Aptiekāre jutās bezgala apmulsusi un, šķita, pat nelaimīga. Mēģināja atrast vārdus, ko teikt Dzejniekam atzinībā vai pateicībā. Pirksti nedroši un neizlēmīgi šķirstīja lapu žūksnīti.
3.
Aptiekāre jutās bezgala apmulsusi un, šķita, pat nelaimīga. Mēģināja atrast vārdus, ko teikt Dzejniekam atzinībā vai pateicībā. Pirksti nedroši un neizlēmīgi šķirstīja lapu žūksnīti. Beidzot sadūšojusies, viņa tomēr atzinās, ka dzeju nelasot un baidoties, ka nespēšot to novērtēt. Varbūt pareizāk to būtu iesniegt kādam laikrakstam vai varbūt – sakrāt krietnam krājumam. Viņa runāja un runāja, kā vienmēr – laipni smaidīja un deva sirsnīgus padomus, bet Dzejnieks tajos vairs neklausījās. Viņa domās savu mezglu bija iesējusi atzīšanās – “dzeju nelasot”. Vai maz tas iespējams? Dzeja taču bija… mīlestības valoda, dvēseles spārni, jūtu mūzika… Bez dzejas pasaule šķita pelēka un auksta. Bez dzejas…
Paņēmis savas lapas, dzejnieks ātrā solī atstāja aptieku. Kas notiek ar pasauli? Vai tiešām viņš pārāk ilgi sēdējis savā istabā, pustumsā un nošķirtībā, un nav pamanījis, kā dzīve mainās – kā dvēseles pārklājas ar putekļiem un ievelkas savā čaulā kā laiski gliemeži, kļūst bezkrāsainas un neskanīgas?
Turpat viņam gandrīz blakus apstājās grezna mašīna, no kuras mirkli vēlāk izkāpa Labi Ģērbts vīrietis. Pārlaidis apkārtnei pašpārliecinātu skatu, notraucis no garā mēteļa neredzamu puteklīti, pasitis padusē dokumentu mapi, viņš steidzīgā solī iegāja ziedu veikalā. Caur logu vērojot daudzkrāsaino neļķu, gerberu un rožu pasauli, Dzejnieks dziļi ievilka elpu – šķiet, pat šeit – ārpusē – viņš spēja sajust reibinošo ziedu aromu. Mirkli ļāvies fantāzijām, viņš iztēlojās sevi pērkam smaržīgo frēziju pušķi vai sauju trauslo narcišu. Tik pavasarīgu un gaisīgi vieglu. Bet Labi Ģērbtais vīrietis pa to laiku jau bija izvēlējies duci garkāta rožu un, ieskatījies pulkstenī, lūdza pārdevēju pasteigties. Pēkšņas iedomas pārņemts, Dzejnieks steidzās uz veikala durvju pusi un, pats pārsteigts par savu drosmi, uzrunāja Labi Ģērbto vīrieti: – Esmu uzrakstījis brīnišķas rindas par mīlestību. Odu Mīlestībai. Varbūt jūs to vēlētos uzdāvināt savai mīļotajai? Vienīgo eksemplāru! Tā būtu neatkārtojama dāvana! Man to nav kam uzdāvināt.
Pārsteigtu skatienu Labi Ģērbtais vīrietis mirkli skatījās uz Dzejnieku, un grūti bija saprast, kas lasāms viņa skatienā – nesapratne, ironija vai izsmiekls.
– Dzeja? Tai taču nav nekādas vērtības! – un, izmetis pār plecu nicīgu “hm!”, viņš aizsteidzās uz automašīnu.
Bez domām, prātu kā caurvējā izvējotu, bez jūtām, neko neredzot, kā caur miglā aizrasojušu logu, tikai pēdām ierasti minot sen zināmo taku, Dzejnieks piepeši attapās pie kapsētas vārtiem. Kā jau it bieži, kājas viņu bija atnesušas pie savas Īstās Mīlestības akmenī ierakstītā vārda..
