Sākums 16.oktobrī)Dzeltens Dzeltens bija viss Pienenes, saules gaisma Un arī debesis Ar dzeltenu skeneru.
Sākums 16.oktobrī)Dzeltens
Dzeltens bija viss
Pienenes, saules gaisma
Un arī debesis
Ar dzeltenu skeneru
Dublēju saules atspulgu
Un dzeltenu mani redzi
Arī tu
Dzeltena seja, dzelteni pirksti
Un dzeltenas skropstas
Kurās dzelteni sapņi mostas
Dzelteni žurnāli
Dzeltenas jāņogas
Dzeltens viss
Dzeltenā pasakā
Esi mani ievedis
Signija Silauniece
Mēness un zvaigznes
Šonakt mēness un zvaigznes spīd,
Šonakt, tikai šonakt un vēl rīt.
Šonakt tās man un tev mirdz,
Šonakt nepievils mūs sirds!
Mēness atspulgā zvaigznes spīd,
Nepārdomāti tās spīd šodien un rīt.
Aiznesot tik daudz sev līdz
Un neprasot – par ko tas viss?
To atspulgā pat mēness nobāl,
To atspulgā dejo eņģeļi savādāk
Un cilvēki domā pareizāk.
Šonakt mēness un zvaigznes spīd,
Šonakt, tikai šonakt un vēl rīt.
Šonakt mēness blāzma uzvarēs,
Šonakt skumjas nepaspēs!
Sanda Ločmele
Par laiku
Laiks atstāj pēdas un uz priekšu
steidzas.
Laiks atstāj pēdas, dažreiz pat
rētas.
Kā lai apstādina to, mūsu skrējēju nešpetno?
Kā lai pasaka “nē!”?
Es gribu ilgāk palikt šai mirklī,
gribu lūgt, lai tas nebeigtos.
Bet ja apniks?
Kuru tad vainos?
Laiks… Ja varētu tevi vadīt,
ja varētu mīlas brīžos apturēt…
Ja varētu…
Laiks… Tu, mūžības sūtnis.
Vienmērīgs. Nē, nevaldāms!
Kā gulbis…
Paliec ar mani!
Paliec vēl te.
Bet – kā gan lai tevi regulē?
Madara Beķere
Domas rudenī
Rudens.
Kad koki met lapas,
Bet stiprākie iztur un ziemā
Sevi savā zaļajā kažokā silda.
Tāpat ir arī ar mums.
Maskas krīt un atklājas patiesība –
Kurš īsts draugs, kurš tikai tēls.
Masku tik daudz…
Ja tev tikai viens patiess draugs, –
Par to neskumsti, sargā jo cieši!
Arī ziemas putenī viņš tevi sasildīs
ar tējas tasi un vārdiem –
“Es mīlu tevi, draugs””…
Annija Kurpniece
* * *
Lai aizpildītu šo lapu ar tinti,
Es izvēlos ko sakarīgu veikt.
Savas domas sakārtot un teikt:
Par to, cik tu mīļa, jauka un laipna.
Par acu skatu un lūpām, kas
smaida.
Par draudzību ciešu un naidu, kas viļ.
Par mani un tevi, ko pasaule vij.
Par cilvēku pūli, kas apkārt mums
mīt,
Un asaru jūru, kas līdzi mums slīd.
Tev nelaimē savu roku es sniedzu,
Bet reizēm pati pēc palīga kliedzu.
Tikai nu – tu esi senas atmiņas…
Tavas jūtas vairs mani neapskaus.
Tavi vārdi vairs mani nesatrauks.
To, ko nesagaidīju no tevis, vairs
negaidīšu.
Mana sirds no jauna plauks.
Pāri visiem šķēršļiem atkal sauks.
Lai būtu brīva.
Baiba Indzere
* * *
Manās acīs iedegas dzirkstelīte.
Tā zib kā saules stars dejā.
Es baidos pazaudēt šo saules
gaismu sevī,
jo caur to reiz ieskatījos tevī…
Tad tu man čukstot teici:
– Tu – mana vienīgā! Dzīvīgi
starojošā lappusīte manā grāmatā…
Es ieklausos un tevī ieskatos.
Tu runā un apgalvo – es tavā
grāmatā…
Neticu vārdiem, ko saki.
Neticu tam, kas notiek ap mani.
Ticu vienīgi tam, ko saka man sirds.
