Vēlos paust dažas savas pārdomas un atmiņas par garā un savā literārajā devumā lielajiem Druvienas dēliem Rūdolfu un Kārli Eglēm, kas arī savā literārajā darbībā strādājuši līdztekus.
Viņu dzimta ir viena no vecākajām Druvienā, apzināti senči no 1685.gada, un abi brāļi vēl ir mūsu vecāko paaudžu atmiņās. Arī es savos jaunības gados kādu laiku strādāju pie sava vīra tēva Jāņa Bērziņa grāmatu restaurācijā un grāmatu sietuvē, toreiz Latvijas PSR ZA Fundamentālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, tā sauktajos “Misiņos”, Skolas ielā 3. Es biju rokrakstu un reto grāmatu tuvumā! Redzēju un nedaudz mācījos „ārstēt” vecās un arī senās grāmatas un apzināties, kā tām iespējams iedot otro mūžu. Ne vienreiz vien K.Egle ienāca arī mūsu grāmatsietuves telpās, vēroja šo procesu, runāja ar meistaru Bērziņu par grāmatām. Viņš bija stalta auguma vīrs ar ūsām un bieži ar masīvu ādas portfeli pie rokas. Zinu, ka portfelis tagad atrodas Druvienas muzejā. “Misiņos” es varēju redzēt arī ārzemēs izdotās, tolaik nevēlamās grāmatas, kas glabājās vienā no ēkas stāviem. Lasītāju piekļuve tām bija ierobežota. Atceros, kā mums uz mājām lasīšanai iedeva Jāņa Jaunsudrabiņa toreiz ārzemēs izdoto grāmatu „Es stāstu savai sievai”. K.Egle daudzus gadus bija Misiņa bibliotēkas direktors (līdz 1966.gadam, kad viņu aizvadīja pensijā).
Informācijas par literatūras lielajiem korifejiem ir daudz, sabiedrības intereses sadalās, mēs maz cilājam agrākās, ar drukāto vārdu piepildītās mapes un maz pētām sakrātos materiālus oriģinālā arhīvos.
Kāda bija Druviena toreiz, kad pirms 132 gadiem te piedzima Kārlis Egle (1887-1974), pēc diviem gadiem ģimenē pievienojās arī Rūdolfs (1889-1947) un vēlāk māsa Emma? Druvienā, protams, ir mainījusies dabas ainava, un tā kļuvusi citādāka. Kas pašreiz notiek šinī par vislatviskāko atzītajā pagastā? Vai tiek turēti godā slavenie novadnieki? Vai literatūras pētniekus daudzina vecākā paaudze un viņus vēl apbrīno jaunie censoņi?
Visreālāko un plašāko ainu par teiksmaino Druvienas dabu un vidi, kas atstājusi iespaidu uz abu brāļu literāro un pētniecisko darbību, kādreiz paudis dzejnieks druvēnietis Jānis Poruks, aprakstot šādi vienkāršo un latvisko skaistumu: “Piekalnēs tīrumi, noras, birztalas, priedulāji, ielejās un gravās pļaviņas augstiem ežmaļiem, strauti, puduri… vieglā zilganā miglā tītie sili šai tipiskai Vidzemes ainavai met pāri savu kluso, sērīgi sapņaino noskaņu, bet rīta un vakara dzestrumā tie tik jutīgi, ka ganu un darbinieku klaigas viņos aizviļņo desmitām atbalsīm.”
