Novembris Gulbenē sākās ar interesantu diskusiju, kuras nosakums bija “Eirodzīve – kāpēc?”.
Novembris Gulbenē sākās ar interesantu diskusiju, kuras nosakums bija “Eirodzīve – kāpēc?”. To organizēja Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā sadarbībā ar Eiropas Savienības informācijas punktu “Europe Direct” Gulbenē. Par diskusijas asi kļuva novadnieces, filozofes Maijas Kūles grāmata “Eirodzīve”, kurā viņa atklāj formas, principus un izjūtas par mūsdienu Eiropu un dzīvi tajā, kas ir citāda nekā iepriekšējos gadsimtos vai pat gadu desmitos.
Eiropas Savienība kopš 2004.gada 1.maija ir kļuvusi par 25 valstu apvienību, pie kuras pieder arī Latvija. Autore uzskata, ka kultūras loģika, konfliktu risinājumu veidi, ekonomikas un tehnoloģiju attīstība ir pārveidojusi dzīves formas, kurās mēs mītam un kuras mūs patlaban veido. Dzīves pamatizjūta mūsdienu Eiropā ir laiks.
Jautājums par identitātēm
M.Kūle atzīst, ka bieži tiek runāts par Eiropas Savienību kā par tiesisku iekārtu, par tās normām, naudas sadalīšanu, reizēm tiek runāts arī par ārpolitiku. Taču ļoti maz tiek runāts par to, kas tad ir modernā Eiropas Savienība, kas mēs esam kā eiropieši, kā mūsdienu civilizācijas pārstāvji.
“Tas ir jautājums par identitātēm, par latviešu identitāti. Cilvēks jautā: kas es esmu savā dzīvē, kas man patīk, kādi ir mani mērķi? Kā saprotu dzīvi, kas man ir piešķirta no Dieva? Jautājums ir par to, kādas vērtības mūsdienu Eiropas Savienībā tiek akceptētas. Varbūt reizēm mūsdienu Eiropas cilvēki mums šķiet pārmoderni. Vai mums jāpakļaujas viņu ietekmei?” retoriski vaicā filozofe.
Viņa mudina domāt un analizēt, kāda ir mūsdienu Eiropa uz citu civilizāciju fona. “Kā mēdz teikt – globalizācija ir sākusies, mēs ceļojam pa pasauli, daudzi brauc pie mums uz Latviju gan kā tūristi, gan jau arī kā darbaspēks. Cilvēki skatās cits uz citu un domā: kura būs tā kultūra, kas izdzīvos, kas būs spēcīgāka ne tikai ekonomiski, bet arī vērtību ziņā un savas identitātes sakoptībā, savas pašapziņas nozīmē,” saka M.Kūle.
Viņa gavilē: “Paldies Dievam, ka nav cenzūras!” Savā grāmatā “Eirodzīve” M.Kūle kā autore atklāj savas izjūtas, un grāmata ir skarba. Filozofe apzinās, ka lasītājs, iespējams, saka: kā tad tā? Viņu pārņem neticība Eiropas nākotnei. “Es negribu būt skeptiska un nihilistiska. Mana nostādne: mēs esam šeit piedzimuši kā latvieši, kā eiropieši. Mēs šeit dzīvojam. Ar totālu skepticismu mēs palīdzēsim drīzāk piebeigt Eiropas Savienību, nevis noturēt kā vērtīgu,” saka M.Kūle. Viņa atzīst, ka Eiropas viena no mūsdienu nelaimēm ir dzīves forma “uz virsmas”. Tā to ir formulējusi filozofe. Viņasprāt, šī dzīves forma Eiropā nostiprinās. Pavisam viņa šodien šeit saskata trīs raksturīgākās dzīves formas.
Kā pirmo dzīves formu viņa raksturo klasisko ar tai raksturīgajiem ideāliem, nepieciešamību visu laiku sevi attīstīt, pilnveidot (ko māca skolā, bet pēc tam aizmirst). “Tu tiecies, kaut nesasniegsi. Tā ir augšup ejoša izjūta. Tad nauda ir nozīmīga, bet nekad nevar būt par dzīves supervērtību. Šī dzīves forma Eiropā ir ļoti daudz ko labu devusi – izglītību, cilvēka visaugstāko, vissvarīgāko vērtību, ideālus, kas nereti bijuši kroplīgi, sacerēti, kā mēs tagad zinām,” klāsta M.Kūle.
Kā otro dzīves formu viņa iezīmē skriešanu, tiekšanos uz priekšu. “Man liekas, ka modernā Eiropa mūs visus ir ierāvusi tieši šajā formā. To sauc par kapitālismu. Tā teikt gan vairs nav modē. Tas nozīmē, ka nekad nav miera, tava vēsturiskā pagātne spēlē lielu lomu, bet ne galveno. Vēsturei ir nozīme, taču tu veido nākotni un bieži nemaz neatskaties, skrien. Panākumu ir vairāk un vairāk. Mums vajag vairāk un vairāk, jaunāku un jaunāku preci, kas nav sevišķi izturīga, lai tā ātri salūztu un būtu atkal jauns modelis piedāvājumā. Ko tas viss mums dod? Šī dzīves forma ir ļoti izplatīta. Domāju, ka tā dominē ekonomikā, tradīcijās, cilvēku dzīves izjūtā,” uzskata M.Kūle.
