Gulbenes bibliotēkas dzejas un īsās prozas konkursam “Vārdu vējš noskaņu mākoņus dzenā” tika iesniegti 96 darbi. Publicējam labākos.
Gulbenes bibliotēkas dzejas un īsās prozas konkursam “Vārdu vējš noskaņu mākoņus dzenā” tika iesniegti 96 darbi. Publicējam labākos.
“Prēdeļu” pagalmā
Ir zilas debesis un zelta lapas,
Ir atkal trīspadsmitais oktobris.
Varbūt kāds šodien iet pie tava
kapa,
Varbūt kāds klusi “Kukažiņu” lasa,
Varbūt kāds sēž pie klavierēm un
spēlē
Kaut ko no Dārziņa – tā smeldzīgi
un ilgi…
Varbūt kāds klasē mazajā uz loga
Ir vienu baltu rozi…
Es stāvu pagalmā, kut tavas kājas
Pirms daudziem gadiem mina zaļu
zāli,
Es redzu pakalnus un Pērļa silu,
Kam tavas acis allaž cēlās pāri.
Man liekas pat – es jūtu tavas
domas
Un tavu sapņu klātbūtni kā
spārnus…
Tie mani nes un tur, un dara stipru,
Un paceļ pāri visiem dzīves sārņiem.
Jau satumst debesis un zelta lapās
Deg saules riets kā siržu
ugunskurs…
Un pāri zemei atkal klusums atnāk,
Tavs klusums, Jāni Poruk, atnāk
mums.
Anita Graumane
Pastarītes
Kur jūs meklēt, pastarītes,
Kur gan paklīdušas esat?
Sēžat senās krustcelītēs,
Kukažiņas kupri nesat?
Kur tie laiki,
Kur tie stāsti,
Kad pie akmens dzima glāsti…
Pelēks akmens, silis saulē,
Vaicāja pēc atvasītēm.
Kukažiņa aizmirsusi,
Garu mūžu dzīvodama,
Klusi šūpo sirmu galvu,
Vējš skrien pāri – papurinot,
Raisot vaļā lakatiņu.
Visi četri stūri vaļā,
Steidz tie meklēt pastarītes.
Varbūt slēptas pazarītēs,
Lazdas bērnu padusītēs?…
Nesēd” ilgi, Kukažiņa,
Gana sēdēts, atpūtusies:
Tevi gaida pastarītes –
Nevis lazdās –
Senču kalnā!
Vija Poļaka
Vārdu vējš noskaņu
mākoņus dzenā
Zelta lapas debesīs dejo kā uz galu:
Augšup, lejup, atpakaļ, rudens vēja
dejā.
Mākoņi tās nepieņem, sajauktas ar
lietu.
Koku zariem atrautas, neatrod tās
vietu.
Nesūti man ,,e–mailu”, sūti dzērvju
kāsi!
Lieti līst un nebeidz līt monotonām
lāsēm.
Vārdu vēji čabinās aizpērnajā zālē…
Atmiņas vien veldzē mūs, katru savā
jomā.
Uzraksti uz bērza tāss, uzzīmē ar
ogli,
Vārdiem mājas jāatrod siltā azotē!
Rudens atklātību mīl, skarba tā vai
salda,
Gaidu tavu vēstuli, šodien vēl un rīt…
Ieva Kociņa
Viss notiek
Bārbelei kad sārtums vaigos mulst,
Zied lapas, virpuļojot draiskā dejā.
No pārsteiguma ābols rokā gulst.
Viss notiek, ieskatoties rudens sejā.
Klau, klaigādamas zosis projām klīst!
Un zīles krīt. Dimd atbalss vēja
taktī.
Tur salnas kosti, ziedi čukstot vīst…
Viss notiek, ieklausoties rudens
naktī.
Kas vasaru uz putnu spārniem nes?
Kas dālijām liek sadegt kvēlās
liesmās?
Skan brīdinoši vēja stabules…
Viss notiek, vienojoties rudens
dziesmā.
Inta Vīksniņa – Driķe
* * *
Vārdu vējš.
Vai tas sasildīs manas rokas un
sirdi?