Pāršķirstot daudzos materiālus, kas sakrāti Druvienas vecās skolas-muzeja materiālos, atradu izcilā, tagad reti daudzinātā literatūras pētnieka Konstantīna Karuļa krājumā „Manas atziņas” iedrukāto, kas man šķiet īpaši svarīgs. Te Kārļa atziņas par tēvu: “Kādu tīrumu tēvs bija iekopis vecā sila zemē – izlauzis priežu celmus, izplēsis saknes: nu tur aug rudzi, bet liesajā zemē ražas nebija labas. “Pap, vai nebūtu labāk, ja te atkal uzaudzētu mežu?” jautājis dēls. Tēvs apstājies darbā, paraudzījies uz sila priedēm aiz tīruma un lēni teicis; „Jā, dēls! To varētu gan. Mežs te uzaugs ātri. Un mežā ir vilki, tie pienāktu klāt pie pašām mājām. Redzi, dēls – tāda ir lieta: mēs vai vilki, kam tad nu valdīt Vasaraudzus?” Šo pašu domu rakstnieks Kārlis Egle atkārtoja pēc vairākiem gadu desmitiem, kad dzirdējis sakām, ka viens vai otrs darbs kultūras laukā neesot pūļu vērts. “Tad jāprasa: mēs vai vilki?” teicis Kārlis. “Ja nestrādāsim mēs kaut vai pašā mazākajā kultūras novadā, tas izputēs, un sanāks vilki – zels lubenieciskais, visādu šlāgeru un tingeltangeļu gars. Nebaidies darba!” Te man gribas izsaukties: “Kādi viedi vārdi! Tagad tas atkal ir tik aktuāli!”
Vecāki savu ierobežoto materiālo apstākļu dēļ vairāk spējuši paskolot jaunāko dēlu Rūdolfu. Pirmā skola viņam arī bijusi vietējā Druvienas (tagad vecā skola-muzejs, kurā arī Kārlis dažus gadus bijis skolotājs). Rūdolfs beidzis Valmieras proģimnāziju, tad mācījies A.Ķeniņa tirdzniecības skolā, bet mīlestība uz mūziku un vijoļspēli aizvedusi viņu uz vienu gadu Drēzdenes konservatorijā. Karaklausības dēļ tomēr bijis jāatgriežas Latvijā, un tālākās dzīves gaitas nebija vienkāršas. Viņš nonāca Petrogradā, kur kopā ar grāmatizdevēju A.Gulbi noorganizēja samērā progresīvo nedēļas laikrakstu „Jaunā Pēterpils Avīze”. Tad sekoja darbs par bibliotekāru Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, un līdztekus Rūdolfs klausījās lekcijas Petrogradas Universitātē un Mākslas vēstures institūtā. Te uzplauka arī viņa literārā darbība. Brāļu literārie piemēri un grāmatniecības ceļveži un piemēri bijuši: slavenais tirzmalietis bibliogrāfs Jānis Misiņš, vēstures pētnieks T.Zeiferts, A.Birkerts, J.A.Jansons, J.Endzelīns. Visus pieminēt pat nav iespējams! Darba istabā pie sienas Kārļa acu skatiens bieži vēries uz Tagores, brāļu Kaudzīšu, Zeiferta, Skalbes, Ezeriņa, Misiņa, Straujā portretiem.
Brāļi Egles desmit gadus strādājuši plecu pie pleca ne tikai žurnālā „Latvju Grāmata”, sakārtojuši Eduarda Veidenbauma rakstu krājumu, veikta Veidenbauma arhīva apguve un uzrakstīta monogrāfija „Eduards Veidenbaums dzīvē un darbos”. Tad sekojis darbs pie Kārļa Skalbes kopotiem rakstiem. Kopā ar Andreju Upīti liels darbs paveikts pie „Pasaules rakstniecības vēstures”. Manās rokās ir R.Egles tulkotā ievērojamā vācu rakstnieka V.Haufa „Aukstā sirds un citas pasakas”. Viņš tulkojis daudzu pasaules klasiķu darbus, un tie tikai viņa valodu zināšanu dēļ bijuši pieejami latviešu lasītājiem. R.Egle sacerējis libretu operai “Mērnieku laiki”. Mūziku gribējis komponēt Jānis Kalniņš, bet šis nodoms palicis nerealizēts.
K.Egles izglītības ceļš bijis trūcīgāks nekā brāļa Rūdolfa ceļš: pagastskola, ministrijas skola. Kā eksterns apguvis tālāko izglītību un nokārtojis tautskolotāja eksāmenu, strādājis Alūksnē – Ziemeros, tad Lugažos un Valkā. Viņš tāpat kā Jānis Misiņš ir autodidakts.
