Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm viena pēc otras nāca ziņa par to, ka aizsaulē pāragri devusies spilgta personība Juta Strīķe, kuru zinām kā Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju un bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieci, kā arī sporta ziņu moderators Kaspars Lācis… Šādi brīži liek aizdomāties, par to, cik mūsu dzīve un ikdiena patiesībā ir neprognozējama, par to, cik mēs katrs esam trausls, par to, cik vērtīga ir dzīvība, kā mēs to novērtējam un vai mēs to vispār spējam novērtēt. Dzīvībai nav cenas. Pašsaprotami. Tā ir absolūtā vērtība. Bieži vien to apzināmies, kad ir jau par vēlu. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka dzīve bez zaudējumiem nav iespējama. Mazāki vai lielāki, svarīgi, vērtīgi un ne tik ļoti nozīmīgi, bet zaudējumi ir visu laiku. Tā vienkārši ir, un tā vienkārši notiek, bet ne vienmēr mēs tos spējam pieņemt, saprast vai samierināties. Mēs neviens neesam mūžīgs, un reizēm tik sasodīti grūti ir klausīties vai runāt ar kādu, kurš, baudot šo dzīvi, jau skaidri zina, kādu vēlas dienu, kad dosies mūžībā. Un viņš spēj runāt par to bez liekām emocijām. Tas ir apbrīnojami neticami! “Mani noteikti kremējiet,” teica man kāds jauns cilvēks. Es nobrīnījos, ka divdesmit gadu vecumā viņš ir to skaidri apzinājies un izlēmis. Gribēju atbildēt: “Labi,” – bet tad apdomājos, vai ar savu atbildi rīkošos ētiski. Noklusēju. Neteicu neko, un mūsu saruna neticami viegli un nepiespiesti no šīs tēmas pārslīdēja pavisam citā gultnē. Atminos, kad biju maza meitene, vectēvs jau laikus bija pasūtījis sev zārku. Tas glabājās šķūnī. Protams, vectēvs nodzīvoja vēl daudzus gadus, līdz devās uz savām mūža mājām, bet man tas pat līdz šim brīdim ļoti spilgti ir palicis atmiņā: vectēvs dzīvs, bet zārks jau šķūnī! Ārēji brūns, no ozolkoka dēļiem, bet iekšā – sniegbalts. Tas bija skaists, bet manī iedvesa bailes. Tās bija bailes no nezināmā, bailes no zaudējuma. Šī robežšķautne starp šo un citu pasauli ir neredzama, bet tajā pašā laikā tik tuva. Durvis uz citu pasauli tiek vērtas visu laiku – tas ir sāpīgi, bet tajā pašā laikā neizbēgami un neizbeidzami, kamēr vien būs dzīvība.