Taču arvien vairāk sevi manīt liekot trešā dzīves forma – “uz virsmas” -, kad ideālu vai mērķu nav. Šī dzīves forma Eiropā nav tik daudz izplatīta kā otrā. Tā parādās literatūrā, attiecību modeļos. Tā ir dzīvošana šodienai. Dzīvot enerģiski, izjust šo momentu, kad laiks tevi rauj uz priekšu. Cilvēks vienkārši dzīvo, rosās. “To kultivē postmodernā māksla. Ar interesi uz to skatos. Ir jau tajā visā kaut kas suģestējošs. Bet rodas sajūta, kurp gan mēs ejam, redzot, ka šo žanru kā vienu no galvenajiem motīviem izmanto mūsdienu mākslā. Pieņemsim, ka tas ir izaicinājums. Vai tas attaisnojas?” prāto M.Kūle.
Nevajag mānīgus ideālus
Autore saka, ka grāmatu “Eirodzīve” vajadzēja pabeigt, bet, kā zināms, sākt un pabeigt ir visgrūtāk. Kāda ir viņas kā filozofes pozīcija? “Studenti jautā, vai tas nav par maz – redzēt to, kas notiek šajā dzīvē, nolasīt zīmes, simbolus, viņu kontekstus, to, kas notiek ar laika izjūtu, ar patiesībām, ar vērtībām, nolasīt, ieraudzīt formas. Tā lielā mērā ir aktīvā vērotāja pozīcija. Ir daudz Eiropas simbolu – pliki un apģērbti. Varbūt filozofam jābūt revolucionāram kūdītājam, ir jāizdomā modelis, jāizdomā ceļš, jāiet tautā? Man liekas, ka tā nevajag. Tas nav labi. Tas jau ir pieredzēts. Ja vērotājs, aprakstītājs ir ieraudzījis un pateicis, tad citiem cilvēkiem acis atveras. Un ar to jau dzīve pārmainās,” saka M.Kūle.
Filozofe domā, ka Eiropas civilizācija nenoliedzami pastāv, bet varbūt tai vajag vairāk domāt par savu nākotni pamatīguma dimensijā, nevis konstruējot mākslīgus jaunus ideālus. “Pamatīgumu, lēnumu, izturību. Kā to aprakstīt? Jādomā! Jārunājas ar cilvēkiem. Tā straume, kas mūs nes uz priekšu, vietām nemaz nav tik dziļa,” apgalvo M.Kūle.
Viņa atzīst, ka psiholoģiski un garīgi ir ļoti slikti, ja nauda ir visaugstākā vērtība. Tomēr vajagot saprast, ka jautājums ir par elementāru izdzīvošanu, iztikšanu. M.Kūle uzskata, ka cilvēkiem vairāk vajadzētu aizstāvēt sevi.
“Cilvēktiesības – Satversmē, Cilvēktiesību konvencijā – formulē principus, tikai cilvēki nemāk tos izmantot, nemāk tiesāties, aizstāvēt sevi. Tiesības uz atvaļinājumu, pārtiku, mājokli – tas pienākas. Par lielākām pensijām ir jācīnās, par algām – tāpat, arodbiedrībām pie sava ir jāpaliek. Amerikā, Rietumeiropā cilvēki ir iemācījušies tiesāties un panākt savu,” saka M.Kūle.
Atgriezties pie klasikas
Runājot par skolām, M.Kūle uzsver, ka Izglītības un zinātnes ministrija, nomainot 13 ministrus, ir daudz ko izdarījusi šķērsām. Skolēniem ir tiesības un nav nekādu pienākumu. Vēsturiski taču izglītības sistēma ir iedibināta kā disciplinārā vara, kura socializē. Tagad uzskata, ka tas ir aplam. Bet skola ir arī vērtību iedibināšanas vieta jau kopš agras bērnības. Kur tas viss ir palicis?
“Apsēstība ar jauno, ko sauc par novofīliju, nemitīgs stress, pārmaiņas – tas viss nevieš stabilitāti. Izglītības un zinātnes ministrijā ir vairāk haosa nekā Kultūras ministrijā. Tā ir mana pārliecība. Es gaidītu valdību, kas mazliet liktos mierā, kļūtu klasiskāka. Vajag nomierināties. Klasiskais ir tik skaidrs modelis! Skolās ir jābūt matemātikai, dabaszinātnēm, literatūrai, domāšanai, valodām,” saka M.Kūle. Viņai arī labāk patika zināšanu vērtējuma sistēma, kur bija piecas balles.
Ar bažām M.Kūle raugās uz to, ka studēšana augstskolās Latvijā kļūst arvien dārgāka. “Es brīnos par studentiem, kas piekrīt šīm šausmīgi lielajām mācību maksām. Kāpēc nav sācies studentu Īrijas sindroms? Brīvā izglītība ir pieejama. Var braukt uz Vīni, Londonu, Berlīni, kur, augstākais, paprasīs 150 eiro, kas nav nekāda nauda. Pirms desmit gadiem Latvijas jauniešiem tas bija neiespējami. Tagad dzīves dārdzība jau pielīdzinās. Aizbrauks mūsu jaunieši un ārzemēs iegūs ekselentus izglītības diplomus. Protams, tad ir vajadzīgas virtuozas svešvalodu zināšanas,” saka M.Kūle.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Maija Kūle.
Dzimšanas vieta un laiks: Lejasciems, 1951.gads.
Darbavieta: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesore.
Zinātniskās publikācijas: skaitāmas divos simtos; jaunākais pienesums – filozofisko pārdomu grāmata “Eirodzīve” (440 lappušu), sarakstīta Lejasciemā un 2006.gadā izdota Gulbenē Vītola izdevniecībā.
