Rudens – dzejas dienu laiks. Tieši šodien dzimšanas dienu atzīmējam novadniekam Jānim Porukam.
Rudens – dzejas dienu laiks. Tieši šodien dzimšanas dienu atzīmējam novadniekam Jānim Porukam. Un kā katru gadu iepazīstinām lasītājus ar jaunākajiem vietējo dzejnieku garadarbiem. Tos iesākam ar Ivetas Krūmiņas dzejoli, kas iedvesmojis mūziķi Hardiju Madzuli šiem vārdiem radīt mūziku.
Iveta Krūmiņa
* * *
Purva villainē miglainā dūmakā izbirst sārtojošs dzērveņu sieks.
Salnas skāvienā sarmotā tīmeklī apklust ziedā paslēpies prieks.
Koka lapotnē rūsganā plīvurā slēpjas adatains kastaņu spiets.
Dzērvju saucienā ardievu atbalsīs izgaist tālumā rudenīgs miers.
Sibilla
* * *
Šis ir mans rudens.
Lietus. Lapas. Dubļi.
Smeldzīga saule.
Švīkstoši soļi.
Skopi čuksti.
Kamēr ir silts, esmu viena.
Aukstumā kāds manu siltumu paņemt nāk.
Nedodu.
Svece uz galda manas nedienas baida.
Izrādās – gaisina grūtumu citu.
Tā es caur daudziem rudeņiem ritu.
No viena skumji smeldzīga uz citu.
Monts Klē
Rudens elēģijas
Čaukstošas lapas, čaukstošas domas un laiks.
Čuksti un čiepstēšana, sīksīkas domiņas gaistošā vējā un miglas pienā.
Laika gars bez sākta gala un malas kā nebeidzamība.
Nekur nekad nebij tik labi kā šeit – straumē plūstošo smilšu un putekļu auglības salā.
Te – pavasaris rudenī un rudens pavasarī.
Sulu tērcītes klusi elpo koku stumbros un zaros, pumpuriem apmetņos briest
jaunas ģeniālas idejas – pavasarī īsu brīdi ik pumpurs, ik lapa ir zieds vai zieda aizmetnis.
Es eju un nāku, stāvs starp stāviem, stumbrs starp stumbriem, es elpoju
kā pumpurs starp pumpuriem, kā lapa starp lapām un ceru uzziedēt vēlreiz, vēl kādā pavasarī, vasarā, rudenī, ziemā.
Gunita Irbe
* * *
No kādas savādas pasaules tu, ja vieglu dzīvi ar pasaku jauc – saplūsti kopā ar rasu un saki, ka tas ir daudz; …ja, ejot pa dzīvi, smilgu par māsu sauc, iebrien ziedošā pļavā
un māci cilvēkiem augt; …ja savas dvēseles dziesmas proti putniem lūgt, rodi notis gan ziedos, gan sniegos un zini – tā cilvēks var laimīgs kļūt.
– No kādas savādas pasaules tu? – ļaudis brīnās un taujā.
Bet tu klusi meklē – varbūt kādam šai pasaulē ar tevi vienāda gaita…
Ivars Strautiņš
* * *
– Kļūt par rudens lapu un iegulties tev matos?
Bet bail, ka vēja plauksta tiem pāri aizslīdēs…
– Nebīsties par vēju, bet to, kur tevi likšu.
Kaut kur starp vecām bildēm šī lapa pazudīs…
– Kļūt par ozolzīli un krist pie tavām kājām?
Bet bail, ka nepamani vai ejot nesamin.
– Gan tevi pamanīšu, gan sirdī paslēpšu.
Bet ja nu sveši soļi pirms manis pāri ies?
– Tad kļūšu kastanītis un dusēšu tev plaukstā.
Man paša dzelkšņos auksti.
Kā gribas atvērties!
– Nāc, mazo kastanīt, pie manis kabatā.
Tur mana plauksta dzīvos ar tevi divatā.
Sandra Ivanova
* * *
Šoruden pīlādžu lietus vēl ilgi līs sirdī un dvēselē manā.
Skatiens vēl ilgi kā apmaldījies dāliju krāšņuma jūrā slīks.
Šķiet, izjūtu robežām nebūs gala.
Tavs skatiens ar manu saistīsies saulstaru pavedieniem, un domas kā raibs tauriņš
pretim zilajām debesīm skries.
Kā samtaina kamene tavā tuvumā vēlēšos kavēties.
Un liksies, ka mūsu mīlestībai atvasaras nekad nebūs gana…
Eva
* * *
Māt, tu esi sasvērusi savas de besis bērniem – pa gabalam tik milzīgam, un tava laime vijoles stīgās dzied:
– Dzinn, dzinn… Tik smeldzīgi.
Piespraud laimi ar drošības adatu azotē savā siltā un svētītā!
Čaumalā baltā sirdi iekūņo, tā gana ir šaubās un cerībās mērīta.
Nežēlo ziemas kristālu spožumu, skaistie un varenie izkūst rītausmā.
Sauli saņem tie, kas bez debesīm atvērti stāv un meklē klusumā.