Labāk lai klusums spējš!
Lai domas vien kā kamoli veļas silti.
Noskaņu mākoņi –
kā lakats ap pleciem man tinas.
Vārdi irst.
Bet domas kā dzīpari sienas.
Vārdi ir gudri –
tie zina, kā katru noskaņu sveikt.
Tomēr klusums ir īsts –
un spēj daudz vairāk dvēselei teikt.
Tāpēc ikreiz,
kad vārdu vējš noskaņu mākoņus
dzenā,
es esmu klusa…
Lai pasaules klaigas pie manis
nenāk!
Gunita Irbe
* * *
Jūt tauriņš rudens tuvumu.
Viņš lido dusas vietu
skurstenī sev rast,
lai augšāmceltos siltā pavasarī.
Es nekuršu vairs krāsni;
es nelaupīšu brīnumu tam just,
es zinu, kā ir tad,
kad sapnim atļauj zust.
Evita Mazure
* * *
nav laika
noglāstīt, pasmaidīt
nav laika
domu mīļu nosūtīt
vai aiz laika
nav laika
* * *
sirds gurdumu tavu
Dievs noglāsta vēlreiz
ar spārnu savu
* * *
Ja tu būtu…Ja tu būtu diena,
tad es būtu izslāpusi nakts.
Tad tu būtu divreiz nezināma,
un es ietu tevi atminēt.
Ja tu būtu uzrakstīta dziesmā,
baidos, vai es spētu izdziedāt,
jo no tavas lielās dzīves liesmas
laikam pasargāts nav it neviens.
Ja tu būtu… Ja tu būtu diena,
tāda, kurā vēja nav nemaz,
tad es būtu neciešams un nīgrs,
jo bez vēja nenotiek nekas.
Bet tu esi divreiz nezināma,
un es mācos tevi uzrunāt,
un es mācos pakāpties tev tuvāk
tā, lai diena nebeidzas nekad.
Arvis Degums
* * *
Es atnākšu ausmas stundā,
Pirms saule vēl dienu sāk,
Lai, atverot acis, tu redzi –
Pat klusums var atmodināt.
Es atnākšu rieta stundā,
Pirms zvaigznes vēl sarunu sāk,
Lai apsegtu tevi ar glāstu,
Kam sapņa pieskāriens klāt.
Es atnākšu. Tikai stāsti
To ceļu, pie tevis kas ved,
Lai septiņiem tiltiem pāri
Mūs abus vasara nes.
Iveta Krūmiņa
Rudenī
Sajust rudeni – līdz mielēm!
Sabrist slapjas kājas
Un atkust tējas malkā!
Savākt lietus lāses saujā
Un pārvērst varavīksnē!
Noķert atvasaras sauli
un izšķīst priekā!
Uzvilkt dzeltenus zābakus
un iebrist purvā kā dzērvei!
Nokrāsot sarkanus nagus
un piedot salnām!
Aprakt vienaldzību kartupeļu vagā
Un iestādīt liliju nākamai vasarai!
Atrast to, ko nemaz nemeklēji,
Bet kas ļoti bija vajadzīgs!
Iekurt uguni kamīnā, cilvēkos, sirdīs!
Dzīvot!
Mīlēt dzīvi, cilvēkus, sevi!
Sibilla
* * *
Zilos viršos
cerību zirgi ganās
un caur rudenīgo miglu
ilgi ilgi maldās
* * *
Iebrist ziedošos viršos
un klausīties kameņu dziesmā,
raudzīties zilajās debesīs
caur priežu galotnēm šalcošām.
Apturēt tikai uz mirkli
atvasaras burvību skaisto,
lai, rudens miglu pelēko brienot,
vēl pietiek spēka dienām krēslainām.
* * *
Man pāri
zilzvaigžņots
vakara palags.
Liegā vēsmā plīv”
atmiņu sveces,
un sirdī maiga
nakts ērģeļu
mūzika skan.
