Vija Poļaka- Rikveile. Vēl jāturas.
Vija Poļaka- Rikveile
Vēl jāturas
Vēl jāturas uz šīs zemes,
Vēl tikai nesaļimt!
Jāredz, kā vaigu mij mēness,
Kā saule uzaust un grimst;
Kā rasas podiņa kausā
Sidraba pērles dzirkst;
Kā dadža pogaļas sausās,
Pie kāta turoties, mirst…
Tik sīksti kā dadzim dzīvot
Un pielipt dzīvei tā,
Ka jaunības skaistumam vīstot,
Vēl turies tu tik un tā.
Vēl jāturas kārkla spītā
Jaunas atvases dzīt;
Vēl jāturas takā mītā,
Pirms apraudāts tiksi rīt.
*
Inta Driķe
Tas ir rudens
Miglas vālos rudens elpa dvašo,
Zilgmē ienirst meža zosu bars.
Āra bērzā, klausot vējam ašam,
Saules zeltu sijā katrs zars.
Jaušot dabā jautru lapu deju,
Gribas, ruden, tevi uzrunāt –
Vēl jau neticēju, bet nu smeju:
– Nerātneli, tiešām esi klāt!-
Kā nu ne, ja salnas kož pa īstam,
Nobažījies sārtais ābols krīt,
Pamalē redz gājuputnus klīstam…
Tas ir rudens! Ko vēl pasacīt?…
Paslavēt ar tevi, ruden, prot -,
Nu kā mākslinieks tu gleznot sāc!
Kvēlot sāk ne tikai kļavas rota…
Līdzi gleznām liesmo arī prāts.
*
Ilga Krastiņa
**
Kas paliek pēc izteikta vārda?
Kāds virmojums gaisā, kas zūd?
Bet kādēļ vēl kaut kur un kaut kad
To liegi kā vējpūtu jūt?
Vai aizskarta ir kāda stīga
Un vibrēt vēl dažubrīd liek?
Vai vienkārši bezdelīgai
Uz spārna tai pasēdēt tīk?
Kam dzeja, kam skanīgi vārdi,
Vai vienkāršo nepietiek?
Bet kā tad lai savējo sirdi
Tik vārīgi delnā tev liek?
*
Monts Klē
Orhidejas
Tīreļa rūgto zāļu, ķērpju un sūnu
skarbumā kā mūžības acī lūkojas
neaizsniedzamās debesis.
Zemes un ūdeņu elpa vēja rokām
zilgmes plīvuru plēš un loka.
Tīreļa malā starp aso grīsli
un tvanošiem vaivarājiem
zied tumši violetās dzegužpuķes –
noburtās tālzemju princeses-
vēsajā un klusajā ziemeļmeitas
ilgu un sapņu katedrālē.
Ziemeļu orhidejas – kāds noslēpums,
kas pieder tikai dzērvju balsīm
un vēja dunoņai.
*
Ilona Vītola
Mirkļi
Cilvēka dzīves puteņos pelēkos
Plaukst prieka mirkļi kā ziedi,
Rītos pelēkos, mākoņos saltajos
Ielīst dvēselē skumji lieti.
Krāsu un jūtu šai dzīvē ir daudz,
Māki tās saskatīt, izprast un just,
Ilgas kā vālodzes lietu sauc,
Proti tās piepildīt, saklausīt, paust.
*
Iveta Krūmiņa
**
es vēlos lai maiga ir debess
kā mēnessgaisma kas nāk
un visu saudzējot ietin
sidraba šķidrautā
es vēlos lai maigs ir klusums
kā kupenās sagūlis miers
kas visus vārdus un domas
vieglumā ieaijā
es vēlos lai maigs ir tuvums
kas saudzīgs kā noslēpums kāpj
un apņem mani un tevi
klusuma gaišumā
*
Arvis Dūns
***
kur tu ņēmi zaļu vēju
noburtā un vaļā laistā
kur tu skanēji kur skrēji
balta pielijusi pilna
kur tu savu nevaldāmo
izdejoto deju liki
jo bez tevis viss ir niecīgs
tuksnešains un skumju pilns
atnāc vēl ar zaļu vēju
saplauksti un zaros kāp
gan par lapu gan par ziedu
gan par putna dziesmu liegu
*
Daiga Sliņķe
**
Es reibstu no tava vārda
Vēl nepasacītā. Skropstu galos dzimst saule
Ar dienas rūpēm vēl nepiepildīta.
