Vija Poļaka – Rikveile. Rudeni, rudeni…
Vija Poļaka – Rikveile
Rudeni, rudeni…
Rudeni… Rudeni,
Paskaties atpakaļ-
Viss no iepriekš dotā tev bija:
Ziema saudzēja,
pavasar’s audzēja,
Vasara ziedu vainagus vija…
Tagad tu bagāts
Kā apzeltīts stāvi,
Vārpas klanās un āboli sarkst…
Tālākam ritumam kājas āvis,
Lietutiņš nočab un meži šalc..
Skaists esi, rudeni,
Bagāts un dāsns,
Tavām veltēm pilns mežs un lauks.
Turies, rudeni, vēl pēc salnām!
Ozoli kalnā vēl gaidīs un sauks.
***
Inta Vīksniņa – Driķe
Pelēkie mākoņi
Oktobra pelēkos mākoņos raugos,
Uz brīdi pieverot plakstus.
Zīlītes kailajos zaros kā cimdā
Man skumjās ieada rakstus.
Tagad es izprotu rakstaino tīklu,
Jo putni kā dzīpars auž prieku.
Pelēkie mākoņi- krustvārdu mīkla,
Ar cerībām pilda šo sieku.
Pelēkie mākoņi – dvēselē ilgas
Kā lietus, kas zemei dod lāses;
Vēl gribas lūkoties tālumos zilgos,
Kur aizlido dzērvju kāsis.
***
Ilga Krastiņa
Rudens valsis
Takā, pa kuru tu nāci,
Sabiris rudenīgszelts,
Un tev bezvārdiem ir jātic,
Ka sirds no laimes man smeldz.
Neļaušu šodien tev aiziet,
Kļavlapu putenī gaist.
Zinu, ka kopā mums abiem
Mūžs būs kā lapkritis skaists.
Paliec un sasildi rokas,
– Pavardā uguns jau kvēl.
Lai cauri garajiem gadiem
Justu šo siltumu vēl.
***
Monts Klē
Liepzemes pasaciņas
Sapnī rozes ziedu es plūcu,
pie krūtīm sev spraudu.
Asaras tavas – ērkšķu dzeloņus –
rožu krūmā nesamanīju.
Tās straumītē sīkā
zemē plūda un avotā vērtās,
sārtā rīta blāzmā kas kvēl.
Sapnī rozi es
atpakaļ naktī sviedu,
lai nāves tumsu tā klied.
Viena asara – ērkšķis –
krūtīs man iedzēla.
Savādā ritmā mana sirds
tagad pukst.
Kur eju, liekas,
roze man līdzi nāk.
***
Ilona Vītola
Mirkļi
Cilvēka dzīves putekļos pelēkos
Plaukst prieka mirkļi kā ziedi,
Rītos pelēkos, mākoņos saltajos
Ielīst dvēselē skumji lieti.
Krāsu un jūtu šajā dzīvē ir daudz,
Māki tās saskatīt, izprast un just,
Ilgas kā vālodzes lietu sauc,
Proti tās piepildīt, saklausīt, paust.
***
Iveta Krūmiņa
***
Katrai dienai piemīt kas neparasts –
Stundu skrējienā uzdzirkst mirkļu vizmojums.
Katram ziedam piemīt kas neparasts –
Ziedlapu vainagā izplaukst brīnums mazs.
Katram cilvēkam piemīt kas neparasts –
Smaida burvībā atmirdz glāsmains saules stars.
***
Ivars Strautiņš
***
No mākoņskavām raisīties
un līdzi lietum lejā
pa bērza lapām noritēt
uz sārtas puķes vaiga.
No maigā zieda noreibstot,
līdz saknei tajā ieiet,
un tad – līdz skaudram ziemelim
par mīlestību dziedāt.
***
Daiga Sliņķe
***
Pacelties pāri ikdienai
Ik rītu apsveikt sauli,
Miglas plīvuros
Nomazgāt muti
Un rasas dimantos
Izmērcēt kājas.
Lai skan.
Pasaules elpa ausīs
Un smilgu dziesma
Dvēselē.
