Pie cinīša es piedzimu, Kalp’iedamis es uzaugu; Dieviņš man mantu deva, Dodiet, kungi, novadiņu…
Tā par administratīvi teritoriālo reformu daino internetā.
Tas ir noticis. Visam labajam un sliktajam pa vidu. Gribēta vai negribēta, bet aizvakar pēc astoņu stundu garām debatēm tautas kalpu apstiprināta. Šo procesu varētu salīdzināt ar “ilgo ceļu kāpās”. Dažviet šie procesi sacēla nelielu viļņošanos ar vēršanos Satversmes tiesā, protams, neiztika arī bez ķīvēšanās, sadalot un pārdalot. Kā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”. Tikai pašās beigās, kad šis svarīgais notikums pienāca galapunktā, to aizēnoja krīzes mākonis. Mazliet reformas sakarā piketēja aizvakar pie Saeimas nama, kad dažu pagastu pārstāvji pēkšņi satraucās, ka viņiem var zust ikdienā pierastas lietas – tautas nams, kur pāris reižu nedēļā sadziedāt un sadejot; ambulance, kur dakteris vienmēr ir pa rokai; pasts, kur bez jaunākajām avīzēm pastniekam var palūgt atvest maizes kukulīti vai zāļu pudelīti; skola, kur viss tik zināms kā savā kabatā, jo tur mācījušies visi senči. Un beidzot pagastnama, kur izsūdzēt savas problēmas, varbūt palīdzēs… Tā ir mazītiņa pasaulīte, kurā dzīve rit ar saviem priekiem un bēdām, ar tieši šai vietai raksturīgu mentalitāti. Bet vienlaikus tā ir viena no apdzīvotajām vietām Latvijas kartē. “Ja mēs riskējam ar Staļina laika metodēm, kartē velkot svītru, iznīcināt šo kultūrvēsturisko identitāti, mēs riskējam iznīcināt latvisko pamatu,” debatēs sacīja deputāte I.Druviete. Sēžot augstos krēslos, tas viss šķiet mazsvarīgs, jo, lūk, M.Kučinska vārdiem sakot, “reforma nevienā valstī nav populāra, un nekur tā nav beigusies brīvprātīgi…”. Sadzenam aitas no trim aplokiem vienā, lai nespirinās… Vai nav vienalga, kur guļamies, kur ceļamies! Visi taču esam Latvijā, vai ne?