Ticu vienīgi sev…
Ja neticēšu, vai spēšu noskatīties
mierīgi uz to, ka mana sirds
pēc tevis sauks, bet prāts komata
vietā liks punktu?
Ja pat izsaukuma zīme pārvērtīsies
par mazu zaldātiņu tavā izskatā?
Tad tā vairs nebūs svītriņa ar
punktiņu zem tās…
Lelde Preise
* * *
Skumji – tā sēžot un skumstot, Asaras lejot un rakstot –
Es nokavēju sevi.
Skumji – hipnotizējot
Vienu punktu uz sienas,
Es neredzu laukā pa logu
Dzīvi, kas notiek uz ielas.
Pasaule uzceļ žogu
Otrpus maniem logiem.
Laikazobs to neskar,
Dzīve tam aizbrauc garām,
Skaļi svilpdama
Kā straujš un rēcošs vilciens
Pāri pasaules robežai.
Dzīve tūdaļ aties,
Paņems līdzi vēju.
Es tomēr nokavēju.
Digna Škapare
* * *
Es uzkāpšu persiku kokā,
Un neietilpšu pasaules jokā.
Es skatīšos uz mēnesi, baltu un
skumju,
Laikam savas domas melanholijā stumju…
Nezinu.
Bet, ja persiku koks būs pasaules
daļā,
Es zinu, nelaidīs mani tas vakaros
vaļā.
Un es nedzirdēšu vārdus tik
skarbos,
Tas viss atalgosies viņu darbos.
Varbūt arī citronu kokā vēl uzrāpties
spēšu,
Mākoņus uz pusēm plēšu.
Un varbūt tad uz galvas apelsīns
kritīs,
Un pie durvīm ar ķiršiem kaimiņiem
sitīs.
Monta Gāgane
* * *
Tagad ir klusums, tik maigs.
Ir nakts pirms nākamā rīta.
Mirklis pirms nākamā sapņa.
* * *
Smelt iedvesmu, smieties,
Tvert dzīvi kā ziedošu pļavu!
Nekas, ja tā kādreiz nozied.
No jauna tā atkal ziedēs,
kā nekad nav vēl ziedējusi.
* * *
Manā acu priekšā
Izdziest pēdējā svece.
Diena ieskrien tukšumā.
Dvēsele kliedz pēc palīdzības,
Tik neviens to nedzird.
Visi ir kaut kur,
Bet es esmu te…
Evija Klinta Strapcāne
Lietus lāses pieskāriens
Es sēžu pie loga
Un raugos, kā ārā līst.
Es vienkārši sēžu un klausos,
Jo viss, kas skaļi izteikts,
Šo mirkli brīnišķo sabojās.
Man patīk vērot lietu
Un to, kā cilvēki no tā mūk.
Viņi nesaprot, cik brīnišķi tas –
Uz savas ādas izbaudīt
Lietus lāses pieskārienu.
Bet tas ir tā vērts.
Sajust, kā mazas lietus lāsītes
Cita pēc citas nokrīt uz sejas.
Tas brīdis ir jāizbauda
Un jāpalīdz to izbaudīt
Arī pašām lietus lāsēm.
Jo viņu mūžs ir tik īss,
Tās dzīvo tikai tik ilgi,
Kamēr nokrīt no debesīm
Un iesūcas zemē.
Varbūt tās dzīvo arī pēc tam,
Bet mums to neuzzināt.
Palīdzēsim viņām būt laimīgām
Kaut tikai uz brīdi īsu.
Rūta Dārzniece
* * *
Krēsla vārtījās pa
sārto švīku pilnajiem
lietusmākoņu palagiem
Mēness gulēja saulrieta
klēpī turēdams pats sevi
Saule zvaigznes dzina
polārajā lokā
Tās spruka viena no otras
Lietus sāka pilēt
Uz smilšainās zemes svārstījuma
Lietussargam tas bija par daudz
Rītausma parādījās kreisajā
debess pusē
Visi pauda savu sašutumu
Daži protestanti
Saprata to ko nevajadzēja
Diāna Adamoviča
Kāpēc tu ej?
Skumt es vairs nevēlos, skatoties
attēlos.
Jautāju pagātnei tad, kad es
apstājos:
Kāpēc tik dziļi sirdī tu mīti?
Vai tiešām tie tikai ir mani spīti?
Es ilgojos, vēlos būt tuvāk tev
šodien.
Kāpēc tu atgriezies gluži kā todien?
Tad atkal tu aizej, pat nesakot:
piedod!
Nespēju apturēt tevi pat skrienot.