***
Arvis Degums
***
man tik ļoti gribas lai tu tici
ka tev saules noausts lakats ir
ka no tavas ikdienības stīgas
kāds var ņemt un laimīgs ceļu rast
man tik ļoti gribas lai tu esi
savas steigas vienmēr atbrīvota
lai zied lini sarkani un zili
un lai ceļš uz tevi neaizaug
un man vēl pa reizei arī gribas
krāšņas ugunis kas apdullušas spīd
jūras balsī izdziedātu dziesmu
kurā viss par tevi pasacīts
***
Anita Graumane
***
Tava balss kā krizantēma-
Rūgteni samtaina, maiga,
Kuras možajā liegumā jūt
Atvadu sāpes smeldzam.
Pieskaries man ar balsi,
Kad bezgala tālums šķir…
Un tici- es sasildīšos
No smaržas, kas viņā ir.
***
Sandra Ivanova
***
Tik klusi sirdī
vēja melodija skan.
Ir atkal rudens vēls,
un skumjāk paliek man.
Dzied vēja muzikanti
dziesmu locīgu,
Un lapu simfonija
virpuļojot griežas.
Un rudens rudeņo,
cik atvēlēts tam laiks.
Uz sliekšņa
ziema stāv
ar baltu ledus zizli.
***
Ilze Groza
***
Iededz gaismu manā ceļā,
Lai tumsā nav jāmaldās,
Velti spēki jātērē,
Kamēr pēc
kritiena pieceļos.
Iededz gaismu savā logā,
Lai kā bāka tā atstaro,
Tālus ceļus gājušiem
Spēku atgriezties dod.
Iededz gaismu sevī,
Lai laimīgs būtu,
Un reizē ar tevi
Pasaule gaišāka kļūtu.
Iededz gaismu un nebaidies –
Tās nebūs par daudz.
Vēl pasaulē tumsas pietiek,
Vēl darāmais sauc.
***
Jānis Pabērzs
Satikšanās
Satikās skatieni.
Manas acis
tik brīvas kā meža bites
pavasarī.
Un tavas acis
tik brīvas kā
plaukstošas lazdas
pavasarī.
Un meža bites brīvās
un spītīgi spurainās lazdas
bija tik ļoti
vienas otrām vajadzīgas.
Satikās divu cilvēku rokas…
Satikās divu cilvēku lūpas…
***
Inta Aizkalniete
Svece
Svece baltu gaismu auda,
Tumsu ārdīdama,
Maigiem stūriem rūtis glauda,
Rāmi lāsodama.
Trausla sveces dzīvībiņa,
Smalkām stīgām vīta.
Sīkā ogles melnumiņā
Dvēselīte tīta.
Kamēr svece izrakstīja
Gaišu istabiņu,
Māte cimdos ieadīja
Saules dzīpariņu.
***
Dzidra Karamiševa
***
Ar katru dienu,
kas atnāk,
Ar katru dienu,
kas aiziet –
es paņemu vienu –
mirkļu un pieredzes
pavedienu.
***
Evita Petručeņa
***
Balts mākonis
pasniegts uz zila šķīvja.
Omulīgi izstiepis kājeles saulē,
Guļ un lišķīgi pretī smaida.
It kā no vates izlipināts,
It kā no debesu putras vārīts.
Gribas paņemt un pieglaust pie vaiga.
Pilnu sauju baltuma piegrābt,
Visu mākoņu mīkstumu iztaustīt.
Un tad paņemt padusē saritināt,
Iebāzt zem spilvena gultas maisā,
Lai man vakaros sniega baltas
Seno mākoņu pasakas stāsta.
Ak, man liekas tāds mākonis viltīgs.
Viņš var sava maiguma elpā
Dvēseli klusiņām aizmidzināt.
Ieej tik mākonī pilnīgi iekšā-
Aplies tevi ar pūkainu dziru.
Tomēr man gribas debesu mīklas
Mazliet ar karoti sevim pagrābt,
Lai es varētu priekam veidot
Lielu un varenu Pašpasauli.
***
Ineta Petrovska
***
Paveras aizkara mala-
uz āru tu skatienu vērs,
apslēptām ilgām klusām
gaišu saulstaru tver.
Tur, tajā dārza malā,
viskošākās rozes zied,
kur tikai ar baltām domām
tev atļauts ciemos iet.
Zied viscēlākie ziedi
un rasu kauslapās slēpj.
Paslēpies puķu ēnā,
zirneklis intrigas vērpj.
***
Daiga Zvirbule
***
Kā gribas baltu gulbju,
Kas vēsta par mieru un klusumu,
Un domu balto gaišumu,
Kas vijas caur gadskārtu ritumu.
