Ak nesakiet to nomirušu…
Ak nesakiet to nomirušu
Un guldītu zem velēnām;
Vēl viņas dvaša ap mums viļņo,
Sirds silst no mīļām atmiņām.
Vēl viņas soļi atbalsojas,
Gaiss viņas vārdiem saviļņots.
Un klau pie loga klusi, saldi,
Dzied putniņš viņas iemīļots.
Lūk darbs, ko viņa darījusi,
Tur smaida katrs pavediens,
Kur viņas rokas dusējušas
Un viņas acu skatījiens.
Un tur no zaļā dārza maura,
Kur ābelītei zari līkst,
Kur viņa klusi sēdējusi,
Vēl viņas elpa gaisā tvīkst.
Ak nesakiet to nomirušu
Un guldītu zem velēnām;
Vēl viņas dvaša ap mums viļņo,
Sirds silst no mīļām atmiņām.
(Dzejolis publicēts zinības un rakstniecības mēnešrakstā „Austrums” 1901.gadā; gandrīz nešaubīgi tas ir veltījums mirušajai māsai Annai)
Atmiņa
Tāpat kā šai dienā sniegs kusa kristāllāsēs
Aiz loga. Nāca klusi pavasars…
Bij zaļi pūpoli uz loga likti krūzēs,
Un acīs spoži smeldza saules stars.
Man liekas, redzu vēl – pie brūnā galda
Mans tētiņš lasa „Veco krustmāti.”
Es klusi vēroju – mans stāsts tam sirdi silda,
Ko rakstīju es ziemas pusnaktī.
Uz pirkstgaliem nāk mana māmuliņa,
Tai rūpju vaigā smaids ir uzausis:
Vai tiesa, – meitene ko raksta savā ziņā,
Nu zaļā grāmatiņā drukāts viss?
„Liec sirdi, bērns, arvienu vārdu rindās,”
Tēvs domīgs runā, pieri plaukstā spiež…
Bet māte teic, – tai acis as’rām pildās, –
„Bērns, raksti tu par tiem, kam grūt’, kas cieš…”
Ak, manu mīļo mīļās sirmās galvas,
Kas aizmigušas klusā kapukalnā,
Man jūsu domas mūžam dārgas balvas,
Ko viju sava mūža vaiņagā.
Ak, mīļie, sirds kad sāpot šaubās sveras,
Man jūsu piemiņa ir svētais balsts:
Es zinu – jūsu acis manī veras
No lielās mūžības, no zvaigžņu valsts.
(Dzejolis publicēts žurnālā „Zeltene” 1931.gada 1.maijā, 9.numurā, 9. lpp.)