Un vēl. Nekad nevienam Vācijā nesakiet – es nemīlu naudu. Piekliegtas ausis un pāris zilumi garantēti. Darba šeit atliku likām.
Nobeigums
Un vēl. Nekad nevienam Vācijā nesakiet – es nemīlu naudu. Piekliegtas ausis un pāris zilumi garantēti.
Darba šeit atliku likām. Pat ja tu strādā vissliktāk apmaksāto no tiem, vienalga saņem vairāk, nekā nepieciešams cilvēkam ar Latvijas vajadzību līmeni. Nelaime tikai, ka tavs vajadzību līmenis strauji aug, jo cenas tu nerēķini pēc principa markas – lati, bet gan cik stundas man jāstrādā, lai to varētu atļauties. Un, ja tu pelni aptuveni trīs latus stundā, atliek tikai brīnīties – ko visu tu neatļaujies.
Iebraucēji no Polijas un Baltijas valstīm lielākoties pirmos mēnešus strādā turku tējnīcās. Pirmkārt, tas ir samērā viegli dabūjams darbs, jo ir slikti apmaksāts un prasa dzelzs nervus. Otrkārt, vairums iebraucēju (gluži tāpat kā puse Vācijas iedzīvotāju) strādā nelegāli, un turki riskē biežāk nekā vācu uzņēmēji. Tējnīcā mūsējie nopelna 60 DM par 12 līdz 14 stundu darbu un strādā bez brīvdienām. Vēlāk, kad iegūsti paziņas un sāc saprast Vācijas sistēmu, tu vari dabūt darbu krogā, kur maksā konstanti desmit markas stundā un par vēlamo darba grafiku tu vari vienoties ar priekšnieku. Lielākā daļa paliek strādāt aiz bāra letes gadiem ilgi, jo, lai pelnītu vairāk, vajag vai nu milzu veiksmi, vai arī Vācijas pasi. Starp citu otro var itin viegli iegūt. Fiktīvas laulības maksā 10 līdz 20 tūkstošus marku. Lai atrastu kādu, kas ir ar mieru, domāju, trīs dienas ir pietiekami ilgs laiks. Kā Vācijas pilsonim darba iespējas ir gandrīz neierobežotas, jo tikai Vācijas pase padara tevi par cilvēku šinī valstī.
Vācijas komiskākā iestāde ir Nodarbinātības dienests. Katrs, kam šeit ir uzturēšanās atļauja, var droši doties turp un saņemt apmaksātu dzīvokli un 1500 DM katru mēnesi. Un tā gadiem ilgi. Ja man kāds vācietis saka, ka viņš veselu gadu nevar atrast darbu, tad vai nu viņš ir slinks, vai arī pieprasa pārāk daudz naudas par nekā nedarīšanu. Iebraucējiem Nodarbinātības dienests labprātāk maksā naudu nekā dod darba atļauju. Nesaprotami, jo, ja kāds lūdz darba atļauju, viņš grib strādāt legāli un maksāt nodokļus, kas ārzemniekiem šeit ir milzīgi.
Bet tā ir valdības politika. Nevajadzētu pat trīs stundu ilgu pastaigu pa krogiem un tējnīcām, lai izraidītu no valsts pāris tūkstošus nelegāli strādājošo. Bet neviens to nedara. Reizi trīs mēnešos tāds pieklājības reids notiek tīri formas pēc, un pēc tam atkal “neko neredzu, neko nedzirdu”.
Iespējams, šai valstij vairāk vajadzīgi netīrā darba darītāji nekā nodokļi, jo neviens normāls vācietis neies mazgāt traukus vai stāvēt aiz bāra letes. Tādā gadījumā tas ir ļoti izmisis vācietis. Tā mēs dzīvojam. Izliekamies neredzam likumu, un likums dara tieši to pašu. Vienīgais, kas patiesi traucē, strādājot Vācijā, ir bezgalīgā atkarība no citu labvēlības un untumiem. Katrreiz ejot uz darbu, tu apzinies, ka, iespējams, tev darba vairs nav. Un, lai to pazaudētu, iemesli nav vajadzīgi. Lai atrastu gan.
Par spīti visam es esmu Vācijai pateicīga. Nekad, dzīvojot Latvijā, nebūtu sapratusi, cik ļoti es patiesībā mīlu savu tautu un valsti. Un to, cik mazvērtīga ir nauda. Latviešu kultūra, valoda un mentalitāte vairs nav pašsaprotamas – tās kļuvušas par delikatesi.
Un tieši Vācija man devusi iespēju īstenot manu sapni. Nu tad tiekamies pēc pieciem gadiem man piederošajā krogū kaut kur Latvijā.