Es palieku viena ar skumīgām acīm
un zinu, ka man vairs nav tev ko
sacīt.
Es nedrīkstu jautāt ne zemei, ne
zvaigznēm:
kāpēc tu aizej, kāpēc tu aizej…
Viktorija Petuhovska
Manam lācītim
Es skatījos actiņās – mīļās un
mierīgās,
Kā podziņas divas, tās bija tik
dievīgas.
Tās pavēra prieku man sirsniņā
Un it kā man teica:
“Tu nebaidies, neraudi, jo kādudien
Atkal tu nebūsi bēdīga!”
Es paņēmu rociņās šo mazo lācīti
Un apskāvu viņu kā maziņu brālīti.
Es sajutu siltumu iekšā – sev
sirsniņā…
Un kā neliktos man, ka tu esi dzīvs, Zinu, ka nebūsi tu nekad brīvs.
Tu būsi mans lācītis, kas nerunā,
nejūt,
Bet zinu, ka grūti tev vientuļam
nebūt,
Un zinu, ka mīlēšu tevi šo garo
mūžu
Un tevi nevienam nekad neatdošu.
Jekaterina Koļcova
Rudenim
Atkal tavs drēgnums pārņem mani,
Atkal tavs krāšņums apbrīno mani,
Atkal tavs pieskāriens liek sarauties,
Satīties segā un iemigt…
Atkal man tevī ir jāraugās,
Par tavu skaistumu jāpriecājas,
Atkal man tavās debesīs jāiegrimst
Un ar domām tajās jālidinās.
Tu kļūsti drūmāks un pelēkāks,
Tavs skaistums pazūd ar katru
prieka asaru,
Bet tāpat man tevī jāraugās,
Jāizdzīvo ar tevi savs mūžs.
Mīlu to tavu drēgnumu
Un to košumu pirms tā.
Mīlu tevi, jo zinu,
Ka esi daļa no manis.
Undīne Graumane
* * *
Simtgadīgas ēnas no ozoliem krīt.
Tiem kokiem dobumos atmiņas mīt.
Vēl prātā stāv barona laiki
Un kari šausmīgi, baigi.
Tiem saknēs leģendas par pazemes
ejām,
Bet lapās atmiņas par rudzu druvu
lejām.
Zaros par cilvēkiem –
Baltiem un pelēkiem,
Bet stumbros teiksmas
Un tautasdziesmas.
Tādas gudrības ozolos mīt.
No tiem pilnas zīles priekš katra
krīt.
Brīdinājums visiem – saudzē un kop!
Ozoli vēl daudz ko spēj dot!
Līva Černoglazova
Jo es tā vēlos.
Es zinu, ka naids nodara sāpes
Tiem, kas tās sajūt,
Kāpēc man nav naids,
Bet ir spītība?
Es vēlos, lai tā nav,
Spītība man dara sāpes
Tāpat kā asaras.
Kristiāna Heisele
Aiga Kozule
Debesīs
Es lūkojos debesīs, Un ieraugu sunīti, Sunītis man lūkojas acīs, Un es sunītim arī.
Lūkojos es citur, Skat, lauva skrien pretī, Lauva pamazām pazūd, Un parādās skaisti kalni.
Kalni plešas visapkārt man, Es debesīs ieraugu tikai dzīvnieku, Neko ļaunu es nesaredzu, Jo man sirds pilna mīļuma.
Mīļumu es izjūtu pret daudziem, Katram manā sirdī ir kāda vieta, Pat manam ienaidniekam, Bet ne visi mīl mani.
Ilze Ozola Rudens lapas
Es eju pa rudens lapām piebirušu ceļu, Paskatos augšup un redzu – Koku zaros vairs nav ne lapas. Jūtos mazliet dīvaini, Liekas, ka ap mani ir tikai Kaili koku zari, Kas šūpojas vējam līdzi. Lapas krīt kā dienas, ko dzīvojam… Ik dienu, ik stundu, ikkatru mīļu brīdi Kāda koka lapa nokrīt zemē. Es jūtu, kā dienas rit Un mēs steidzamies. Kaut es paspētu šo mirkli, Šo stundu, šo dienu Izdzīvot līdz galam. Es eju pa rudens lapām piebirušu ceļu, Un zinu, ka šo mirkli izdzīvoju līdz galam.
Žanete Zirne, 10 gadi
Gadalaiki
Vasariņā saule spīd, Ziemā auksti vēji pūš, Pavasarī putni čiepst, Rudenī lapas krīt.