Sandra Ivanova
Tā ir tava sirds
nopurini rasas lāses
lai vien gaisma mirdz
atdzīvini rudens krāsas
lai var līksmot sirds
neļauj rasas lāsēm sāpēt
neļauj sapnim mirt
neļauj rudens tumsai ienākt
kaktiņā kur klusi dzīvo
tava gaišā gaišā sirds
neļauj gaismai satumst sevī
neļauj liesmai dzist
mīli, dievini un cīnies
lai var saulē brist
lai var rudens krāsas smelties
lai var atdzimt sirds
mīli, dievini un cīnies
tā ir tava tava sirds
Inese Tora
* * *
Tik maigs pieskāriens
Kā tauriņa spārnu vēdas,
Kā zīds, kas pārslīd pār ādu.
Tavs pieskāriens…
Tik tikko var sajust ar miesu,
Bet sirds to jūt.
Pat tad, ja attālums šķir…
Man sveši skārieni derdzas!
Šķiet, smilšpapīrs slīd pār ādu!
Tik tavs pieskāriens
Sniedz man samtainus glāstus,
Kas maigumu dvēselei sniedz.
Stārleta
* * *
Salts vējš…
Tu jūti to?
Rudens… Ar krītošām lapām,
rasu rītos, lietus lāsēm pār mums.
Zini?
Vārdu vējš noskaņu mākoņus dzenā.
Dzenā, cerēdams vēl kādu
saules staru pamanīt
aiz mākoņiem tumšiem.
Arnita Medne
* * *
Sapnis… Patiesība…
Kas starp tiem ir?
Miers, kas mierina.
Prieks, kas par visu priecājas.
Skaistums, kas patieso rada.
Vētra, kas barga ir.
Varbūt mākoņi?
Vārdu vējš, kad tas
noskaņu mākoņus dzenā?
Laura Markova
* * *
Rudens izkrāso vārdu vēju –
tas noskaņu mākoņus dzenā…
Tādēļ nesāp, ka tauriņi beiguši dejot
un putni aizlido projām.
Arī tad, kad redzu – salna kož
ziedus –
vasaru neaizmirstu.
Karīna Silauniece
* * *
Ik rītu, kad mostos,
dzirdu vēju šalkas…
Vai vārdu vējš
noskaņu mākoņus dzenā?
Izeju laukā.
Skatos.
Aizraujas elpa – cik skaisti…
Eva Augstkalne
Sapnī
Kādā baltā sapnī,
kas zemi kā dūnas klāja,
mēs abi tikāmies.
Tu un es –
ilūzijas vakara krēslā.
Kādā baltā sapnī,
kas pļavu kā migla sedza,
mēs mīlējām kvēli.
Tu un es.
Ilūzijas sapnī savijās.
Kādā baltā sapnī,
kas nakti kā brīnumu vija,
radās noslēpums liels –
Tu un es..
Sapnis rīta rasā atvērās.
Aija Bancāne
Sapnis
Sapni, kas gan tu esi,
Ka vari mani pārņemt
Savā burvības varā?
Kas gan tu esi, ka
Vari mani hipnotizēt
Un ieslēgt bez atbrīvošanas?
Sapni, es mostos,
Tev būs jāatkāpjas,
Jo jau ir pienācis
Rīts!
Sapni, tu aizvācies
No manām domām, jo
Ir pienākusi
Diena!
Miķelis Skopāns
Dzeltenā pasakā Esi mani ievedis
Sanda Ločmele
Mēness un zvaigznes
Šonakt mēness un zvaigznes spīd, Šonakt, tikai šonakt un vēl rīt. Šonakt tās man un tev mirdz, Šonakt nepievils mūs sirds!
Mēness atspulgā zvaigznes spīd, Nepārdomāti tās spīd, šodien un rīt. Aiznesot tik daudz sev līdz, Un neprasos- par ko tas viss?
To atspulgā pat mēness nobāl, To atspulgā dejo eņģeļi savādāk, Un cilvēki domā pareizāk.
Šonakt mēness un zvaigznes spīd, Šonakt, tikai šonakt un vēl rīt. Šonakt mēness blāzma uzvarēs, Šonakt skumjas nepaspēs!