Nepārdod bagātiem savu vājumu, cilvēks par cilvēku piedzimst rūpestos.
Dzīva pasaule roku salstošu spēlēs vijoli vēdlogos pamestos.
Bērni no jauna debesis pārklās tev, vijoles stīgām un azotei svētītai, olas čaumalai, saulei svelošai, tavam vājumam, cilvēka rūgtumam.
Bērni pārklās – tu atkal sasvērsi.
Daiga Sliņķe
Saruna
Labvakar, Tēvs,
Beidzot es – atkal mājās!
Nemaz ne puspasaules apgājusi,
Tepat kaut kur vien jau klaiņojusi, Vien savu kurpju purngalus un
Oļus saskatīt spējusi,
Beidzot paceļu acis augšup.
Vai tās – vien zilas debesis,
Vai varbūt aiz tām vēl kaut kas?
Vai tās – baltu mākoņu karavānas,
Vai varbūt pāri tām vēl kaut kas?
Un ezera zilumā, liepu lapu zaļumā
Vai varbūt tās Tavas acis, Tēvs,
Kas manī ik mirkli noraugās?
Atbildi zina saule, vējš un visa dzīvā radība,
Tikai mana sirds to izliekas neredzam.
Mans ikdienas gudrībām pārpilnais prāts
Tavu esību apšauba.
Tāda nu es, tava meita vientuļā –
Cauri mājām no mājām uz mājām iedama.
Vija Poļaka
* * *
Kā aizslīd laiks…
Kā smiltis slīd caur pirkstiem…
Ir labi tad, ja kaut ko neaizmirstam:
Nāk atmiņas
Ar spilgtiem staru dzirkstiem…
Un mosties liek
Tai aizmirstības upei,
Kas, gandrīz izsususi,
Jaunas straumes sajūt –
Lai gadi iet, kamēr vēl sirds ir jauna,
Kamēr vēl rozes zied,
Kamēr vēl jākāpj kalnā!
To daiļumu, ko radījušas rokas,
Tas aizmirstības upei
Neatdodams.
Tāpat kā domu smailes
Dziļās tālēs dodas,
Kur kaut kas jauns
Un nedzirdēts vēl rodams.
Inta Vīksniņa – Driķe
Vārdi bez atbildes
Es ticu, ka vārdi tā neizgaist
Kā vējā kaisītas magones.
Tiem ir savs segums, tie dvēselē kaist,
Un klejo, maldās bez atbildes.
Es ceru, ka lietavas pāries drīz
Un sienāži sisinās pļavās,
Ka dāliju liesmas ar” nedzisīs,
Bet kvēlos vēl vasaras skavās.
Eh! Dzīve mēdz pārdomas izraisīt.
Šaubos, ka vārdiem nav atbildes.
Ja mēģinu zvaigznēs to izlasīt,
Tad liekas, ka putni to projām nes.
Anita Graumane
* * *
Līst asaras un tek, un tek, un tek
Viss melnais nost no dvēseles kā darva…
Cik viegli man – es atkal esmu balts
Kā aukstā ziemas rītā sniegā sarma.
Un mirdzu es kā kristāls mirdz no sevis –
Un, gaismu lauzdams, staro tūkstoš krāsās…
Es esmu tīrs, es esmu neaprakstīts,
Un visa pasaule man ir kā māsa.
Es varu iet un mīlestību dalīt
Kā maizes riecienu, kā medus kāri.
Ir atraisīts tas mezgls sirdij pāri…
Nu esmu tīrs un manī viss ir vārīgs.
Inta Aizkalniete
* * *
Lūdzu, Dievs, ar mani šodien parunā,
Klusums smeldz kā nedzīstoša vāts.
Ogles irst, un izdziestošā pavardā
Izplēn miers, pa mirklim sūri krāts.
Domas lūst, un vakars aizmieg nesaprasts,
Atkal prāts pa sakņu saknēm kāpj.
Mēness ceļš starp ēnām aizstieg neatrasts –
Maldās sirds un pati sevi krāpj.
Ieslodzīts mirst, krūtīs paslēpts, saules riets.
Nāku es tev piedošanu lūgt –
Lūdzu, Dievs, no bezgalības roku sniedz –
Delnas sāp, cik ļoti glāstu trūkst.
Annamarija Indāne
Rudens
Tad, kad koku lapas sāk zeltoties
Un skaistākās krāsās krāsoties,
Vai tu domā, ka rudens ir pienācis Un tumsu sev līdzi atnesis?
Nē, tu jūsmo par lapām skaistām,
Kas krāsainos kokos vēl mīt.
Tu nedomā, ka laiks kļūs aukstāks un raibraibās lapas nokritīs.
Zane Kļaviņa
* * *
ja es gribēšu
no rīta aizskriet
prom
kur acis rāda
es izlūgšos zāli
lai netraucēju
viņā gulošajai rasai
ja es gribēšu
es nedarīšu
es padomāšu
ja es gribēšu
es laikam nevarēšu…
Kristīne Čipate
* * *
Laikam ir bijis negaiss,
jo manī ir zudusi tveice.