Pirmā pasaules kara laikā K.Egli mobilizēja armijā, Galīcijas frontē viņu smagi ievainoja, viņš ārstējās kara hospitālī Kijevā. Iemācījies no medicīnas personāla angļu valodu, pat dažas vēstules Rūdolfam rakstījis angliski. No 1915.gada kļuvis par slimnīcas kalpotāju, tulku, sanitāru un rakstvedi, līdz ar medicīnisko personālu pārcēlies uz Kaukāzu. 1917.gadā viņu demobilizēja, viņš atgriezās Druvienā, kur turpināja skolotāja gaitas. 1918.gadā vācu okupācijas vara viņu apcietināja un viņš nonāca gūstekņu nometnē Daugavgrīvā. Pēc nometnes no Druvienas viņš devās pie brāļa uz Pēterpili, pēc tam strādāja Liepājā, Gulbenē un Rēzeknē. Pēc demobilizācijas ģimene apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, un pirmajos gados Kārlis bija O.Jēpes izdevniecības konsultants un bibliotēkas vadītājs. Viņa rakstus un pētījumus gaidīja redakcijas un izdevēji. No 1922. līdz 1931.gadam abi brāļi vadīja mēnešrakstu „Latvju Grāmata”’, bet no 1925. līdz 1955.gadam bija vadītāja krēslā un līdz sava mūža beigām bija cieši saistīts ar Misiņa bibliotēku. Viņš daudz tulkoja un rakstīja savus apcerējumus labā latviešu valodā.
Brāļi Egles aktīvi piedalījušies arī literātu muzeju veidošanā, konsultēšanā un praktiskā palīdzībā. Arī Druvienas vecās skolas-muzeja atvēršanā 1966.gadā, vairāku rakstnieku piemiņas istabu un muzeju veidošanā.
No K.Egles literārā un zinātniskā devuma pats svarīgākais K.Egles simtgades sakarā bija publicēts laikrakstā “Dzirkstele”. Raksta autors bija gulbenietis Ojārs Zanders, toreizējās Latvijas PSR ZA fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājs, K.Egles darba turpinātājs. Tika izveidots arī K.Egles fonds. Nenovērtējama palīdze plašajā K.Egles literārajā un pētnieciskajā darbībā bijusi viņa sieva Elmīra, kuras darbs ir nenovērtējams.
No jaunības dienu piezīmēm K.Egle izrakstījis savus aforismus kā dienu piezīmes, un tie izdoti grāmatā ar jau iepriekš minētā literatūrzinātnieka Konstantīna Karuļa plašo priekšvārdu. Tā ir īstā K.Egles biogrāfija un dzīvesstāsts.
Piedāvāju ilustrāciju un liecību dziļajām grāmatnieka jūtām un novērojumiem:
“Laime – cilvēka dvēseles stāvoklis. Atrast šo dvēseles stāvokli nozīmē laimīgam kļūt, tiklab arī tikai iekšēji gudrie cilvēki spēj laimīgi tapt.
Katrā no mums ir iedzimta kāda briesmīga tieksme – mācīt, un pamācīt. Bet uztvert otrā cilvēkā viņa dzīves garu, dvēseli, viņa personību – šī spēja tikai retajam dota. Un vienīgi tādi kā šie pēdējie varētu būt skolotāji un audzinātāji. Bet cik tādu ir?
Teikt cilvēkam, kurš mūs apvainojis, ka mēs viņam piedodam, nozīmē apgalvot, ka no šī brīža mēs par viņu vairs negribam neko zināt.
Nav, draugs, ne debesu, ne elles. Ir tikai cilvēks un viņa darbs. Ja tu neesi godīgs bijis pret citiem un ja tu esi sliņķis bijis un pametis novārtā tās dāvanas, ko tev daba devusi, tad tava sirdsapziņa tev sagādās elles mokas. Un, ja tu vari priecāties par darbu, kas tev sagādā gandarījumu, tad tā ir tava paradīze.”
Atkārtošu O.Zandera teikto, ka visaugstākās un visstaltākās Egles augušas Druvienā. 18.aprīlī Druvienas kultūras nama mazajā zālē pulksten 13.00 iecerēts pasākums “Literatūras tūre Druvienā” un notiks saruna par Lielajiem Druvienas brāļiem Eglēm, kā arī tiks atvērta mana grāmata “Šis un tas par šo un to”, veidojot savu stāstu “Šolaiku rakstnieki par tolaiku rakstniekiem brāļiem Eglēm”. Laipni aicināti visi ieinteresētie!