Madara Beķere
Par laiku
Laiks atstāj pēdas un uz priekšu steidzas. Laiks atstāj pēdas, dažreiz pat rētas. Kā lai apstādina to, mūsu skrējēju nešpetno? Kā lai pasaka “nē!”?
Es gribu ilgāk palikt šai mirklī, gribu lūgt, lai tas nebeigtos. Bet, ja apniks? Kuru tad vainos?
Laiks… Ja varētu tevi vadīt, ja varētu mīlas brīžos apturēt… Ja varētu…
Laiks… Tu, mūžības sūtnis. Vienmērīgs. Nē, nevaldāms! Kā gulbis…
Paliec ar mani! Paliec vēl te. Bet – kā gan lai tevi regulē?
Annija Kurpniece Domas rudenī
Rudens. Kad koki met lapas, Bet stiprākie iztur un ziemā Sevi savā zaļajā kažokā silda.
Tāpat ir arī ar mums. Maskas krīt un atklājas patiesība -Kurš īsts draugs, kurš tikai tēls. Masku tik daudz…
Ja Tev tikai viens patiess draugs, – Par to neskumsti, sargā jo cieši! Arī ziemas putenī viņš tevi sasildīs ar tējas tasi un vārdiem – “”Es mīlu Tevi, draugs””…
Baiba Indzere
** Lai aizpildītu šo lapu ar tinti, Es izvēlos ko sakarīgu veikt. Savas domas sakārtot un teikt: Par to, cik tu mīļa, jauka un laipna. Par acu skatu un lūpām, kas smaida. Par draudzību ciešu un naidu, kas viļ . Par mani un tevi, ko pasaule vij. Par cilvēku pūli, kas apkārt mums mīt, Un asaru jūru, kas līdzi mums slīd. Tev nelaimē savu roku es sniedzu, Bet reizēm pati pēc palīga kliedzu.
Tikai nu – tu esi senas atmiņas… Tavas jūtas vairs mani neapskaus. Tavi vārdi vairs mani nesatrauks. To, ko nesagaidīju no tevis, vairs negaidīšu. Mana sirds no jauna plauks. Pāri visiem šķēršļiem atkal sauks. Lai būtu brīva.
Lelde Preise ** Manās acīs iedegas dzirkstelīte. Tā zib kā saules stars dejā. Es baidos pazaudēt šo saules gaismu sevī, jo caur to reiz ieskatījos tevī… Tad tu man čukstot teici: – Tu – mana vienīgā! Dzīvīgi starojošā lappusīte manā grāmatā… Es ieklausos un tevī ieskatos. Tu runā un apgalvo – es tavā grāmatā… Neticu vārdiem, ko saki. Neticu tam, kas notiek ap mani. Ticu vienīgi tam, ko saka man sirds. Ticu vienīgi sev… Ja neticēšu, vai spēšu noskatīties mierīgi uz to, ka mana sirds pēc Tevis sauks, bet prāts komata vietā liks punktu? Ja pat izsaukuma zīme pārvērtīsies par mazu zaldātiņu tavā izskatā? Tad tā vairs nebūs svītriņa ar punktiņu zem tās…
Digna Škapare
** Skumji – tā sēžot un skumstot, Asaras lejot un rakstot – Es nokavēju sevi
Skumji – hipnotizējot Vienu punktu uz sienas, Es neredzu laukā pa logu Dzīvi, kas notiek uz ielas.
Pasaule uzceļ žogu Otrpus maniem logiem. Laika zobs to neskar, Dzīve tam aizbrauc garām, Skaļi svilpdama Kā straujš un rēcošs vilciens Pāri pasaules robežai.
Dzīve tūdaļ aties Paņems līdzi vēju. Es tomēr nokavēju.
Monta Gāgane
** Es uzkāpšu persiku kokā, Un neietilpšu pasaules jokā. Es skatīšos uz mēnesi, baltu un skumju, Laikam savas domas melanholijā stumju… Nezinu.
Bet, ja persiku koks būs pasaules daļā, Es zinu, nelaidīs mani tas vakaros vaļā. Un es nedzirdēšu vārdus tik skarbos, Tas viss atalgosies viņu darbos.