Tik viegli dus krūtīs prieks
Vēl neapjausts, vēl bez iemesla.
Vēl vesela diena plūst manā priekšā
Kā zeltaina straume, iespējām pārpilna.
Ienirsim tajā, tu un es,
Lai svelmainā laimes lava
Rada no jauna Mūsu dvēseles.
*
Anita Graumane
Pērļu silam
Kā gribas uz mežu, kur brūklenāji,
Kur melleņu mētras zied,
Kā gribas pa skuju un čiekuru taku
Ar basām kājām iet.
Un raudzīties priežu vaiņagos kuplos
Un egļu tumšzaļās svecēs,
Un atrast strautiņu- mazu, sīku,
Pār saknēm pret sauli kas tecēs. Iegremdēt pēdas un iegremdēt plaukstas,
Atdzerties avota veldzi,
Klausīties šalkās, vēdās un trīsās,
Aiztraukt dvēseles trīsas.
*
Ilze Groza
**
Saskatīt sauli aiz mākoņiem,
Redzēt to aiz apmākušās debess.
Tikai jāmāk saskatīt,
Vienīgi jāprot redzēt!
Sajust cilvēkā dvēseli,
Ieraudzīt to aiz necilās čaulas.
Cik daudz garīgās vērtības,
Cik daudz tur saules!
Saskatot gaišumu ikdienā,
Redzot brīnumu niekā,
Dzīve krasi mainīsies,
Dzīve vērtīsies priekā.
*
Sandra Ivanova
**
Es eju uz mežu,
Kur brūkleņu ogas
Jau mežmalā sarkst,
Un bērzlapes košās
Pie sevis sauc.
Kur vaivariņziedu jūrā,
Mīkstās sūnās
Manas kājas grimst,
It kā pa mākoņiem brienot.
Tad sapņaini raugos
Priežu galotnēs,
Kur vēji šūpojas pazarēs,
Un sirds mana un domas,
Kā putns no sprosta brīvas,
Pretī debesu tālēm lido…
Tā negribas šo mirkli pazaudēt…
Kaut atmiņās vēl ilgi
To varētu paturēt.
*
Iveta Jermacāne
***
Kāpsim tuvāk Dievam, soli pa solītim…
Kāpsim uz pilnīgu mīlestību, kāpsim uz svētumu.
Uz katra soļa mācīsimies lūgt –
dzīvot ar lūgšanu, dzīvot lūgšanā…
Kāpsim uz mērķi,
kas katram ir savs.
Iesim kopā ar Dievu.
Nesīsim Viņa Vārdu no sirds uz sirdi.
Ticēsim, cerēsim, mīlēsim un piedosim…
*
Zane Kļaviņa
***
Atrodi ceļu pie manis.
Nē, nesaki, ka tāda nav.
Es taču tevi arī kaut kā reiz atradu.
Iesēj smieklus agrā rītā,
uz vakaru aizdedzini vientulību –
Atrodi ceļu pie manis
starp ugunsgrēkiem smieklu mežā,
jo es jau to smieklu mežu
tikai priekš mums abiem sēju.
*
Linda Kokareviča
**
kas mani plosa vētrās
es neuzzināšu
jo tu gulēji blakus
kā miega koncentrāts
un nedzirdēji aiz loga sprāga
pujenes un smaržoja
tu tikai uz otriem sāniem
pagriezās mēness
un nosmaka
pujeņu smaržā
bites svinēja
neatkarību
bet es klusēju un nesapratu
kur izlēju glāzi ūdens
no kuras tu dzēri
laikam aiz loga
*
Justīne Lāce
Es sajaucu debesis
Es paņēmu rokās debesis
un sajaucu tās. Es paņēmu debesu zilgmi,
mākoņu baltumu
un sajaucu tos.
