“Jebkāda veida attiecībās ar visu, ko saku vai daru, varu kustēties divos virzienos – vai nu tuvināties, vai attālināties no otra,” teic psiholoģe Ilze Āna, piebilstot, ja izvēle kritusi uz tuvināšanos, šajā procesā neiztikt bez kādas ļoti svarīgas sastāvdaļas – iedrošinājuma. Tas virza, ceļ un stiprina, atļauj nebūt perfektam, bet pasvītro cilvēka vērtību un diezgan radikāli atšķiras no slavēšanas. “Iedrošinājums nepieciešams, lai vispār dzīvotu kopā ar pārējiem. Tas vajadzīgs ik dienas. Tas rada arī pārliecība, ka esmu vērtīgs tāds, kāds esmu, un citi tāpat – bez jebkādiem uzlabojumiem un izmainīšanas no manas puses,” turpina Ilze, raksturojot jēdzienu, kurš akcentēts jau Bībeles laikos. Savukārt iedrošinājumu kā psiholoģisku ideju 20. gadsimta sākumā attīstīja austriešu psihoanalītiķis Alfrēds Ādlers.
Klausīties, sadarboties un atbalstīt
Iedrošinoša uzvedība nav tehnika, ko var apgūt kursos, drīzāk dzīves izjūta un pārliecība pašam par sevi. “Vienkāršoti var sacīt, ka iedrošinājums ir drosme nebūt perfektam. Parasti, jūtoties nedroši, tiecamies izvēlēties pieņēmumu sistēmu, kā būtu jābūt – kā jāizskatās, jārīkojas, jāēd un jāiet. Ja cilvēks dzīvo šādos pieņēmumos, viņš agri vai vēlu kļūst par kontrolētāju, bet iedrošinājumu nekādi nevar savienot ar kontroli,” pārliecināta I.Āna, ieskicējot, ar ko vēl šis ceļošais faktors atšķiras no sava pretpola – drosmes laupīšanas.
“Iedrošinoša uzvedība nozīmē efektīvu klausīšanos, fokusēšanos un stimulēšanu uz pozitīvo, sadarbību, pieņemšanu, apliecinājumu, ka pamanu otra pūles, kā arī ieinteresētību cita jūtās un emocijās. Drosmes laupīšana savukārt ir viss pretējais – nevērīga klausīšanās, norādīšana, kritizēšana, jebkāda veida sacensība, jo tā attālina un ir īpaši riskanta attiecībās ar ļoti tuviem cilvēkiem. Piemēram, otrs stāsta, kā viņam gājis, bet es uzreiz iebilstu, ka tas viss ir nieki, jo man vai citam klājies vieglāk vai grūtāk. Vēl drosmi atņem baidīšana, sarkasma izmantošana, pazemošana, ko nedrīkst pieļaut bērna attīstības sensitīvajos periodos – otrajā, ceturtajā un septītajā dzīves gadā, kā arī pusaudzībā,” ir pārliecināta psiholoģe, piebilstot, ka konkrētās situācijās ikviens esam bijuši gan iedrošinātāji, gan drosmes laupītāji. Tomēr labā ziņa ir tā, ka vienmēr var pacensties ar vienu vārdu atņemto ar otru atdot!
Uzslava orientēta uz rezultātu
Nereti tiek vilkta vienlīdzības zīme starp iedrošinājumu un slavēšanu, tomēr, izmantojot vienu vai otru komunikācijas līdzekli, rezultāts atšķirsies.
“Iedrošinājums izsaka ideju, ka cilvēki ir vērtīgi vienkārši tāpēc, ka viņi eksistē, – vecāki “Emīla nedarbos” savu dēlu mīlēja tādu, kāds viņš ir, un nevēlējās, lai viņa vietā atsūta zemestrīci. Tomēr tā nekādā ziņā nav visatļautība, jo iedrošinājums atzīst labo, kas nav pretrunā ar ētiku un sociālās vides normām. Tas vienmēr vairo piederības izjūtu, kas raisa lielāku sociālo interesi. Cilvēki, kas zog, nestrādā, bojā citu īpašumu – tā saucamie sliktie zēni un meitenes –, patiesībā ir nobijušies un nejūtas piederīgi.
Savukārt uzslava orientēta uz rezultātu, un tajā vienmēr būs novērtējuma un sprieduma elements. Tā ir pārliecība, ka cilvēks ir vērtīgs tikai tad, ja ko paveicis, sasniedzis un izdarījis, piemēram, uzskats, ka vīrs mani mīlēs, ja cepšu viņam garšīgas kotletes. Tomēr iedrošinājums pastāv ārpus tā, ko daru, – varu laiski atpūsties, nevārīt zupu un nelakot nagus, bet vīrs tāpat mani mīlēs, jo ir mani tādu izvēlējies. Tas prasa drosmi – nebūt perfektam. Problēmas sākas, ja parādās kaut mazākās šaubas, vai esmu pietiekami labs un mīļš, ja man jāpierāda, ka esmu laba sieva, meita, draudzene, darbiniece vai skolniece.”