Varbūt arī citronu kokā vēl uzrāpties spēšu, Mākoņus uz pusēm plēšu. Un varbūt tad uz galvas apelsīns kritīs, Un pie durvīm ar ķiršiem kaimiņiem sitīs.
Evija Klinta Strapcāne
** Tagad ir klusums, tik maigs. Ir nakts pirms nākamā rīta. Mirklis pirms nākamā sapņa.
** Smelt iedvesmu, smieties, Tvert dzīvi kā ziedošu pļavu! Nekas, ja tā kādreiz nozied. No jauna tā atkal ziedēs, kā nekad nav vēl ziedējusi.
** Manā acu priekšā Izdziest pēdējā svece. Diena ieskrien tukšumā. Dvēsele kliedz pēc palīdzības, Tik neviens to nedzird. Visi ir kaut kur, Bet es esmu te…
Rūta Dārzniece
Lietuslāses pieskāriens
Es sēžu pie loga Un raugos, kā ārā līst. Es vienkārši sēžu un klausos, Jo viss, kas skaļi izteikts, Šo mirkli brīnišķo sabojās. Man patīk vērot lietu Un to, kā cilvēki no tā mūk. Viņi nesaprot, cik brīnišķi tas -Uz savas ādas izbaudīt Lietuslāses pieskārienu. Bet tas ir tā vērts. Sajust, kā mazas lietus lāsītes Cita pēc citas nokrīt uz sejas. Tas brīdis ir jāizbauda Un jāpalīdz to izbaudīt Arī pašām lietus lāsēm. Jo viņu mūžs ir tik īss, Tās dzīvo tikai tik ilgi, Kamēr nokrīt no debesīm Un iesūcas zemē. Varbūt tās dzīvo arī pēc tam, bet mums to neuzzināt. Palīdzēsim viņām būt laimīgām Kaut tikai uz brīdi īsu.
Diāna Adamoviča ** Krēsla vārtījās pa sārto švīku pilnajiem lietusmākoņu palagiem Mēness gulēja saulrieta klēpī, turēdams pats sevi Saule zvaigznes dzina polārajā lokā Tās spruka viena no otras Lietus sāka pilēt Uz smilšainās zemes svārstījuma Lietussargam tas bija par daudz Rītausma parādījās kreisajā debess pusē Visi pauda savu sašutumu Daži protestanti Saprata to, ko nevajadzēja
Viktorija Petuhovska
Kāpēc tu ej?
Skumt es vairs nevēlos, skatoties attēlos. Jautāju pagātnei, tad, kad es apstājos: Kāpēc tik dziļi sirdī tu mīti? Vai tiešām tie tikai ir mani spīti? Es ilgojos, vēlos būt tuvāk tev šodien. Kāpēc tu atgriezies gluži kā todien? Tad atkal tu aizej, pat nesakot: piedod! Nespēju apturēt tevi pat skrienot. Es palieku viena ar skumīgām acīm un zinu, ka man vairs nav tev ko sacīt. Es nedrīkstu jautāt ne zemei, ne zvaigznēm: kāpēc tu aizej, kāpēc tu aizej…
Jekaterina Koļcova
Manam lācītim
Es skatījos actiņās – mīļās un mierīgās, Kā podziņas divas, tās bija tik dievīgas. Tās pavēra prieku man sirsniņā Un it kā man teica: “Tu nebaidies, neraudi, jo kādudien Atkal tu nebūsi bēdīga!”
Es paņēmu rociņās šo mazo lācīti Un apskāvu viņu kā maziņu brālīti. Es sajutu siltumu iekšā – sev sirsniņā… Un kā neliktos man, ka tu esi dzīvs, Zinu, ka nebūsi tu nekad brīvs.
Tu būsi mans lācītis, kas nerunā, nejūt, Bet zinu, ka grūti tev vientuļam nebūt, Un zinu, ka mīlēšu tevi šo garo mūžu Un tevi nevienam nekad neatdošu.
