Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Gatis Zemnieks.
Dzimis: 1964.gada 4.jūnijā Stāmerienā.
Izglītība: 1989.gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu.
Nodarbošanās: profesionāls karavīrs kopš 2003.gada, šobrīd 2. kājnieku bataljona, kaujas nodrošinājuma rotas apgādes nodaļas komandieris.
Ģimenes stāvoklis: kopš 1991.gada precējies – sieva Rita ir farmaceite, meita Santa ir studente, meita Sniedze šogad beigs pamatskolu.
Hobiji: patīk makšķerēt, gatavot maltīti ģimenei un vērot autosporta sacensības.
Šāgada labā apņemšanās: varbūt varētu atmest smēķēt.
Kosova (2003.gads), Irāka (2005.gads) un Afganistāna (2007. un 2009.gads). Dalība četrās miera misijās NATO spēku sastāvā kopumā divu gadu garumā! Vai viena cilvēka biogrāfijai tas ir daudz vai maz? “Ja būtu iespēja, brauktu atkal,” saka 48 gadus vecais Gatis Zemnieks no Gulbenes un piebilst, ka visam dzīvē ir savs laiks.
Viņš nav no tiem, kurš misijā brauca tālab, lai tiktu uz zaļa zara. Pats atzīst – tas vienkārši ir tāds dzīvesveids, aicinājums. Gatis ir samierinājies ar paaudžu maiņu armijā un par savu pieredzi misijās saka: “Galvenā ir fiziskā izturība, arī psiholoģiskā sagatavotība. Jāapzinās: ja reiz dodies ceļā pilnā ekipējumā, jāsaprot – esi potenciālais kaujinieks. Vēl viena būtiska īpašība – karavīriem jābūt pārliecībai, ka var paļauties cits uz citu. Laikā, kad misijās piedalījos es, sarežģītas situācijas negadījās bieži, tagad puišiem ir daudz vairāk jāriskē.”
Ārsts, kas kļuva par karavīru
Gatis jau gadiem ilgi zina, kā garšo karavīra maize. Šobaltdien piecas dienas nedēļā viņa pastāvīgā darbavieta un arī dzīvesvieta ir Kadagā, Ādažu novadā, lai gan arī militāro profesiju pārstāvjus šodien ir skārusi ekonomiskā krīze. Gatis ir 2. kājnieku bataljona seržants, vada nodaļu, kuras pienākums nodrošināt materiālo apgādi. Viņš kā trekno gadu miera misiju dalībnieks zina, cik karavīri pelnīja toreiz un cik pelna tagad. „Ar kādām mašīnām mēs agrāk braucām uz darbu! Oi! Tagad vairs tā nav,” smaida Gatis. Zīmīgi, ka pēc profesijas viņš ir ārsts terapeits (tas, starp citu, tika ņemts vērā kā papildu bonuss, izvēloties tieši viņu dalībai misijās). Taču liktenis jeb apstākļu sakritība Gatim lēma dzīves ceļu, kas krasi atšķirīgs no jaunībā apzināti izvēlētā. Tā kā bez medicīnas Gati vienmēr saistījušas arī militārās profesijas, viņš kļuva ārsts, tad ārrindas, bet vēlāk arī ierindas zemessargs un visbeidzot īsto aicinājumu atrada Latvijas Armijā. Nevarētu teikt, ka nekad tas nav bijis jānožēlo. “Šobrīd vairs nav žēl. Bet sākumā bija,” atzīst Gatis. Krasa profesijas maiņa nozīmēja arī citādu dzīvesveidu. Pie savas ģimenes viņš jau gadiem ilgi mājās brauc kā ciemiņš. Šodien viņš saka: “Tas ir mīnuss. Šķiet, nepamanīju, kā izauga abas manas meitas. Vecākā jau skolu beigusi, studē ekonomiku, jaunākā drīz beigs pamatskolu. Tomēr ir arī savi plusi. Ar dzīvesbiedri Ritu esam kopā jau… vasarā būs 22 gadi. Mūsu attiecības šāds dzīves modelis ir stiprinājis. Zinu, ka tā tas nav visiem karavīriem. Starp armijas biedriem daudziem ir šķirtas laulības.” Gatis rāda fotogrāfiju, kurā jaunākā meitiņa Sniedze vēl ir tik maza, ka var paslēpties zem tēta platā pleca. „Tagad viņa jau ir gandrīz vai manā augumā. Šis foto tapis 2006.gada 7.janvārī. Meita bija atbraukusi man pretī. Bija jābrauc mājās uz Ziemassvētkiem, bet notika aizkavēšanās Kuveitā,” stāsta Gatis.
