Ik mēnesi no Latvijas uz citām valstīm prom dodas vairāki simti cilvēku, turklāt pārsvarā tie ir gados jauni cilvēki.
Un viņus var saprast – ja esi palicis bez darba, bez naudas, arī bez cerības atrast kādu darbu šeit, bet kredīti un visi maksājumi ir jāmaksā, nekas cits neatliek, kā doties peļņā uz ārzemēm. Jāteic, ka pēdējā laikā ir nācies arī dzirdēt stāstus par pusmūža cilvēkiem, kas, nonākuši bezizejā, ir devušies laimes meklējumos uz citām valstīm. Aizbraukuši un atraduši darbu, viņi tur jūtas laimīgi un paši sev jautā, kāpēc es jau sen nebiju izšķīries par šādu soli. Prom dodas arī ģimenes ar bērniem un atzīst, ka tur viņiem būs visdažādākās iespējas un nebūs nekādu problēmu iejusties. Par iespēju doties prom sāk domāt pat tādi cilvēki, kas līdz šim teica, ka vienmēr paliks Latvijā. Ekonomiskā situācija valstī cilvēkiem liek pārskatīt visdažādākos darba piedāvājumus, arī darbu ārzemēs.
Nesen satiku kādu paziņu, kas jau ilgāku laiku dzīvo ārzemēs, bet bija atbraukusi uz neilgu laiku apciemot tuviniekus Latvijā. Jautāju viņai, vai kādreiz varētu pienākt arī laiks, ka viņa atgriezīsies Latvijā pavisam, atbilde skanēja noliedzoši. Paziņa teica, ka viņa labprāt atbrauc šurp, paciemojas pie tuviniekiem, atpūšas, taču dzīvot viņa šeit nevēlētos, jo nevēlas izjust valdības attieksmi pret latviešu tautu, jo, viņasprāt, cilvēki šeit tiek pazemoti un iznīcināti. Tā domā arvien vairāk latviešu, un man šķiet, ka drīzumā mūs sagaida atkal jauns emigrācijas vilnis.