Undīne Graumane
Rudenim
Atkal tavs drēgnums pārņem mani, Atkal tavs krāšņums apbrīno mani, Atkal tavs pieskāriens liek sarauties, Satīties segā un iemigt…
Atkal man tevī ir jāraugās, Par tavu skaistumu jāpriecājas, Atkal man tavās debesīs jāiegrimst Un ar domām tajās jālidinās.
Tu kļūsti drūmāks un pelēkāks, Tavs skaistums pazūd ar katru prieka asaru, Bet tāpat man tevī jāraugās, Jāizdzīvo ar tevi savs mūžs.
Mīlu to tavu drēgnumu, Un to košumu pirms tā. Mīlu tevi, jo zinu, Ka esi daļa no manis.
Līva Černoglazova
** Simtgadīgas ēnas no ozoliem krīt. Tiem kokiem dobumos atmiņas mīt. Vēl prātā stāv barona laiki Un kari šausmīgi, baigi.
Tiem saknēs leģendas par pazemes ejām, Bet lapās atmiņas par rudzu druvu lejām. Zaros par cilvēkiem Baltiem un pelēkiem, Bet stumbros teiksmas Un tautasdziesmas.
Tādas gudrības ozolos mīt. No tiem pilnas zīles priekš katra krīt. Brīdinājums visiem – saudzē un kop! Ozoli vēl daudz ko spēj dot!
Kristiāna Heisele
Es nostājos pret naidu
Es sēžu pie galda un domāju, Kāpēc dzīve ir pilna ar naidu? Es esmu tikai bērns, nevis naida dvesma.
Un daži bērni domā, Ka naids ir asaras, Un nezin, ka naids ir tas, Kas ir pret tevi.
Bet es domāju, Ka varu nostāties pret naidu, Un naids aizbēgs no visiem bērniem, Jo es tā vēlos.
Es zinu, ka naids nodara sāpes Tiem, kas tās sajūt, Kāpēc man nav naids, Bet ir spītība? Es vēlos, lai tā nav, Spītība man dara sāpes Tāpat kā asaras.
Aiga Kozule
Debesīs
Es lūkojos debesīs, Un ieraugu sunīti, Sunītis man lūkojas acīs, Un es sunītim arī.
Lūkojos es citur, Skat, lauva skrien pretī, Lauva pamazām pazūd, Un parādās skaisti kalni.
Kalni plešas visapkārt man, Es debesīs ieraugu tikai dzīvnieku, Neko ļaunu es nesaredzu, Jo man sirds pilna mīļuma.
Mīļumu es izjūtu pret daudziem, Katram manā sirdī ir kāda vieta, Pat manam ienaidniekam, Bet ne visi mīl mani.
Ilze Ozola Rudens lapas
Es eju pa rudens lapām piebirušu ceļu, Paskatos augšup un redzu – Koku zaros vairs nav ne lapas. Jūtos mazliet dīvaini, Liekas, ka ap mani ir tikai Kaili koku zari, Kas šūpojas vējam līdzi. Lapas krīt kā dienas, ko dzīvojam… Ik dienu, ik stundu, ikkatru mīļu brīdi Kāda koka lapa nokrīt zemē. Es jūtu, kā dienas rit Un mēs steidzamies. Kaut es paspētu šo mirkli, Šo stundu, šo dienu Izdzīvot līdz galam. Es eju pa rudens lapām piebirušu ceļu, Un zinu, ka šo mirkli izdzīvoju līdz galam.
Žanete Zirne, 10 gadi
Gadalaiki
Vasariņā saule spīd, Ziemā auksti vēji pūš, Pavasarī putni čiepst, Rudenī lapas krīt.
Vasariņa ziedus deva, Ziema – baltu villainīti, Pavasaris – prieka putnus, Rudens – krāšņās koku lapas.
Brenda Šopa
** Ziemas meitiņas skrien pa lauku-baltām vizuļu micītēm galvā kā taureņi lido viņas no tīras, skaidras debestiņas. Un es tām līdzi aizlaižos, Kā tauriņš balts dejā iesaistos.
Estere Graumane 8 g.
Spilgta saulīte čuč miegā saldā.
