Pirms nedēļas nepieredzētu incidentu nācās piedzīvot Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš vizītes laikā Francijas dienvidaustrumos tika iepļaukāts, kad mēģināja sasveicināties ar vietējiem iedzīvotājiem. Miesassargi noreaģēja zibenīgi un no notikuma vietas nekavējoties aizveda gan prezidentu, gan viņa pāridarītāju kopā ar domubiedru, kurš šo faktu par īpašu neuzskatīja. Kas gan ir viena pļauka? Domāju, ka uz pasaules ir maz cilvēku, kuri savā mūžā nav izbaudījuši šo procedūru no vienas vai otras puses. It kā jau nieks, taču šāda demokrātijas izpausme tomēr ir pretrunā ar civilizētās pasaules kanoniem. Pasaules lielie vīri un sievas bieži vien ir cietuši no neapmierināto ļautiņu jūtu uzplūdiem, sākot ar bezjēdzīgu vārdu apmaiņu līdz pat lodei pierē, un ne vienmēr ir saprotams, kā vārdā tas noticis. Daudz netrūka arī mūsu Valsts eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kad savas valdīšanas laikā viņa 16.martā nožogotajā Brīvības pieminekļa teritorijā pie barjeras “saķērās” ar kādu kundzi, kurai viedoklis būtiski atšķīrās par notiekošo tieši tajā brīdī. Tikai atšķirība bija tā, ka šī saķeršanās notika bez sekām, bet pārspīlētā viedokļa izteicējs Francijā jau ceturtdien bija notiesāts – tiesa viņam piespriedusi 18 mēnešu cietumsodu, no kuriem 14 mēneši ir nosacīts sods, un aizliegusi ieņemt valsts amatus vai glabāt ieročus. Man tiešām nav skaidrs, kāpēc Francijā lietu var atrisināt divu dienu laikā, bet Latvijā šāda tiesvedība vilktos vismaz gadu. Laikam jau ir atšķirība, kur un kam tu spļauj sejā, pie mums vai kādā citā valstī. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk: “iekrāvi” politiķim – sēdi, “iekrāvi” parastam cilvēkam – neviens gailis pakaļ nedziedās. Nu pilnīgi rokas niez pārbaudīt, tikai kandidatūras vēl jāizvēlas. Es jau ļaunu prātu ne uz vienu neturu. Tas tā – eksperimentam. Bet, ja nopietni, tad katra valsts var, katrs novads un līdzpilsonis, tikai jādara tas visiem kopā. Nevar uz vēlēšanām aiziet katrs trešais. Ir jāiet visiem un jāpanāk, ka tas, kurš iepļaukāja mani, būs tikpat ātri notiesāts kā tas, kurš iepļaukāja Makronu. Citādāk zūd ticība. Ticība tam, ka visiem viens likums un visiem viena taisnība, jo teorētiski taisnībai nav robežu, bet praktiski taisnība ir tiem, kam nauda un vara. Tāpēc novēlu mūsu novada jaunajai varai domāt par visiem – gan tiem, kas iepļaukās viņus, gan tiem, kas parastos ļautiņus.
