Kristīne Čipate. Asi, asi nazis griež…
Kristīne Čipate
* * *
Asi, asi nazis griež.
Asi vārdi kaklā spiež.
Vārds pret vārdu,
Sirds pret sirdi
Tur, kur vakar
Glāsts pret glāstu.
Vai tā bija egle zaļā,
Kura visam pretī stāja?
Varbūt priedes sūrais sveķis
Aizķepina naida balsi?
Kaut jel visi labie gari
Spētu apstādināt vārdus,
Kuru maigai skaņai apkārt
Asu ērkšķu dzelkšņi vīti.
***
Intra Krevica
Rudens
Vējš teic katrai koka
lapai:
– Krīti, jo auksti paliek
Jau rudens rīti!
Lido un apsedz zemi
šo,
Pa kuru vasara aizsoļo!
Klusu čauksti zem viņas kājām,
Lai gludāks ceļš
Līdz tālajām mājām.
Kad tev savs darbs būs padarīts,
Gājputni tālāk pavadīs.
Pavadīs uz zemi silto,
Uz zemi saulaino!
***
Arita Kārkliņa
Impērija
Es dzīvoju savā ilūziju
impērijā
Un pastaigājos pa
sapņu grāfisti.
Man garām aiziet
domu gvarde,
Tad dzirdu vārdu hipodromu.
Es esmu šo domu karaliene
Un visas karaļvalsts pavēlniece.
Kas manas iecerētās izrādes
Spēs no kāpas jūrā izraidīt?
Tu, mans ideju hercog, to spēj!
Ar savu vārdu karaspēku
Tu manas sirds interjeru
Kā tukšu katedrāli izpostīji.
Ar savām skūpstu intrigām
Tu manu pili ielenci,
Un par ieroci savās rokās
Paņēmi mani kā ironiju.
Nu klīstu es kā klaidone
Pēc noskatītas komēdijas,
Un pati savā krastmalā
Esmu vienīgi sāpju krāce.
***
Aiva Viduce
* * *
Rasas lāses uz loga –
tās bija asaras tavas.
Saules pirmie stari –
tava mīļotā skavas.
Putnu jautrās dziesmas –
tavu bērnu čala.
Sveču karstās liesmas –
bezdibeņa mala.
Novītušās puķes –
gaistošas ilūzijas.
Saplēsta spoguļa lauskas –
zudušās vīzijas.
Kalendārā skaitļi –
pelēkā ikdienas dzīve.
(Sievietes attēls blakus –
realitāte sīvā).
***
Daiga Zvirbule
* * *
Kā gribas baltu gulbju,
Kas vēsta par mieru
un klusumu,
Un domu balto
gaišumu,
Kas vijas caur gadskārtu ritumu.
Caur ievziedu balto plaukumu
Un jasmīnu reibumu,
Caur liliju trauslumu
Uz rudens balto rūgtumu.
Kā gribas spārnos pacelties
Un rīta dzestrumā veldzēties,
Vai dūnu mākonī iekļauties
Un brīnišķā pasakā gremdēties.
Lai pagaist ikdienu rūgtumi,
Un pāri nedienu melnumiem
Klājas gulbju baltsvētījums
Kā kristāldzidrs solījums.
***
Kristīne Kravale
Šodien
Šodien es esmu
vienkārša.
Šodien, līdz mielēm
izjūtot klasiku,
es kļūšu neparasta.
Šodien es būšu viena.
Starp tūkstoš tūkstošiem ļaužu
es jutīšu skaistāko, īstāko
vientulību.
Es neļaušos sentimentam,
kas uznāk ar pirmajiem
saulrieta stariem.
Šodien mana sirds ir
visstiprākā Troja.
Un es vairs neesmu tāda
kā akmens, kas nemāk būt pats.
Tieši šodien es saukšu to vārdā,
ko nav lemts man iemantot.
Šodien mācīšos elpot,
bet rītdien – izelpot.
Un visu tik labi, tik skaidri,
lai nav ko nožēlot.