Par mata tiesu no nāves
Mēs redakcijā pārskatām prāvu kaudzīti Gata līdzi nesto fotogrāfiju no viņa armijas gaitām. Mājās ir vēl. Lūk, sniegs Dānijā. Šajā valstī Gatis 2003.gadā izgāja militāro apmācību pirms došanās uz Kosovu. Pirms katras misijas karavīru fizisko sagatavotību un izturību pārbaudot un nostiprinot deviņus mēnešus ilgās mācībās ar dzīvi poligonā tālu no mājām, ar stingru armijas režīmu. Bet mēs runājam nevis par grūtībām, bet par to, kas atmiņās aizķēries vēl bez tām. Lūk, vēl viena bilde ar sniegu. Pavisam netipiska! Afganistānā 2007.gada novembra beigās Gatis redzēja sniega segu 30 centimetru biezumā. „Toreiz vienā dienā uzsniga, bet nākamajā dienā no sniega vairs nebija ne vēsts.” Viņš atceras, ka šis Austrumu brīnums prasīja vietējo iedzīvotāju dzīvības. Pēc statistikas datiem – nosala 200 000 cilvēku. Latviešiem aukstumu izturēt ir šķietami dabiskāk nekā 65 grādu karstu sauli. Taču pierada. „Tur ir sauss klimats. Tas ir kā krievu pirtī. Lai izturētu, ir jādzer ļoti daudz ūdens,” saka Gatis. Viņš piemin gadījumu, kad Afganistānas misijas laikā kāds latviešu karavīrs, kurš darbojās kopā ar izlūkiem, gāja bojā tieši pārciestā karstuma dēļ. „Nelaimīgs gadījums. Cilvēks gāja bojā nevis no ievainojuma, bet no organisma atūdeņošanās. Tas notika reālas kaujas apstākļos, kad bija jāpārvietojas kalnos ar visu ekipējumu, jāaizstāvas līdz pēdējai patronai. Cepuri nost. Man neko tādu nenācās piedzīvot ne reizi, paldies Dievam,” stāsta Gatis. Būt apsardzē, kontrolēt situāciju, demonstrēt miera spēku klātbūtni – tāds bija uzdevums, kuru miera misijās pildīja Gatis un citi dienesta biedri. Ne jau karot viņš brauca! Taču arī viņam vajadzēja būt gatavam aizsargāties uzbrukuma gadījumā. Vai kādu reizi gadījās piedzīvot arī situācijas, kad par mata tiesu izdevies izvairīties no smagākām sekām? Bijis arī tā. Piemēram, Irākā. Braucot vaļējā vieglajā automašīnā, nezin kā un no kurienes pēkšņi aizmugurē uzmesta granāta. Tieši tajā pusē, kur sēdēja Gatis. Brīnumainā kārtā nevienam cilvēkam nekas ļauns nenotika. ”Visvairāk jau ir jābaidās no vietējo improvizētajiem spridzināšanas līdzekļiem,” saka Gatis. Nekad viņu nepameta sajūta, ka misijās vietējie karavīrus tomēr zemapziņā uzskata par iekarotājiem. Tāpēc arī tādas īstas saprašanās nekad nevar būt.
Kas ir tas, kas palīdz psiholoģiski grūtos brīžos nesalūzt? Velnu dzīt armijā ir grūti, tur valda subordinācija, nekāda familiaritāte nav pieļaujama. Labs uzturs un teicama sporta zāle – tas viss bija nodrošināts. Vai ar to gana? Gatis saka – viņam pieticis dažas minūtes pa tālruni aprunāties ar sievu, lai justos labi un droši, zinot, ka mājās viss ir kārtībā. Iespēja zvanīt uz mājām bijusi. To varējis darīt katru dienu. Viņš stāsta – kāds misijas karavīrs ar savu otro pusīti pa tālruni tērzējis septiņas stundas no vietas. Laikam tik ilgu laiku viņam vajadzēja, lai sasniegtu vajadzīgo dvēseles komforta līmeni. Protams, pēc tam puisis saņēmis pārmetumus par tādu pārmērību. Gatis atklāj, ka visās misijās viņam vienmēr līdzi ir bijis talismans – katoļu baznīcā svētīts krustiņš, kuru viņam uzdāvinājusi sena, laba kaimiņiene no Stāmerienas.
Tomēr nesavienojamās divas pasaules!