Spilgta saulīte čuč miegā saldā, Tikmēr mēnestiņš pavada nakti, Zvaigznes palīdz pavadīt nakti, Spilgta saulīte čuč miegā saldā. Apaļš mēnestiņš čuč miegā saldā, Tikmēr saulīte pavada dienu, Puķītes palīdz pavadīt dienu, Apaļš mēnestiņš čuč miegā saldā.
Diāna Kuzmane 13 g.
Māmiņa Māmiņ, māmiņ – saucu es-Tu mīļākā uz pasaules! Saule prasa – kas tev mīļa? Saku – tā ir māmuliņa.
Asnate Zirne, 8 gadi
Rudens
Rudentiņ, kur tu tik ilgi kavējies? Mēs gaidījām no vasaras, Un tagad tu esi atnācis Arī pie mums. Lapas sākušas dzeltēt, Un var novākt ražu.
Amalda Margita Kručena, 10 gadi
Skolas lietas
Zīmuļi un pildspalvas Penālim draugi, Burtnīcas, klades Mapēm draugi, Grāmatas lapas Somām draugi-Un tas viss kopā ir Skolas lietas.
Zigrīda Imanta Kručena, 9 gadi
Aka, taka Ceļa malā stāv aka, Akai blakus ir taka, Takai blakus guļ nagu laka. Ceļa malā tā nomesta saka: “Vai pasaule kļuvusi traka?”
Vendija Heisele, 10 gadi
Roze
Skaista, daiļa roze aug, Saulei vaigu pagriezusi, Rasā acis mazgājusi, Manu sirdi priecējusi.
Manu dārzu rotājusi, Smaržu visiem dāvājusi. Ziedlapiņas zemi klāja Un par ziemu nedomāja.
Roberts Ročāns 3.kl.
Atgadījums 3a klasē
Sandis, Rolands jokoja, Trakoja un joņoja. Pēkšņi Rolands pakrita, Punu pierē iesita.
Uz ēdnīcu nu visi trauc, “Dodiet ledu!” Dace sauc. Ledus vietā zivi sviež Un pie pieres puikam spiež.
Sāpēs puika pieri rauc. “Turi zivi!” skaolotājas sauc. Salta piere, mierīgs prāts, Negadījums uzvarēts.
Daces padoms bija vērts, Likās puns būs garantēts. Laimīgi, ka cauri tika, Un pat zilums nepalika!
Valērija Cicurina 3.kl.
Lapiņas ceļojums
Lapiņa karājās kokā un smaidīja. Pēkšņi papūta vējiņš skarbs. Lapiņa nokrita zemē un raudāja, Tomēr vējš to aizpūta bargs.
Vējš pūta lapiņu tālāk un tālāk, Kamēr pie mājas nonāca tā, Tieši pie namdurvīm lapiņa apstājās. Zēns no paklāja paņēma to.
Lapiņa plauktā nu tagad smaidīja, Jauna mājvieta bija tai. Ar savu skaistumu visus tā priecēja Jauna dzīve nu bija tai.
Nadīna Medne 3.kl.
Grūtā dzeja
Es nezinu, kas aiz manis skraida. Varbūt draugi tur jokojas? Bet tas mani mazliet baida – Varbūt spoki spokojas? Tikai skolotāja Dace Smaidot piemiedz man ar aci. Dzejolis man grūti cepas, Gribētos man labāk repot.
Kristiāna Sprudzāne 3.kl.
Niķīgais rūķēns
Kādu dienu niķīgais rūķēns Bija sagriezies greizs. Staigāja kā greizs. Bija kā greizs.
Kas gan bija ar rūķēnu noticis? Kāpēc bija viņš greizs? Izrādās – datoru spēlējis viņš Visu laiku bez apstājas. Tādēļ nu bija greizs!
Hārdijs Nagobods 3.kl.
Klase
Mana klase ir kā pļāpīga pļava, Un runā kā pļāpīga aita, Bet mēs visi kopā esam kā Draudzīgu aitu bars.
Mēs esam jautras un foršas aitas. Mēs visu darām kopā – gan spēlējamies, gan ēdam kopā. Mēs esam draudzīgas aitas!
