Par to mēdzam runāt kā par pārdabīgu panaceju.
Par to mēdzam runāt kā par pārdabīgu panaceju. Bet slikta doma var atnākt un aiziet tālāk savu ceļu, tevi pārāk neietekmējot, ja vien uzlikti īstie “filtri”. Jāfiltrē tas, ko redzi, dzirdi, arī tas, ko domā, runā un kā, ņemot vērā domas (savas, ne citu), rīkojies.
Kāds vīrs man nesen atgādināja: sējot domu, agrāk vai vēlāk pļausim rīcību; sējot rīcību, pļausim ieradumu; sējot ieradumu, pļausim raksturu; sējot raksturu, pļausim nākotni. Bet nākotni visiem gribas skaistu, laimīgu, bezrūpīgu, panākumiem bagātu.
Lai arī cik liels spēks būtu domām, vēl lielāks spēks ir rīcībai. Bet kuram gan negribas iemantot labu raksturu, paturot sliktus ieradumus? Šo gudrību pirms sarunām esot paturējis prātā Sokrāts. Viņš steidzies uzdot trīs jautājumus savam sarunbiedram, vēl pirms runātājs muti paspējis vērt: vai tas, ko tu vēlies teikt, ir patiesība (ja ne, es nevēlos to dzirdēt; droši vien, ja mēs tā praktizētu, daudzkārt sarunas nebūtu); vai tas, ko tu vēlies teikt, ir labs (pēc šāda jautājuma būtu vēl mazāk, ko uzklausīt); ja tomēr potenciālais sarunbiedrs savu sakāmo būtu novērtējis par patiesu un labu, skanētu vēl trešais jautājums: vai man šobrīd ir nepieciešams dzirdēt to, ko tu vēlies teikt? Redz, cik vienkārši – sakāmvārds par to, ka klusēšana ir zelts, bet runāšana – sudrabs, tiešām ir zelts.
Bet man nekad vēl tā nav sanācis – klusēt, klusēt, klusēt. Un tad es saku – jā, bet no sirds pārpilnības mute runā. Bet, godīgi sakot, man negribētos satikties aci pret aci ar Sokrātu. Viņš man jautātu, vai tas, ko vēlos teikt, ir labs un patiess, un es, iespējams, varētu atbildēt apstiprinoši. Bet tad viņš jautātu – vai viņam tas jāzina. Man būtu jānokaunas, jo Sokrāts to tāpat jau zina. Būtu jāmācās klusēt.