Caur ievziedu balto plaukumu
Un jasmīnu reibumu,
Caur liliju trauslumu
Uz rudens balto rūgtumu.
Kā gribas spārnos pacelties
Un rīta dzestrumā veldzēties,
Vai dūnu mākonī iekļauties
Un brīnišķā pasakā gremdēties.
Lai pagaist ikdienu rūgtumi,
Un pāri nedienu melnumiem
Klājas gulbju baltsvētījums
Kā kristāldzidrs solījums.
***
Iveta Jermacāne
***
aizkur miera pīpi
mans guru
bez tevis
lidojums smags
es noskūpstu
aizvērtas durvis
pretī bēegošiem gājputniem
kaili pirksti līp smiltīs
nevaru nostāvēt debesīs
tur zvaigžņu sastrēgums
es gribu krist tevī t
u elpo citur
***
Zane Kļaviņa
***
Neticu, ka
zvaigznes pusnaktī
un tikai mīlētājiem krīt.
Skat, kā mūsējās dienas vidū
Kāds tieši pret zemi triec.
Tikai mums pietrūkst laika
tām solīti pretī iet,
pietrūkst drosmes laimei
tikai druskas lūgt.
Neticu, ka laime ir jāieplāno,
ka tikai veiksmīgie laimīgi kļūst,
jo mūsējās zvaigznes dienas vidū
kāds tieši pret zemi triec.
***
Artēmijs Svece
***
ļauj slīdēt rokām
pār debesīm un augstāk
pār iemīļotā pleciem
zemāk vēl
ļauj dienai beigties
un naktij turpināties
līdz pašām beigām
ilgāk vēl
ļauj visam notikt
ļauj visam neapstāties
tev šobrīd itin viss
ir pakārtots
tu vari atļauties ak dieviete
pie velna
tas tik un tā ir
tikai nosapņots
***
Linda Kokareviča
***
zem bezgalīgas dūmakas
es apskāvienā
krītot no svešinieka
vienaldzības klintīm
ieskrāpēju
plakstos sāpes
skatiens sarkanām asarām
aizmiglots
un mazi pelēki kristāli plaukstā
sakūst par smieklīgi mazu
PIEDOD
***
Laila Liedeskalniņa
Cik ilgi
Dienu pēc dienas
pavadu sevī.
Nogurst jau acis,
raugoties tevī.
Cik ilgi vēl spēšu
nogaidīt?
Tikpat, cik cilvēkam saskaitīt –
divi reiz divi plus viens?
Dzīve un es –
kopā pavediens.
***
Aivis Sutugovs
Noslēpums
Debesis mazgā
seju
Mazajās jūrās.
Nomazgā sāpes
Un bēdas sūrās.
Bet zvaigznes
Kā mazos
spoguļos
Skata sevi peļķēs.
Un mēness tajās
Stāda neļķes.
Vai gan visa mūsu dzīve
Nav redzama jūsu sejās,
Kur bradā miljoniem kāju?
Pat skarbā vējā
Un ledus skavās
Jūs paliekat
Mūsu dzīves mazie spoguļi,
Kas zem citu kāj`qam
Noguļas…
***
Rihards Vuškāns
Mēness
Mēness virs Doma
spīd.
Piepeši iekšā krīt Zvanā, kurš zvana.
Aizklājot mākoņus,
Debesu palaidņus,
Zvana mēlē prasa:
– Kur dvēsele mana?
– Tur – debesu klajumos,
Mākoņu tālumos,-
Tā dvēsele tava?
-Jā, tā mana!
Jo visas zvaigznes
Vienkopus to gana.
Tā mana.
***
Arita Sveķe
Sirdsapziņas lūgums
Tieksme radīt…
Tieksme baudīt…
baudīt dzīvi.
Sasniegt mērķi –
nebūt atkarīgai,
lai nav sirdī vietas atriebībai.
Būt labai, gaišas domas domāt,
labus darbus darīt,
citiem priekus radīt!
Būt valdniecei pašai pār sevi –
ne citiem.
Apzināties! Zināt.
Par saviem smiekliem.
Sniegt draugiem roku nelaimē.
Neatstāt draugus
grūtā brīdī vienatnē.
… Es domāju –
gaišam, labam būt
nav sapnis, bet gan –
sirdsapziņas lūgums.
Katrs to var, bet vajag
mācēt, pārdzīvot ko tādu,
lai saprastu
un labotos.