Mēs kopā arī strādājam, Mācāmies un arī ejam ārā spēlēties. Gandrīz visi mācāmies labi, Visi esam gudri, strādīgi, labi.
Zanda Maltauniece 3.kl.
Meitenes gājiens
Meitene gāja, gāja, Pretī māja. Maza māja, Lielas durvis.
Meitene gāja tālāk, Redzēja būdu. Liela būda, Mazas durvis.
Kas tās ir? Maza māja. Lielas durvis. Liela būda. Mazas durvis.
Nezinu gan!
Ričards Malcāns 3.kl.
Mazais ezis
Izeju es laukā Vakarā jaukā. Redzu brūnu kamolu. Tas ir ezis mazais. Deguns spics, acis melnas, Adatiņas asas, asas.
Daniels Lazdiņš 2.kl.
Rudens
Reiz dzīvoja dzeguze maza. Rudenī teica tā draugiem: – Lidojam prom Uz siltajām zemēm tūlīt. Tad satikās lāči un teica: – Ejam gulēt, man miedziņš nāk! -Tad sakrita krāsainas lapas. Rudenī brīnumi notiek!
Kristīne Vīcupe 2.kl.
Stārķis
Stārķis Stāķos reiz dzīvoja. Bērnus lidot tas mācīja. Visi lieli un mazi, Rītos stārķi sveicināt skrēja. Bet tagad rudenī košā Stārķis atvadas vasarai sūta.
Edgars Kučinskis 2.kl.
Rūķu rudens
Rudens nāca ar stipriem vējiem, Sēņotājiem lietu nesa. Tikmēr rūķi aizgulējās, Pamodās un brīnījās, -Visur krāsas, visur kņada. Tūlīt sāksies lielie darbi – Koki, krūmi jāpārkrāso!
Ivars Strautiņš
* Ir lietas, kuras laika zobam nav pa zobam. * Nesmejies par otru, pirms neesi pasmējies par pirmo. * Lai pārliecinoši notēlotu muļķi, ir jābūt gudram. * Kurš ir dzirdējis faktus kliedzam? * Interesanti, vai kaila patiesība ir seksīga? * Matemātikas stundās skolotājam ar skolniekiem ir iespēja izrēķināties. * Augu nakti, tu saki? Vai tad pa dienu nemaz neaugi? * Pa priekšu tu dabūsi pa pakaļu. * Interesanti, kā vairojas papagaiļi, ja viņiem nav papavistas? * Ja esat saķēris kādu slimību, laidiet to vaļā un staigājiet vesels. * Labi darīt vēl nemākam, slikti pelnīt vairs negribam. * Ja raugāmies no fizioloģiskās puses, tad mēslus taisa pilnīgi visi. * Talantīgs mūziķis pat teātri nospēlēs… * Savai laimei paiet garām daudzi, bet pēdējai stundiņai neviens. * Mana maciņa sastāvā ir uztura nabadzinātāji. * Ir cilvēki, kuri ik dienas piepilda savu karstāko vēlēšanos un izdzer to.. * Rīt laiks skaidrosies brīžiem ar mākoņiem, brīžiem ar sauli. Kuram būs taisnība, redzēsiet izejot ārā. * Tu gan esi mētrķtiepīgs. * Cik tu gudrs, visu zini! Kur tu tik daudz sazinājies? * Gudrs tu esi, bet dumjš. * Man ir prieks tevi neredzēt. * Ja tas ir labs pēc garšas, tad būtu interesanti uzzināt, kāds tas ir pirms garšas. * Nu, re, mīļā, tu mani aizkustināji līdz pat gultai. * Cik tu toreiz biji skaista, pļavā, ar grābekli rokās. Es biju tik aizgrābts! * Vēlaties tīras drēbes – staigājiet kails. * Atkārtošana – daudzbērnu māte. * Apkopējai šodien berzes nespēks. * Nepalaid rokas, citādi tās aizies. * Dažreiz žurnāliem ir aktu vāki. * Kur vēl var nopirkt lielveikalu tīklu? * Džīna ar tuniku. * Mi akorda infarkts. * Sekss: Divi vienā. * Slimīga pārtika. * Ieeja aizliekta.
