Rudens ir melanholisks, tāpēc piemērots gadalaiks dzejai. Amanda Aizpuriete raksta: “Dzeju vajag reizi pa reizei izvest pastaigāties.”.
Rudens ir melanholisks, tāpēc piemērots gadalaiks dzejai. Amanda Aizpuriete raksta: “Dzeju vajag reizi pa reizei izvest pastaigāties.” Pats atbilstošākais laiks, lai to darītu, ir Dzejas dienās.
Viens no Dzejas dienu galvenajiem akcentiem ir iepazīstināt lasītājus un klausītājus ar jaunāko, vēl nepublicēto dzeju. Dzejas dienas – tā ir autora balss, intonācija, arī autora seja un nostāja dzejā. Dzejnieka lasījums izgaismo nianses, kam dažkārt nav pievērsta uzmanība. Arī pašam autoram ir svarīgi dzirdēt dzejas un domas atbalsi lasītājos. Tas stimulē radošam darbam. Diemžēl publika visbiežāk ir kautrīga un nelabprāt iesaistās dialogos.
Kā atzīst Imants Auziņš, Dzejas dienās tiek veidots mērķtiecīgs dialogs ar lasītāju, kas pamatoti ļauj salīdzināt: “Dzejas dienas ir mūsu Dziesmu svētki rudenī.”
Pēc kādas aptaujas datiem, uz jautājumu – ko Dzejas dienas dod klausītājiem, saņemtas dažādas atbildes. “Dzeja ir spilgta tautas kultūras izpausme”, “Labas, pat unikālas tradīcijas nevajag aizmirst”, “Dod iespēju izpausties jaunajiem dzejniekiem” – tā atbildējuši respondenti vecumā līdz 25 gadiem. Vecāki par 25 gadiem snieguši atbildes: “Kultūras, literatūras mantojuma saglabāšana”, “Tradīcija, kas atgādina, ka ir arī dzeja, ne tikai drūmā ikdienas “proza”, “Iespēja izteikties, līdz ar to arī īpaša gaisotne”, “Dzejnieku dzīvā saikne ar lasītājiem”, “Cilvēku izglītošana”.
Laikam ritot, mainījušās arī Dzejas dienu tradīcijas. Cēloņus tam var meklēt mūsdienu sociālās dzīves apstākļos. Pat ja šie pasākumi vairs nav tik apmeklēti kā pirms 20 gadiem, patiesie lirikas cienītāji atrod ceļu pie dzejas.
Dzeja ir drosme izteikt savas domas. Dzeja vienmēr pasaka to, ko citādi pateikt nav iespējams. Dzeja ir valodas mūzika. Par to pārliecināties bija iespējams Dzejas dienām veltītajā laikraksta lappusē un tematiskajos pasākumos.
Gulbenes bibliotēkā rīkotajā pasākumā “Kad varavīksnes ceļā dzērves lido…” sveicienu klausītājiem kopā ar grāmatu “Es braukšu tev līdz” bija atvedusi Baltinavas dzejniece Veneranda Andžāne. Literārajā kompozīcijā šogad varēja dzirēt ne tikai jau zināmo autoru balsis, tām pievienojās jaunie – Kristīne Kravale un Arita Kārkliņa. Ar dziļi izjustu un filozofiski piesātinātu priekšnesumu uzstājās Elīna Āboliņa, iepazīstinot ar māsas Lauras esejām. Viņas lasījumu papildināja Viestura Žīgura muzikālais sniegums. Ar savādu smeldzi izskanēja alūksnieša Ivara Strautiņa dzeja. Pārsteigums klausītajiem bija Ivara un Viļņa Sliņķa ģitāru duets un dziesmu izpildījums.
Šajā pasākumā izvērtēja arī dzejas konkursa rezultātus. Interesanti bija lasīt iesniegtos darbus, jo katrs autors dotās dzejas rindas turpināšanai bija atradis citādu virzību. Darbi tika vērtēti dažādās nominācijās. Labākie – Evitas Petručeņas, Intas Driķes, Intas Aizkalnietes, Jāņa Pabērza un Ineses Briedes darbi, bet skolēnu grupā – Elīnas Ivanovas un Daces Strupkas dzejoļi. Šos autorus bibliotēkā gaida balvas.
Īpaši apmeklēts bija Dzejas dienu pasākums Druvienas muzejā, kur tika atzīmēta Jāņa Poruka 131. jubileja. Patīkami pārsteidza lauku cilvēku patiesā ieinteresētība. Muzeja vadītājas Ligitas Zvaigznekalnes ievadvārdiem sekoja viesu un mājinieku dzejas lasījumi un muzikāli priekšnesumi. Kornēlijas Apškrūmas dzeju bagātināja Mētras Kalniņas un Lilitas Kauliņas dziesmas ar autores vārdiem – viena no pirmajām izskanēja dziesma “Druvienai”. Par savu grāmatu “Tikai cilvēki” stāstīja tirzmaliete Ieva Bērziņa. Poruka dienas, protams, nav iedomājamas bez rakstniekam mīļo tēlu pieminēšanas – skolotājas Dzidras Pliķēnas stāstījumu par Kukažiņu ilustrēja skolēnu lasītie dzejoļi un L.Kauliņas dziesma “Kukažiņa”. Ar dzejas lasījumiem pasākumā uzstājās arī madonieši Zigmunds Bekmanis un Aivars Aivieksts, kā arī literātu kluba “Autogrāfs” autori. Tautisku noskaņojumu piešķīra folkloras kopa “Pērlis”. Neizpalika tradicionālā Buņģa zupa, labs garastāvoklis un domu apmaiņa. Liriskā gaisotnē notika vakarēšana pie kamīna, kur lasīja Poruka dzeju, klātesošo autoru darbus un skandēja dziesmas.
Lai arī šajās Dzejas dienās dialogs ar lasītāju nebija tik dzirdams, kā gribētos, jācer, ka tas nepārtrūks. Grāmatai un dzejai vienmēr atradīsies lasītāji, kaut arī to būs nedaudz. Par dzeju ir jārunā. Amanda Aizpuriete raksta: “Nebūtu sliktas arī Ērika Ādamsona Dzejas dienas vasaras vidū, Austras Skujiņas Dzejas dienas ziemā, Hermaņa Marģera Majevska Dzejas dienas pavasarī.” Dzejai jāmeklē ceļš uz cilvēka dvēseli.