Vasariņa ziedus deva, Ziema – baltu villainīti, Pavasaris – prieka putnus, Rudens – krāšņās koku lapas.
Brenda Šopa
** Ziemas meitiņas skrien pa lauku-baltām vizuļu micītēm galvā kā taureņi lido viņas no tīras, skaidras debestiņas. Un es tām līdzi aizlaižos, Kā tauriņš balts dejā iesaistos.
Estere Graumane 8 g.
Spilgta saulīte čuč miegā saldā.
Spilgta saulīte čuč miegā saldā, Tikmēr mēnestiņš pavada nakti, Zvaigznes palīdz pavadīt nakti, Spilgta saulīte čuč miegā saldā. Apaļš mēnestiņš čuč miegā saldā, Tikmēr saulīte pavada dienu, Puķītes palīdz pavadīt dienu, Apaļš mēnestiņš čuč miegā saldā.
Diāna Kuzmane 13 g.
Māmiņa Māmiņ, māmiņ – saucu es-Tu mīļākā uz pasaules! Saule prasa – kas tev mīļa? Saku – tā ir māmuliņa.
Asnate Zirne, 8 gadi
Rudens
Rudentiņ, kur tu tik ilgi kavējies? Mēs gaidījām no vasaras, Un tagad tu esi atnācis Arī pie mums. Lapas sākušas dzeltēt, Un var novākt ražu.
Amalda Margita Kručena, 10 gadi
Skolas lietas
Zīmuļi un pildspalvas Penālim draugi, Burtnīcas, klades Mapēm draugi, Grāmatas lapas Somām draugi-Un tas viss kopā ir Skolas lietas.
Zigrīda Imanta Kručena, 9 gadi
Aka, taka Ceļa malā stāv aka, Akai blakus ir taka, Takai blakus guļ nagu laka. Ceļa malā tā nomesta saka: “Vai pasaule kļuvusi traka?”
Vendija Heisele, 10 gadi
Roze
Skaista, daiļa roze aug, Saulei vaigu pagriezusi, Rasā acis mazgājusi, Manu sirdi priecējusi.
Manu dārzu rotājusi, Smaržu visiem dāvājusi. Ziedlapiņas zemi klāja Un par ziemu nedomāja.
Roberts Ročāns 3.kl.
Atgadījums 3a klasē
Sandis, Rolands jokoja, Trakoja un joņoja. Pēkšņi Rolands pakrita, Punu pierē iesita.
Uz ēdnīcu nu visi trauc, “Dodiet ledu!” Dace sauc. Ledus vietā zivi sviež Un pie pieres puikam spiež.
Sāpēs puika pieri rauc. “Turi zivi!” skaolotājas sauc. Salta piere, mierīgs prāts, Negadījums uzvarēts.
Daces padoms bija vērts, Likās puns būs garantēts. Laimīgi, ka cauri tika, Un pat zilums nepalika!
Valērija Cicurina 3.kl.
Lapiņas ceļojums
Lapiņa karājās kokā un smaidīja. Pēkšņi papūta vējiņš skarbs. Lapiņa nokrita zemē un raudāja, Tomēr vējš to aizpūta bargs.
Vējš pūta lapiņu tālāk un tālāk, Kamēr pie mājas nonāca tā, Tieši pie namdurvīm lapiņa apstājās. Zēns no paklāja paņēma to.
Lapiņa plauktā nu tagad smaidīja, Jauna mājvieta bija tai. Ar savu skaistumu visus tā priecēja Jauna dzīve nu bija tai.
Nadīna Medne 3.kl.
Grūtā dzeja
Es nezinu, kas aiz manis skraida. Varbūt draugi tur jokojas? Bet tas mani mazliet baida – Varbūt spoki spokojas? Tikai skolotāja Dace Smaidot piemiedz man ar aci. Dzejolis man grūti cepas, Gribētos man labāk repot.
Kristiāna Sprudzāne 3.kl.
Niķīgais rūķēns
Kādu dienu niķīgais rūķēns Bija sagriezies greizs. Staigāja kā greizs. Bija kā greizs.
Kas gan bija ar rūķēnu noticis? Kāpēc bija viņš greizs? Izrādās – datoru spēlējis viņš Visu laiku bez apstājas. Tādēļ nu bija greizs!
Hārdijs Nagobods 3.kl.
