2. Šīs domas mudināts, Dzejnieks pārkāpa Redaktora kabineta durvju slieksni, lai runātu par Mīlestību…
2.
Šīs domas mudināts, Dzejnieks pārkāpa Redaktora kabineta durvju slieksni, lai runātu par Mīlestību… Jau no malas bija redzams, ka nopietnais vīrietis, labu brīdi pārcilājis sasteigtā rokrakstā aprakstīto lapu sainīti, neveltī tam pienākošo uzmanību. Viņa skatiens neiedegās aizrautīgā ziņkārē, tas pat neaizkavējās pie kādas no lapām. Jau nojautis sekojošo atraidījumu, Dzejnieks tā īsti neieklausījās Redaktora paskaidrojumos par Avīzes profilu, politiku un adresāciju. Viņaprāt, Mīlestībai vienmēr varēja atrast vietu un laiku.
Varbūt viņš kaut ko ne tā uzrakstījis? Varbūt nav pratis īstos vārdus atrast? Savāds nespēks lieca plecus uz leju un mudināja piesēst parkā uz soliņa. Starp zvirbuļiem un baložiem, maizes drupatām, vientuļām večiņām. Starp skumjām un pamestību. Starp aizgājušām dienām un tīri cilvēciskām sāpēm. Atradis kādu brīvu soliņu, Dzejnieks apsēdās, lai atgūtu spēkus un nedaudz padomātu. Par to, kas viņam ir un ko viņš varētu dot citiem, ja vien zinātu – kā… Pēc brīža uz sola otra gala apsēdās divas spriganas meitenes. Viņas jautri čaloja, smējās, tad atpina bizes un ielaida matos vēju. Līdzīgi cīruļiem piebēra parku ar skanīgiem treļļiem. Saņēmis dūšu, dzejnieks piedāvājās viņām nolasīt vārsmas no savas Odas. Nedaudz ķircinādamās, meitenes tomēr piekrita būt par klausītājām. Pat izstiepa zodus un pierēs ievilka nopietnas grumbas. Pirmās lappuses lasot, Dzejniekam vēl traucēja parka trokšņi un suņu rejas, brīdi vēlāk viņš jau tiktāl bija iejuties savā lomā, ka nemanīja meiteņu ķiķināšanu un viena otra garāmgājēja izmestas replikas. “Dīvainis!”, “Jucis, vai?”. Bet tad kādā mirklī meiteņu aizturētie smiekli spruka vaļā kā aiz sprosta turēts burzguļojošs ūdenskritums. Vēl mirklis – un papēži vien nozibēja…
Atslīdzis uz soliņa, Dzejnieks aizvēra acis. Kāpēc smiekli? Katrs no izrunātajiem vārdiem bija daudzu bezmiega stundu izauklēts. Tie bija dvēseles glāsti un asaras. Nopūtas un čuksti. Vai tiešām, atvērdams savu sirdi, viņš bija kļuvis smieklīgs? Bet varbūt viņas vēl neprata klausīties? To jau neprot pat gadu nastu plecos vēlis cilvēks, kur nu vēl jaunībā. Kad gan īsti sākas tie gadi, kad viegli saprotams sakāmais – “ar sirdi klausies”? Varbūt sākumā vismaz ar ausīm? Nolicis lapas sev blakus uz sola, Dzejnieks, pievēris acis, klausījās vēja švīkstos vēl kailo koku zaros. Arī tā ir Mīlestības valoda! Caur glāstiem un pieskārieniem, caur tuvumu un tālumu. Kūstoša sniega čuksti, lūstoša ledus vaidi, plaukstoša pumpura sajūsmas saucieni. Vai tiešām to visu var nedzirdēt?
Strauji piecēlies, stingrāk savilcis šalli, Dzejnieks apņēmīgi pagriezās uz aptiekas pusi. Tur strādāja kāda sieviete, kurai viņš tik daudz jutās parādā – par siltu smaidu un līdzjūtību, sapratni un iejūtību. Gandrīz vai klusējot, tikai ar skatienu, ar aizturētu elpu – un skumju un rūpju mākoņi izlija saudzējošā lietū. Viņam, kam vairs nebija gandrīz nekā, tā bija vesela bagātība. Tad mugura izslējās taisnāka, kājas kļuva vieglākas un acis gaišākas. Jā, tieši viņa bija pelnījusi šo Odu Mīlestībai. Tikai pēc kāda laika Dzejnieks attapa, ka soļo abas tukšās rokas kabatās sabāzis. Pamatīgi iztrūcies, viņš pusskriešus metās atpakaļ – varbūt vējš vēl nebūs Odu Mīlestībai visai pasaulei izdalījis… Varbūt vēl… Uz sola nesēdēja neviens. Neviens arī nelasīja viņa atstātās vārsmas. To vispār tur nebija. Tās nemanīja arī nekur tuvumā. Pilnīgi izmisis, galvu rokās saķēris, Dzejnieks atslīga uz sola. Tikai pēc pāris neaptveramiem bezdomu mirkļiem viņa uzmanību piesaistīja lapas stūris atkritumu urnā. Satraukts viņš metās pie tās, bet jau nākamajā mirklī itin laimīgs pateicās pasaulei un kādam nezināmam cilvēkam, kurš tomēr, pats to nesaprazdams, bija pasargājis viņa darbu no iznīcības. Tam bija lemts pastāvēt! Atvieglots un iepriecināts Dzejnieks vēlreiz mēroja ceļu uz aptieku, prātā apsvērdams vārdus, ar kādiem savu dzeju pasniegs aptiekārei. Kā viņas seja atplauks smaidā, cik viņa jutīsies iepriecināta un pateicīga. Lūgs, lai viņš nolasa kādu rindu priekšā…
Bet nekad jau neko tā īsti nevar paredzēt. Arī šoreiz viss notika pavisam citādāk.
