Ausma Apsīte tagad dzied pagasta pensionāru ansamblī, bet pirms tam ilgus gadus bijusi sieviešu vokālā ansambļa “Noskaņa” vecākā.
Ausma Apsīte tagad dzied pagasta pensionāru ansamblī, bet pirms tam ilgus gadus bijusi sieviešu vokālā ansambļa “Noskaņa” vecākā.
Dziedātāja atceras, ka ansambļa darbības gados izaudzis ne viens vien dalībnieces bērns. Mātes viņus ņēmušas līdzi uz mēģinājumiem, jo nebijis, kur atstāt. Līdzīgi kā šodien dziedājušas dziesmas, kas labāk skanējušas un bijušas tuvas sirdij. Tās guvušas klausītāju atsaucību padomju gados bieži rīkotajos dažādu profesiju vakaros, vēlāk koncertos un ansambļu skatēs.
“Man vienmēr ir paticis dziedāt, jo bez dziesmas dzīvi nevar nodzīvot. Arī vīrs bija liels dziedātājs. Viesībās abi bijām pirmie, kas mudinājām pārējos dziedāt. Draugi mani jokojot sauca par vietējo Noru Bumbieri. No plašā dziesmu klāsta nevaru izdalīt vienu vai pāris visskaistākās. Tādu ir daudz,” stāsta Ausma.
Viņa bilst, ka esot vokālo ansambļu agrāko tradīciju cienītāja, jo vislabāk jūtoties, ja dziesmas muzikālo pavadījumu atskaņojot uz klavierēm, nevis izmantojot fonogrammu. Tas Ausmai šķietot sirsnīgāk un personiskāk.
“Jaungulbenieši no laika gala ir bijuši lieli dziedātāji. Savulaik te bija pat vīru koris, ko vadīja Mirdza Tetere, kas Rīgā dziesmu karos ieguva pirmās vietas, bet tagad grūtības nieka vīru ansambli izveidot. Man šķiet, ka cilvēki šodien ir mājās iesēdējušies un viņiem grūti izkustēties. Zinām daudzas sievietes ar labām balsīm, aicinājām uz ansambli, bet viņas saka: “Ko nu es, man nav labas veselības.” Bet vai mums, kas dziedam, vienmēr ir laba veselība? Katram ir savas problēmas. Vajag dziedāt savam priekam,” uzskata Ausma.
Viņai vienmēr patikušas četrbalsīgas dziesmas, bet pensionāru ansamblim neesot tāds sastāvs, lai tās apgūtu, tāpēc itin labi skanot arī divbalsīgi.
“Žēl, ka skolās puišiem nemāca dziedāt. Ja grib, lai no viņiem nākotnē kaut kas iznāk, bez dziesmas un dejas iztikt nevar. Pabeigs puisis skolu, aizies uz deju vakaru, gribēdams iepazīties ar meiteni, bet, kā aicināt uz deju, ja pats to neprot? Vai jēga ir stāvēt aiz stūra un lietot alkoholu?” prāto A.Apsīte.
