Ar vieglu žestu atmetis sirmo matu kodaļu, Dzejnieks pavērās visapkārt. Istaba grima vieglā puskrēslā, un caur aizvērtajiem aizkariem pat grūti bija noteikt, vai saule savu dienas darbu tikko sākusi vai jau pagurusi dodas dusēt.
1.
Ar vieglu žestu atmetis sirmo matu kodaļu, Dzejnieks pavērās visapkārt. Istaba grima vieglā puskrēslā, un caur aizvērtajiem aizkariem pat grūti bija noteikt, vai saule savu dienas darbu tikko sākusi vai jau pagurusi dodas dusēt. Acu skatam pavērās putekļu kārtai un aizmirstībai nodotas lietas – grāmatu kaudzes, televizors, nenokopts galds…
Pārsteigts lūkojoties uz šīm lietām, Dzejnieks attapa, ka jau kādu laiku bijis stipri tālu no tā visa. Spogulis rādīja bārdas rugājiem apaugušu vaigu un iekritušas acis. Vai maz tas bija viņš? Iespīdējušā saules stara strēlē līksmi trīsuļoja sīki puteklīši, it kā smiedami par apjukušā cilvēka lielo izbrīnu. Neparastais klusums istabā atgādināja par skumjo vientulību un ilgām. Nedzirdēja arī tik ierastos pulksteņa tikšķus – diez kurā diennakts stundā tas bija apturējis savu rādītāju skrējienu? Vai tiešām laiks bija apstājies?
Bet nu – prom skumjas un tumsu! Plaši atvēris logu, Dzejnieks dziļi ieelpoja spirgto gaisu, it kā vēlēdamies sevī uzņemt visu to enerģiju, ko dabai dod pavasara atnākšana. Dienas gaismai paslēptā istaba pēkšņi šķita saules un spēka pielijusi. Ar plašu vēzienu savācis vienkop pie galda izmētātas saburzītās lapas, viņš iestūma tās atvērtajā krāsns mutē. Uz galda palika tikai akurāti saliktu lapu kaudzīte. Ar īpašu maigumu paņēmis tās rokās, Dzejnieks atkal nostājās pie loga.
Oda Mīlestībai… Viņš patiešām nezināja, cik reižu aiz loga nakti nomainījusi diena, vai atkal snidzis un vēlreiz kusis sniegs, vai saule vai varbūt sētniece no ledus atbrīvojusi ietvi un zālāju… Un vai gan tam kāda nozīme? Dzejnieka domas bija aizņemtas tikai ar vienu – vārdiem un rindām, kas kā pavasarī pamodies zemes bišu spiets pavisam nemanāmi no kaut kurienes uzradās un prasīt prasījās uzrakstīties. Nu tas bija paveikts… Atmiņu, smeldzes, skumju, ilgu un cerību pārpilnās vārsmas, kas vienlaikus bija paņēmušas tik daudz spēka un – sniegušas tik daudz mīlestības. Kas bija pacēlušas vēl nebijušos augstumos – virs mākoņiem, tinušas pasaulīgo lietu aizmirstībā un it kā aizvedušas nebūtībā. Kuras bija apturējušas laiku…
Kādam tās noteikti vajadzēja parādīt!
Ievilcis rokas mēteļa paīsajās piedurknēs, apmetis ap kaklu savu garo, rupji adīto šalli un piešķiebis krietni pavalkāto bereti, Dzejnieks izsteidzās uz ielas. Rokas saudzīgi turēja nelielo lapu sainīti, taču kājas neziņā mīņājās – uz kuru pusi doties? Pie tās pirmās – skurbinošās un kaislīgās Mīlestības, kura reiz kā Jāņu nakts burvība atnāca, apbūra un savaldzināja, un bija apglabāta tālā pagātnē? Kā naktsvijole tā īsā laikā tumšās nakts stundās izsmaržoja un kā gaistoša migla aizklīda pār vasaras karstumā nogurušajām pļavām. Tomēr reizēm kā reibinošs vīns tā vēl pulsēja dzīslās.
Pie tās Lielās – īstās Mīlestības, kas kā rāma upe aizskaloja visu jaunības dullumu, ieritēdama mierīgā gultnē? Kas, sākumā paņemdama visus prātus un domas, vēlāk pieklusa, bet tomēr ik pa brīdim uzplaiksnīja ar īpašu siltumu. Slikti tikai, ka tas lielais cilvēka Mūža Mērītājs nav visiem vienādus nogriežņus iemērījis… Vēl joprojām kas krūtīs smeldza un sūrstēja kā aiz naga aizrauta skabarga, un katrs pieskāriens tai bija smagas nopūtas pavadīts. Bet varbūt tieši šīs – Īstās Mīlestības – vadīti tik viegli rokās bija devušies vārdi, kas nu kā izsāpētas nopūtas izskanēja dzejas ritmā?
Kam lai uzdāvina savu Mīlestību?
Tā sevī prātojot, Dzejnieks pat nemanīja, kā kājas viņu bija aiznesušas pie Lielās Avīzes redakcijas. Tomēr – vai viņš bija gatavs savas sirdssāpes uzticēt visai cilvēcei? Vai kāds spēs saprast un novērtēt? Bet varbūt tieši otrādi – kādai vientuļai dvēselei viņš būs sniedzis veldzējošu malku?
