Šonedēļ starp vārdadienu gaviļniekiem ir arī Iritas. 27.oktobrī visā Latvijā vārdadienu svinēja 526 Iritas, tostarp arī druvēniete Irita Bačka.
Gaviļniece stāsta, ka viņas mamma savulaik kādā laikrakstā bija redzējusi vārdu Erita – šādā vārdā viņa vēlējusies nokrustīt arī savu meitu, taču kalendārā diemžēl šāda vārda nav bijis, tādēļ ir izlemts nomainīt vienu burtu un meitai iedots vārds Irita. “Druvienā es esmu vienīgā Irita, sajaukt mani ne ar vienu nevar,” saka Irita. Viņa ir priecīga, ka viņai ir šāds samērā rets vārds. “Man patīk savs vārds, un es nevaru iedomāties, ka mani sauktu kā citādāk,” atzīst gaviļniece. Irita atklāj, ka viņa ne vārdadienu, ne dzimšanas dienu īpaši plaši nesvin. “Protams, saņemu apsveikumus, ziedus, nelielas dāvaniņas, tas ir patīkami, taču man nepatīk plašas svinības,” saka Irita.
Labi veicas soļošana
Irita sevi raksturo kā ļoti strādīgu cilvēku. Arī pēc darba (viņa strādā SIA “Avoti SWF” Lizumā) viņa ir gatava iet un darboties pa māju, rušināties ap puķēm. Viņa smejas, ka ir darbaholiķe. “Kaut vai man vairs nav spēka pēc darba, es tik un tā eju un kaut ko pastrādāju pie mājas, man tā ir kā atslodze,” atklāj Irita. Viņas vaļasprieks savukārt ir sports. Iritai ļoti labi veicas soļošana, vairākās sacensībās viņa ir izcīnījusi arī godalgotas vietas. “Man patīk sportot, taču es saprotu, ka nevaru visu sevi ziedot tikai sportam un treniņiem. Pagājušajā gadā cītīgi sportoju, nedēļā pa vairākām reizēm trenējos, piedalījos sacensībās, šogad tam vienkārši tik daudz neatliek laika, bet, lai būtu rezultāts, ir nepieciešams treniņš,” saka druvēniete. “Laikam jau gan būs atkal jāatsāk trenēties, īsti ar roku negribas sportam atmest. Man arī viena meita trenējas. Viņa katru vakaru iet uz sporta zāli. Prieks, ka mums ir šī sporta zāle. Lai arī zaudējumus tā ir nesusi, tomēr cilvēkiem vismaz ir ko darīt, sportot iet ļoti daudz cilvēku,” saka Irita. Ar soļošanu viņa aizraujas jau kopš skolas laikiem. “Visi skrēja, es savukārt soļoju. Tad Druvienā par skolotāju sāka strādāt Juris Gjačs. Meita gāja trenēties un es nolēmu aiziet viņai līdzi pamēģināt pasoļot. J.Gjačs to ievēroja un pēc tam jau aicināja arī uz sacensībām. Protams, bez treniņiem sacensībās piedalīties nevar, tā arī es atsāku sportot. Arī skolas laikā es vairāk pievērsos tieši garajiem gabaliem – gan skrēju, gan slēpoju, gan arī soļoju,” stāsta Irita.
Nevarētu dzīvot pilsētā
Aizdomājoties par šābrīža situāciju un dzīvi laukos, Irita atzīst, ka reizēm jau tā liekas, ka laukos vairs nekā nav, viss tikai tiek apvienots, likvidēts, bet tur ir viņas dzimtā puse, mājas. “Man šķiet, ka es nevarētu dzīvot pilsētā. Arī prom uz ārzemēm es negribētu doties. Mani tas nesaista, turklāt es esmu iemācījusies iztikt ar to, kas ir,” piebilst sieviete.