Gatis rāda fotouzņēmumu ar afgāņu vērsi, kas apkrauts ar smagu nastu. „Tā viņi dara, vedot lopus mājās no ganībām. Likās, ka tam dzīvniekam kājas ļogās, cik grūti uzkrauto nest. Es pārāk strauji piegāju vērsim klāt. Bildē redzams, ka viņš ir satrūcies,” stāsta Gatis. Viņam misiju laikā svešajās Austrumu valstīs redzētās sadzīves ainas savā ziņā bija kultūršoks: cilvēki dzīvo māla būdās bez elektrības kā 15.gadsimtā! Tāpēc arī šo cilvēku domāšanas veids likās tik neprognozējams un nesaprotams. Gluži kā šis zemes reljefs ar serpentīnveidīgajiem ceļiem, kalniem un klintīm un neziņu, kas gaida aiz nākamā ceļa pagrieziena. Cita mentalitāte, cita ticība, cits izglītības līmenis. Tāda ir Afganistāna. Irākā – līdzenāks reljefs un arī mazāka draudu sajūta.
Gatim gadījies misijās būt tieši ramadāna laikā (reliģiskie svētki ar gavēni, kas turpinās mēnesi, taču katru gadu citā laikā), kad musulmaņi dienas gaišajā laikā nedrīkst ne ēst, ne dzert, bet naktī dzīve rit savu gaitu, jo tad Allāhs neredz. Vīrieši priecājas, arī lieto alkoholu un narkotikas, bet sievietes zina savu vietu. Tā ir zem parandžas (seja zem plīvura, jo musulmaņu kultūrā tiek uzskatīts, ka sabiedrībai nav jāredz sievietes seja) un vēl labāk, ja mājās. Tā tas bijis gan Afganistānā, gan Irākā, gan Kosovas tajā daļā, kur dzīvo albāņi ramadāna laikā un vakara stundās – jo sevišķi. Gatis saka – viņa sieva bija lūgusi no misijas tai atvest parandžu. Šis lūgums netika izpildīts. Viņš pat īsti nevar paskaidrot, kāpēc. „Kam viņai, eiropietei, parandža? Aiziet uz karnevālu?” prāto Gatis. Afganistānā vaigā viņš redzējis vienīgi mazas meitenes, vecas sievas un divas vietējās izcelsmes ārstes slimnīcā, kuras abas ir studējušas Eiropā. Vienīgi bērni šajās zemēs dzīvo savu dzīvi brīvi un priecīgi. Arī Gatis stāsta Latvijā popularitāti guvušo stāstu par afgāņu pusaudzi Ali, kurš sadraudzējies ar misijas karavīriem un iemācījies runāt latviski. „Viņam bija atļauja atrasties mūsu bāzes priekšperimetrā. Normāls pipars! Faktiski karavīri uztur visu šā zēna ģimeni. Puika “tusēja” ar karavīriem. Zeperis,” smaida Gatis. Viņš stāsta par kontrastiem, kādus redzējis Afganistānā un vēl jo vairāk Irākā. Lielpilsētās tur jutis gan 21.gadsimta elpu, gan redzējis pasakainu greznību. Gatim palicis prātā ar naudu pieslānīts skapis. Tādu viņš redzējis kāda miljonāra mājā. Te nu bija pierādījums, cik patiesībā bagātas ir šīs Austrumu valstis ar tādiem derīgajiem izrakteņiem kā dabasgāze, nafta, ogles, varš. Vienīgā bagātība, ko Gatis paspēja tur izjust un izbaudīt, bija saldie arbūzi un melones. Tik gardas! Latvijā nopērkamie šie paši augļi nav salīdzināmi ar misijā nogaršotajiem. „Godīgi sakot, atēdos 10 gadiem uz priekšu,” viņš smaida.
Gatis ir daudz domājis, kāda būs dzīve Afganistānā pēc tam, kad starptautiskie drošības atbalsta spēki pametīs šo valsti pavisam. Viņam liekas, ka ātri vien atkal sāks valdīt agrākā kārtība. Gatis redzējis filmētos nesenos kadrus apvidū netālu no Afganistānas robežas ar Turkmenistānu. Tur vietējā armija pārņēmusi agrāko NATO misijas bāzi. Filmētājus negribējuši vairs ielaist iekšā bāzē. Kāpēc? Vietējiem ir sveša atnācēju sadzīves kultūra. Viņiem liekas nevajadzīgi pat mums tik ierastie klozetpodi. Tāpēc tie tiek sasisti, atstājot vien atejas caurumus, kuri pie mums ironiski iesaukti par „Staļina bedrītēm”.
