“Tamborēšana ir kā mana meditācija, mana atkarība. Kad vien ir brīvs brīdis, tad ķeros pie tamboradatas, dzijas un tapinu cepures,” saka Ieva Dūrīte, kura ir dzimusi un augusi Druvienā.
Nolemj riskēt
Ieva atzīst, ka Druviena viņai sirdī ir ļoti mīļa un tuva, taču nu jau pāris gadus viņa dzīvo un darbojas Jaunpiebalgā. No Druvienas uz turieni viņu aizvedusi īstā un lielā mīlestība. “Dzīvojam Piebalgā mana drauga Jura dzimtajās mājās, audzinām mūsu lielāko dārgumu – dēlu Frici, kuram ir gads un četri mēneši, un maziem solīšiem dodamies sava sapņa virzienā – radīt skaistas lietas pašu rokām,” saka Ieva.
Ievai vienmēr ir paticis tamborēt, bet nopietnāk šai nodarbei pievērsusies tad, kad piedzimis mazais Fricis. Sākumā viņa tamborēja cepures, tagad arī sedziņas bēbīšiem, jaundzimušo kokonus un šalles. Lai arī ļoti tālā nākotnē Ieva neraugās, viņai ir doma pievērsties arī interjeram – darināt dekoratīvus spilvenu pārvalkus, bumbuļu virtenes, tamborētus groziņus, iespējams, arī paklājiņus.
“Pašlaik gan vēl esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc naudu vēl nepelnu ar saviem darbiem, bet pamazām uz to virzos. Veidoju savu zīmolu, kā arī veikaliņu vienā no interneta platformām. Ļoti ilgi šaubījos, vai atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pirms tam strādāju Rankas kultūras namā par vadītāju, bet tad sapratu, ka vajag riskēt. Vajag sekot savam sapnim, vajag būt pašam sev priekšniekam. Strādāt mierā, harmonijā, bez liekiem satraukumiem un pašai plānot savu laiku,” saka Ieva.
Pagaidām viss ir roku darbs
Uzsākt savu biznesu viņu iedvesmojušas citas jaunās, visu varošās mammas. Es tikai skatos un brīnos, kā viņas visu paspēj. Un, ja viņas var, kāpēc gan lai es to nevarētu?” saka Ieva. Viņai bija pilnas lapas sarakstītas ar lietām, ko viņai padodas darīt, ko gribētu darīt un ko patīk darīt. Un tad arī nonākusi pie secinājuma – tā ir tamborēšana. Pašlaik gan viss ir roku darbs, taču nākotnes plānos ir iegādāties adāmmašīnu, jo cakināt bēbīšu sedziņas un šalles ar rokām ir pārāk laikietilpīgs process. Pašlaik Ieva ir radījusi vairāk nekā simts cepures. Mājās jau sāk trūkt vietas, tāpēc Ieva gaida, kad oficiāli varēs laist pasaulē savu zīmolu “duduu”.
“Kāpēc “duduu”? Tam īsti nav nekādas nozīmes. Viegli iegaumējams, īss un, manuprāt, labskanīgs manis izdomāts vārds. Kaut kādā ziņā arī atvasinājums no mana uzvārda – Dūrīte. Sākumā bija doma, ka abi ar Juri apvienosimies zem “Pigoru darbnīcas”, tad sapratām, ka tur sanāks pārāk liela putra. Lai viņam savs zīmols ar dažādiem mūzikas instrumentiem, man savs – ar tamborējumiem, adījumiem un citiem rokdarbiem. Savu “duduu” tautās laidīšu, kad beigsies bērna kopšanas atvaļinājums. 21.janvārī svinēsim dēla pusotra gada jubileju, bet 22.janvārī došos uz Valsts ieņēmumu dienestu noformēt sev pašnodarbinātā statusu,” stāsta Ieva.
Savukārt Ievas draugs Juris jau veiksmīgi darbojas “Pigoru darbnīcā”. Viņš izgatavo tādus mūzikas instrumentus kā zvangas. Ilze ir pārliecinājusies, ka zvangu skaņa ir maģiska – nedaudz kā zvanam, nedaudz kā bungām. Savu pirmo instrumentu viņš Ievai izgatavojis kā dāvanu dzimšanas dienā, lai pierādītu, ka viņam “rokas aug no īstās vietas”. “Viņam vispār ir zelta rokas: iedod pagali – viņš tev uztaisīs brīnumu lietas!” saka Ieva.