Dzidrs tukšums un miers
aiz viegluma raudāt liek.
Ik asara trausla un žigla
pār vaigiem uz zemi rit.
Par rasas valgmi kļūst
un izzūd nakts simfonijā
Ir brīži, kad pasaule šķiet par šauru
un kveldē kā tuksneša saule.
Bet šonakt man pazust ir bail –
cik plašuma apkārt un manī.
Arvis Degums
* * *
tā lūk mēs šķiramies it kā uz mūžu
tā lūk mēs saulrietu izbrist ejam
tā lūk mēs it kā nejauši tiekamies
it kā uz mūžu uz palikšanu
un nemākam it kā vairs tuvāki būt
kaut arī trīs dienas nav lijis
un neprotam aizbēgt kad glāzes plīst
varbūt uz laimi uz mūžu
tā lūk mēs vērpjamies pavedienos
tu zīdā trauslā es raupjā
tā lūk mēs šķiramies un
neapzināmies
ka kopā nolemts mums iet
Felicita
* * *
Meklēsi – neatradīsi.
Sauksi – nesasauksi.
Domāsi – neredzēsi.
Nemeklēsi un atradīsi!
Nesauksi, bet viņš atsauksies.
Nedomā un viss
Necerēti piepildīsies!
* * *
Viltotas preces par neviltotu naudu.
Viltots lūgums uz neviltotu
atdošanos.
Viltoti vārdi un neviltoti meli.
Tā kopsavilkumā –
rozā briļļu mīlestība.
Iveta Jermacāne
* * *
es vēl joprojām eju
pāri dzidrām debesīm
pie tevis
caur mēness stariem
un zvaigžņu ķepām
cauri izlietam pienam
un apgāztai saulei
cauri zibens bultām
un sniega kaujām
eju
un tad satveru
garām lidojošu meteorītu
un metu tev sirdī
paliec
es vēl eju pie tevis
sadegsim
Viktorija Petuhovska
* * *
Tajās dzīlēs, kur puksti čukst,
Es atkal sapņoju.
Par to, kas nesanāk un pazūd.
Par to, kas atgriežas un izbāl.
Par to…
Par tevi.
Aiva Viduce
* * *
Tavi soļi aiz mana loga.
Tas tikai sapnis.
Es te vienmēr domās eju.
Meklēju to ceļu,
kur nesatikāmies mēs.
Meklēju tās durvis,
kuras neatvēru
(tikai rokturi tvēru).
Meklēju tevi
katra cilvēka sejā.
Smaidā.
Skatienā.
Tā es staigāju savos sapņos
un meklēju tevi,
Ko tik sen pazaudēju…
Aizveru acis.
Un atkal kā vienmēr
meklēju tavas acis.
Mīlestību savu…
Arita Kārkliņa
* * *
nozagt tavas domas
izlaupīt tavu sapņu pili,
izģērbt kailu tavu dvēseli,
izbārstīt tavas cerības,
izmest tevi –
tik brīva es vēlos būt.
un tad skriet līdz ar vēju
un nepazust, atdoties
jūras viļņu skāvieniem
un nenoslīkt, stāvēt
bīstami tuvu klintsmalai
un nenokrist,
apmaldīties tumšā mežā
un nenobīties,
un tad – iziet spožā saules
gaismā un neapžilbt,
un atkal būt pašai…
Inese Briede
Deguns
Kā blīkšķis, kā pārmetums
no bērnības:
Nebāz degunu, kur tevis neviens
neprasa!
Deguns no pagaldes lien,
Aug, aug –
Cērt, grauž vai lauž?
Es gribu pati –
pati noprasīt,
Spiesties ar varu un pavēlēt,
Ne sev, sev neprasīt –
Pavēlēt degunam. Tikai.
Neko citu. Pavēlēt.
Pavēlēt nevienam.
Tur, kur neviens neprasa.
Laura Kļaviņa
Es pasaulē
(Maniem draugiem)
Man vajag cilvēkus, kas mani mīl.
Man vajag pasauli, kuru mīlu es.
Kad mīlēs mani, tad mīlēšu citus.
Kad mīlēšu pati, tad valdīs miers.
Es baidos, jo būšu viena,
Viena, kad nebūs neviena cita.
Es veltu sevi tam,
Lai būtu skaistums virs zemes,
Lai cilvēks būtu cilvēks,
Lai iedegtos zaļā gaisma,
Lai izdzistu naids un dusmas,
Lai daba un cilvēks dzīvotu
harmonijā.
Es esmu kā putns,
Kas lidinās zilajās tālēs.
Es esmu viss dzīvais,
Viss skaistais, kas jāsargā.
Kā māsa, kā brālis,
Kā daba es esmu,
Kā saule, kā debess,
Kā ūdens un zeme.
Es esmu cilvēks.
Es mīlu savu māti,
Es mīlu savu tēvu,
Es mīlu pati sevi
Un visus sev apkārt.
Man patīk lietus un saule,
Man patīk viss dzīvais.
Es jūtos skaista, kad saule mani
silda,
Es jūtos mīlēta, kad ģimene blakus.