Klase
Mana klase ir kā pļāpīga pļava, Un runā kā pļāpīga aita, Bet mēs visi kopā esam kā Draudzīgu aitu bars.
Mēs esam jautras un foršas aitas. Mēs visu darām kopā – gan spēlējamies, gan ēdam kopā. Mēs esam draudzīgas aitas!
Mēs kopā arī strādājam, Mācāmies un arī ejam ārā spēlēties. Gandrīz visi mācāmies labi, Visi esam gudri, strādīgi, labi.
Zanda Maltauniece 3.kl.
Meitenes gājiens
Meitene gāja, gāja, Pretī māja. Maza māja, Lielas durvis.
Meitene gāja tālāk, Redzēja būdu. Liela būda, Mazas durvis.
Kas tās ir? Maza māja. Lielas durvis. Liela būda. Mazas durvis.
Nezinu gan!
Ričards Malcāns 3.kl.
Mazais ezis
Izeju es laukā Vakarā jaukā. Redzu brūnu kamolu. Tas ir ezis mazais. Deguns spics, acis melnas, Adatiņas asas, asas.
Daniels Lazdiņš 2.kl.
Rudens
Reiz dzīvoja dzeguze maza. Rudenī teica tā draugiem: – Lidojam prom Uz siltajām zemēm tūlīt. Tad satikās lāči un teica: – Ejam gulēt, man miedziņš nāk! -Tad sakrita krāsainas lapas. Rudenī brīnumi notiek!
Kristīne Vīcupe 2.kl.
Stārķis
Stārķis Stāķos reiz dzīvoja. Bērnus lidot tas mācīja. Visi lieli un mazi, Rītos stārķi sveicināt skrēja. Bet tagad rudenī košā Stārķis atvadas vasarai sūta.
Edgars Kučinskis 2.kl.
Rūķu rudens
Rudens nāca ar stipriem vējiem, Sēņotājiem lietu nesa. Tikmēr rūķi aizgulējās, Pamodās un brīnījās, -Visur krāsas, visur kņada. Tūlīt sāksies lielie darbi – Koki, krūmi jāpārkrāso!
Ivars Strautiņš
* Ir lietas, kuras laika zobam nav pa zobam. * Nesmejies par otru, pirms neesi pasmējies par pirmo. * Lai pārliecinoši notēlotu muļķi, ir jābūt gudram. * Kurš ir dzirdējis faktus kliedzam? * Interesanti, vai kaila patiesība ir seksīga? * Matemātikas stundās skolotājam ar skolniekiem ir iespēja izrēķināties. * Augu nakti, tu saki? Vai tad pa dienu nemaz neaugi? * Pa priekšu tu dabūsi pa pakaļu. * Interesanti, kā vairojas papagaiļi, ja viņiem nav papavistas? * Ja esat saķēris kādu slimību, laidiet to vaļā un staigājiet vesels. * Labi darīt vēl nemākam, slikti pelnīt vairs negribam. * Ja raugāmies no fizioloģiskās puses, tad mēslus taisa pilnīgi visi. * Talantīgs mūziķis pat teātri nospēlēs… * Savai laimei paiet garām daudzi, bet pēdējai stundiņai neviens. * Mana maciņa sastāvā ir uztura nabadzinātāji. * Ir cilvēki, kuri ik dienas piepilda savu karstāko vēlēšanos un izdzer to.. * Rīt laiks skaidrosies brīžiem ar mākoņiem, brīžiem ar sauli. Kuram būs taisnība, redzēsiet izejot ārā. * Tu gan esi mētrķtiepīgs. * Cik tu gudrs, visu zini! Kur tu tik daudz sazinājies? * Gudrs tu esi, bet dumjš. * Man ir prieks tevi neredzēt. * Ja tas ir labs pēc garšas, tad būtu interesanti uzzināt, kāds tas ir pirms garšas. * Nu, re, mīļā, tu mani aizkustināji līdz pat gultai. * Cik tu toreiz biji skaista, pļavā, ar grābekli rokās. Es biju tik aizgrābts! * Vēlaties tīras drēbes – staigājiet kails. * Atkārtošana – daudzbērnu māte. * Apkopējai šodien berzes nespēks. * Nepalaid rokas, citādi tās aizies. * Dažreiz žurnāliem ir aktu vāki. * Kur vēl var nopirkt lielveikalu tīklu? * Džīna ar tuniku. * Mi akorda infarkts. * Sekss: Divi vienā. * Slimīga pārtika. * Ieeja aizliekta.
Turpmāk – vēl.
