīti. Ka es un viņa… Ka es apputeksnēju…
– Tu gribi teikt, ka tu tāpat kā bitīte ar rociņām un kājiņām mīcies uz mammas?
– Nē… Ne nu gluži tā… Apmēram…
– Nevajag, tēt! Es jau neesmu tik mazs, lai ticētu stārķiem, puķītēm un bitītēm. Šodien man dārziņā draugs pateica, kā rodas bērni.
– Kā?
– Viņš teica, ka esot pamatīgi jākniebjas.
– Dēliņ!
– Jā! Zini, tēt, es šodien dārziņā tā iekniebu trijām meitenēm, ka viņas brēkdamas aizskrēja sūdzēties audzinātājai. Tikai tu, tēt, nesaki mammai, ka es dārziņā kniebjos ar meitenēm, labi?
