No Cēsu rajona Nītaures pagasta, kur notika 6. Latvijas čempionāts pļaušanā ar izkapti, diplomu par 3.vietu A klasē, startējot individuāli, mājās pārveda druvēniete Lidija Pušpure.
No Cēsu rajona Nītaures pagasta, kur notika
6. Latvijas čempionāts pļaušanā ar izkapti, diplomu par 3.vietu A klasē, startējot individuāli, mājās pārveda druvēniete Lidija Pušpure.
“Tās man ir ceturtās pļaušanas sacensības, kurās piedalījos. Pāris gadu esmu izlaidusi. Kad čempionāts pirmo reizi notika Litenes pagastā, aizbraucu pavērot tā norisi. Ar skatīšanos vien nepietika. Turpat uz vietas no sveša vīra aizņēmos izkapti un it kā pa jokam nedaudz papļāvu. Iedalīja 25.vietu,” atceras naskā pļāvēja. Kandavā notikušajās sacensībās Lidija bijusi 16, tāpēc viņa uzskata, ka šogad veicies vislabāk.
Viņa stāsta, ka šovasar izmēģinājusi roku arī karaliskajā klasē, kur vajadzējis pļaut ar deviņu dūru izkapti.
“Tajā man tik labi neveicās, jo zāle bija izaugusi pārāk gara, gandrīz pāri manam augumam. Pļaušanas sacensībās esmu apņēmusies piedalīties arī turpmāk, kamēr vien varēšu, jo pļaušana ir mans vaļasprieks,” apņēmīgi saka Lidija.
Ar pļaušanu viņa bijusi saistīta kopš deviņu gadu vecuma, kad vajadzējis ķerties pie visiem pieaugušo darbiem, jo audžutēvs izsūtīts uz Sibīriju. Lidija ne tikai pļāvusi, bet arī arusi un ecējusi.
“Tāda darba nav, ko es neprastu. Druvienas “Ceplī” dzīvoju viena, tāpēc sieviešu pienākumus no vīriešu pienākumiem nešķiroju. Nupat pārnācu no meža, kur biju griezt malku. Gribas visu ātri padarīt, tāpēc labprātāk strādāju pati nekā gaidu, kamēr citiem atliks laiks man palīdzēt,” saka 65 gadus vecā sieviete.
Savulaik saimniecībā viņai bijusi govs, bet no tās atteikusies, juzdama, ka spēka kļūst mazāk, un iegādājusies kazas. Tagad kūtī izmitinātas sešas kazu mātes un kazlēni, kuriem saimniece ar izkapti piepļauj vajadzīgo siena daudzumu.
Brīvajā laikā, ko cilvēks vienmēr varot atrast, Lidija aktīvi darbojas Druvienas sieviešu klubā “Pavards”, lai kopīgi padziedātu vai palepotos ar baltajiem izvilkuma darbiem, kas viņai padodoties vislabāk. Druvienu viņa sauc par dzimto pusi, lai gan ir dzimusi Rīgā, bet pusotra gada vecumā adoptēta uz Druvienu. Vecais ķieģeļceplis bijis arī Lidijas pirmā darba vieta. No tā godības tik vien šodien palicis, kā garais skurstenis. Pirmajos gados tajā gatavoti jumta dakstiņi, bet vēlāk – drenu caurules un ķieģeļi.
“Druvienā jūtos kā mājās, jo te cilvēki cits citu pazīst, ir atsaucīgi un lepni par savu pagastu,” saka Lidija.
