Tirzmaliete Ligita Trekše jau četrus gadus kolekcionē zilonīšus. Šobrīd kolekciju veido vairāk nekā četri simti snuķainīšu. Mājās tiem kļuvis par šauru, tāpēc Ligita daļu apjomīgās kolekcijas izvietojusi Tirzas novadpētniecības muzejā, kā arī Tirzas pamatskolā, kur viņa strādā par skolotāju.
“Tagad neesmu visus zilonīšus pārskaitījusi, bet muzejā vien to ir divi simti. Tā ir apmēram puse no kolekcijas,” saka Ligita un paņem rokās pusotru centimetru gara porcelāna zilonīša figūriņu, kas uzskatāma par sākumu šai kolekcijai. “Bija problēmas ar veselību. Šajā laikā mani bieži apciemoja Galgauskas pamatskolas mācību pārzine Elita Birže. Vienā šādā ciemošanās reizē viņa uzdāvināja šo mazo nieciņu, jo zilonis cilvēkam nesot laimi un veiksmi. Toreiz es tam īsti nenoticēju, bet laikam jau tā tas ir. Ciemos nāca arī manas audzināmas klases bērni. Ieraudzījuši mazītiņo zilonīti, viņi interesējās, vai varot uzdāvināt vēl kādu. Ar to viss sākās,” atceras Ligita.
Prot arī atteikties
Tagad ziloņu figūriņas dāvina arī skolotāji, draugi un paziņas, kuri jau ielāgojuši, ka, saņemot dāvanā kārtējo zilonīša figūriņu, Ligita būs ārkārtīgi priecīga. Tomēr dažus zilonīšus viņa ir izmetusi. “Lasīju, ka ziloņa snuķim jābūt uz augšu, tikai tad tas ir veiksmes simbols, bet šoreiz snuķis manā rīcībā nebija vainojams. Iekšēji jutu, ka man šīs trīs vai četras konkrētās figūriņas nav pieņemamas. Nevajag man atdot zilonīšus tikai tāpēc, ka to īpašniekiem tie vairs nav vajadzīgi. Man gribas, lai cilvēki dāvina no sirds,” saka Ligita. Zilonīši pie viņas atceļojuši ne tikai no dažādām Latvijas malām, bet arī no citām valstīm – Lietuvas, Vācijas, Horvātijas, Ēģiptes, Amerikas, Anglijas, Polijas un citurienes. Kolekcijā ir zilonis kā pulkstenis, puķupods, svečturis, mobilā tālruņa turētājs, rotaslietu glabātava, atslēgas piekariņš, kaklarota, spilventiņš, krājkasīte, matu sprādzes. Interesants ir zilonītis, kurā iespējams paslēpt gredzenus. Ir arī šķīvis, krūzītes un glāzes ar ziloņa attēlu, gaļas dēlis ziloņa formā, zilonis ar vēja zvaniem, zilonis kā vīraka trauciņš un kā atstarotājs. Uzskaitījumu var turpināt. Figūriņas ir izgatavotas no dažāda materiāla – porcelāna, koka, metāla, māla, auduma, plastmasas, stikla un citiem.
Ir viegli atpazīt
Ligita smejas, ka esot viegli atpazīstama. “Man visur ir ziloņi, piemēram, uz mobilā tālruņa, naudas maka, pie atslēgām, uz somas. Ja kaut kur steigā esmu atstājusi tālruni, tad citi jau zina, kam tas pieder.” Ligita atzīstas, ka iekšēji tic tam, ka zilonis simbolizē labestību un draudzību. Tas atbilst arī viņas būtībai. “Žēl, ka mums savulaik tā arī neizdevās aizbraukt uz Rīgas Zooloģisko dārzu, lai apskatītu ziloņmeiteni Zuzi. Bērniem daudz esmu par viņu stāstījusi, tāpēc tagad ātri vien tiek salūkota grāmata par Zuzi. Man ir arī daudz bērnu zīmējumu un plakātu, kuros attēlots zilonis. Tad, kad nodarbībās strādājam ar plastilīnu, lielākoties top ziloņu figūras. To ir tik daudz, ka nesaprotu, kur tās izvietot.” Ligita paņem rokās zilpelēkas krāsas zilonīti, kam, uzspiežot uz vēdera, atskan ziloņa taurējiens. “To es nopirku Gulbenē. Man todien neveicās, tāpēc cerēju, ka tas palīdzēs uzlabot omu. Pirkumu ieliku somā un ar autobusu braucu uz Tirzu. Nejauši stiprāk piesitos somai un no tās atskanēja ziloņa balss. Es no tās pamatīgi pārbijos. Nekustīgi sēdēju solā, nesaprazdama, kas somā notiek. Izbrīnīti bija arī pārējie pasažieri. Tikai mājās atskārtu, kas tā par skaņu.”
Ligitai šī ir pirmā kolekcija viņas mūžā. “Atceros, ka bērnībā man bija grāmatiņa, kurā bija stāstīts par meitenīti, kura mammai uz dzimšanas dienu gribēja uzdāvināt dāvanu. Naktī viņa sapnī redzēja ziloņus, kuri atmostas un aicina viņu sev līdzi meklēt šo dāvanu. Laikam kopš tā laika mani kaut kas saista ar šo dzīvnieku,” stāsta Ligita. Ar aizrautību viņa skatās dokumentālās filmas par ziloņiem un lieliski prot atšķirt Āfrikas ziloņus no Āzijas ziloņiem. Ligita sola, ka turpinās kolekcionēt ziloņu figūriņas, un cer, ka varbūt kādreiz izdosies savu kolekciju izrādīt lielākai auditorijai.