Citi teica:
“Debess ir apmākusies!”
Bet es taču tikai
paņēmu rokās debesis
un sajaucu tās…
Nē! Es meloju.
Īstenībā
manas rokas ir par īsām,
lai aizsniegtu
debesis…
*
Laila Liedeskalniņa
**
Man, lūdzu, brīdi klusuma,
Lai varu iejusties tavā elpā.
Nodzisa elektrība, paliki tikai tu.
Man, lūdzu, domu graudu,
Tikai tādu, kuru apēdot,
Es justos pilna ar patiesību!
Man, lūdzu, gabaliņu mīlestības,
Tikai tik daudz,
Lai izdzīvotu šajā pasaulē.
*
Artēmijs Svece
**
Triec man sejā savu prieku,
Ir tik skaisti – dalīties!
Tas tik labi – abiem diviem
No sirds priecāties.
Triec man sejā savu laimi,
Laimē arī jādalās.
Nebaidies, ka nepietiks.
Ne no kā nav jābaidās.
Kas tad nu? Tu raudi.
Asaras tev rūgtas…
*
Rihards Vuškāns
***
Katru rītu citādāks es esmu…
Katrreiz savādāk es jūtu elpas dvesmu.
Katrreiz citādāk es dziedu dziesmu.
Katrreiz savādāk es pūšu sveces liesmu,
Es daru to un priecīgs esmu par vēja dvesmu,
dziesmu, sveces liesmu.
Katrreiz citādāks es esmu…
Katrreiz savādāk es jūtu laiku,
Katrreiz citādāk es uzrunāju Maiku,
Katrreiz līdzi ņemu citu paiku.
Katrreiz citādāks es esmu…
*
Aivis Sutugovs
Varbūt
Es nezinu droši. Varbūt,
Ka vēji vairs nesapīs kokus,
Un ziemā kailie stumbri
Nebūs kā lūdzošas rokas.
Es nezinu droši. Varbūt,
Ka nesāpēs tiem, kas jūt sāpes.
Par avotiem skopuļi kļūs,
Dos padzerties tiem, kas jūt slāpes.
Es nezinu droši. Varbūt,
Ka kādreiz mēs labāki kļūsim –
Kā kalnu strauti – par spīti –
Pat tuksnesī neizžūsim.
*
Dace Dzelzkalne
Puse sirds
Tu, mana mīļā sirds,
Vai dzirdi, ko es gribu?
Gribu būt uguns,
Kas tevī tik sārta kvēlo.
Gribu būt mīla,
Uz kuru tev nāktos atbildēt.
Gribu būt meitene,
Kura tev iepatiktos,
Un, kas zina,
Varbūt ar laiku
Gribēšu būt puse
No tavas sirds…
*
Kristīne Kravale
Likteņa asara
Nobira liktenim asara
Uz manu mūžu.
Uzplauka sapņos vasara
Un tas, ko neiegūšu.
Kāpšu pāri melniem kalniem,
Lai kalniem aust prieks.
Jo zinu,- melniem kalniem
Reti uzkrīt sniegs.
Vairs nesnieg, vairs nesnigs nekad,
Tikai aukstums bezgalīgs.
Asaras, klintis un kalni,
Un smaids tavs – tik nodevīgs.
*
Aiva Viduce
Tu – sirds
Tu, lepnā sirds, kas melot neprotot,
Lai ko es darītu, tu visu saprotot…
Tu, cēlā sirds, kas piedot iespējot,
Bet manas kļūdas tomēr nosodot.
Tu, klusā sirds, kas sapņot neļaujot,
Vien cerību pie sevis paturot…
Tu, mana sirds, vai tev ko paskaidrot?
Jel piedod man, ka nespēju ar tevi sadzīvot.
*
Arita Kārkliņa
***
Izteikto vārdu upes,
izlieto asaru jūras,
plosošo dusmu strauti,
izsapņoto sapņu avoti,
gaidīto cerību ezeri saplūst mīlas okeānā.
Bet atliek nobaudīt kaut lāsi no tā,
līdz mainās viss, kas pareizs bijis.
