Pašlaik daudz jauniešu no Latvijas dodas strādāt uz ārzemēm. Praksē Dānijā.
Pašlaik daudz jauniešu no Latvijas dodas strādāt uz ārzemēm. Litenietis Edgars un gulbenietis Ivo nebija pārliecināti par gaidāmajiem darba pienākumiem, dzīves apstākļiem un peļņu. Nezināmais vilināja. Viņi izmantoja dzīves piespēlētās iespējas un cerību pilni devās uz ārzemēm, lai gūtu jaunus iespaidus un, protams, nopelnītu.
Praksē Dānijā
Litenietis Edgars Mohovikovs trīs mēnešus pavadīja Dānijā netālu no Sundsas pilsētas Ilskovas komūnā. Šovasar viņš absolvēja Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, taču vēl pirms gada no 30.jūlija līdz 1.novembrim Edgars praksē strādāja pie Vagna un Ingeras Kornsholmiem.
“Lai dotos strādāt uz Dāniju, bija jāiztur konkurss Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Ik gadu praksē turp dodas jaunieši, kurus uzņem pieredzējuši dāņu lauksaimnieki. Saimniekiem biju piektais praktikants – latvietis, taču mani uzņēma kā mājās. Uz Dāniju devāmies 15 praktikantu, bet pāri Dānijas robežai tikām tikai 9. Valsts politika neļāva iebraukt tik lielai grupai. Man veicās,” smaidot stāsta Edgars.
Jaunietis zināja, kādi pienākumi viņu gaida, jo laikus aprunājies ar studentu, kas strādājis pie Kornsholmiem iepriekš. Par saimniekiem un nākamajām mājām atsauksmes bija labas.
“Pirmajā nedēļā bija grūti sarunāties, viņiem angļu valoda neskan kā pie mums – Latvijā. Vēlāk pieradu, stāstījām arī anekdotes,” par valodas atšķirībām stāsta Edgars.
“Darba diena sākās astoņos un ilga līdz sešiem vakarā. Pirmo mēnesi ar saimnieku vedām no lauka graudus, vēlāk strādājām pie dzīvniekiem, pēdējā mēnesī novācām kartupeļu ražu. Bija dienas, kad nācās strādāt līdz pusnaktij, jo otrā dienā bija gaidāms lietus. Kartupeļus vajadzēja novākt, neņemot vērā lielo nogurumu,” Edgaru pārsteidz dāņu darba temps, jo atpūtas pauzes darba laikā netika paredzētas.
“Reiz ar saimnieku devāmies pie kaimiņa likt bruģi. Sarunājoties atklāju, ka viņš bijis Preiļos. Patīkami, ja ārzemnieki zina kādu Latvijas pilsētu, nevis tikai rausta plecus, kad izskan vārds “Latvija”,” saka Edgars.
Brīvās dienas bija svētdienas, tad puisis satikās ar draugiem no Latvijas.
“Apceļojām Dāniju, apskatījām skaistas vietas un atpūtāmies klubos. Gadījās, ka arī svētdienā bija jāstrādā, tāpēc atpūtas brīži bija īpaši,” atceras Edgars.
“Jau lidojot ar lidmašīnu, ievēroju, ka Dānijā nav mežu, ir tikai apstrādāti lauki un starp tiem sastādītas koku joslas, lai aizturētu vēju. Latvijā laukos var brīvi pastaigāt pa mežu un sakurt ugunskuru, bet Dānijā tas nav iespējams. Reizēm ilgojos pēc mājām un draugiem Latvijā, taču apzinājos, ka nevaru doties atpakaļ jebkurā mirklī,” atzīst Edgars.
“Dāņi ir ļoti strādīga tauta. Katrs pilda savus pienākumus ar pilnu atdevi, tāpēc arī labi nopelna. Kad bija pienācis laiks doties mājup, saimnieka brālis piedāvāja palikt strādāt šokolādes fabrikā. Es atteicos, jo nolēmu pabeigt mācības. Pa šo laiku nopelnīju pietiekami, bet ne daudz. Ja tikpat daudz strādātu Latvijā, nopelnītu līdzīgi,” stāsta Edgars.
Viņš ir apmierināts ar trīs pieredzes bagātiem mēnešiem, kā arī, ikdienā runājot, ir uzlabojis angļu valodas zināšanas.
Ja rastos iespēja, Edgars dotos strādāt uz citu valsti, piemēram, Angliju vai Vāciju, šoreiz jau uz ilgāku laiku.