Ja vēlamies tuvināties
“Vecāku un bērnu attiecībās vajadzētu vairāk izmantot iedrošinošas metodes, nevis slavēt, piesolīt un uzpirkt, jo tā viņi iemācās uzņemties atbildību un nebaidīties būt nepilnīgiem. Dzīvotprasmes un radošo spēju attīstībai iedrošinājums ļoti nepieciešams arī pedagoģiskā darbībā,” pārliecināta psiholoģe, piedāvājot vairākus ieteikumus, kā šis pozitīvais spēks vēl varētu līdzēt attiecībās.
“Piemēram, ja laulāto mērķis ir tuvināties laulībā, partneri katrs varētu uzskaitīt lietas, kas otra rīcībā viņus spēj iedrošināt. Salīdzinot šos sarakstus, parasti tie ir ļoti līdzīgi, un kāpēc nevienoties to īstenot? Savukārt attiecībās ar bērniem vecāki varētu savai atvasei veltīt zīmējumu, kurā atainots, cik liels ir viņa devums ģimenei. Mammām un tētiem tas jāprot saskatīt. Bērns, protams, ir vērtīgs tāds, kāds viņš ir, bet kā lai atvase to zina?” pamudinoši jautā Ilze.
Arī pusaudzi var dažādi iedrošināt vienkāršās lietās, piemēram, jautājot padomu kādā savā problēmā. “Ja spējam gana drosmīgi tīnim atzīt, ka neesam perfekti, viņam vieglāk kļūt pieaugušam,” secina I.Āna, būdama pārliecināta, ka ģimeni var satuvināt arī mīļi kopā būšanas rituāli, piemēram, tikšanās pie pankūku galda svētdienās, kur katrs izstāsta savu nedēļas stāstu, bet pārējie uzmanīgi klausās, lai izceltu un akcentētu pozitīvo. “Mēs nevaram dzīvot bez iedrošinājuma, un tas ir kas tāds, ko mācāmies visu mūžu!”
Iedrošināšana:
Pamatojas līdzvērtībā, uztver otru nopietni.
Attiecas uz darīto, ir lietišķa un tūlītēji konstatējama.
Ir beznosacījuma.
Veicina patstāvību, stiprina pašvērtību un piederības izjūtu.
Iedrošināšanas veidi
Pozitīvas “acis” – redzēt un formulēt labo.
Ļaut pašam izstrēbt savas muļķības.
Vienmēr ļaut bērnam palīdzēt, lai notiktu abpusēja došana un ņemšana.
Svarīgākos lēmumus apspriest visai ģimenei kopā.
Parādīt uzticēšanos: “Pamēģini vēlreiz!”
Uzvilkt bērnam T kreklu, uz kura rakstīts: “Noķer mani, kad esmu labs!”
Atmest kritiku, rājienu un sodu.
Nedarīt neko, ko bērns var izdarīt pats.
Nesalīdzināt bērnu ar citiem.
Izvairīties no sprediķošanas un drūmiem pareģojumiem.
Slavēšana:
Iedarbojas nomācoši, ir augstprātīga.
Attiecas uz darītāju.
Salīdzina ar kādu citu.
Bieži saistīta ar noteikumiem un nosacījumiem.
Vienmēr vajadzīgs kāds, kas pasaka, kas ir labs vai nepareizs.
Veicina neirotisku tiekšanos pēc pārākuma, padara atkarīgu.
Saistās ar rājieniem.
Pozitīvajā ir spēks
Ilze, audzina divus bērnus: – Šķiet, kad mēs augām, neviens par iedrošinājumu nerunāja un arī īpaši nepraktizēja. Gan skolā, gan ģimenē bija sava kārtība un attiecības: ja varēji, biji labs, nevarēji – pats vainīgs! Neviens negāja auklēties, ucināties un iedvesmot uz kādiem tur panākumiem. Tas paveicis arī ko pozitīvu, ka, par spīti sliktajām prognozēm, esmu varējusi šo to sasniegt. Tomēr “pēcgarša” nav patīkama, atceroties, piemēram, angļu valodas skolotājas neticību, ka spēšu nokārtot šo vidusskolas iestājeksāmenu. Nokārtoju un beigās kļuvu pat par angļu valodas tulku! Domāju, cik ļoti man dzīvē būtu palīdzējis, ja vecāki jau laikus pamanītu manas stiprās puses un iedrošinātu tās attīstīt. Man vajadzēja tās “izkost” pašai, bet tas prasīja gadus. Tāpēc ar saviem bērniem cenšos būt gudrāka. Protams, vēlos, lai viņi būtu spējīgākie un veiklākie, bet esmu iemācījusies priecāties par viņu mazajām uzvarām, kaut citi bērni apkārt iemācījušies lietas darīt ātrāk un labāk, piemēram, lasīt vai apģērbties. Es ticu, ka pozitīvam vārdam un attieksmei ir lielāks spēks nekā nemitīgai bakstīšanai un kritikai!
