(Turpinās no 1.marta laikraksta, nobeigums)
Dziļa doma. Varētu gan iebilst, gan piekrist.
Varbūt autors tiešām būs talantīgs, un manas bažas būs veltas?
Sīks rokraksts, blīvi piepildītas ailes, daudz svītrojumu un labojumu… Kā lai to saburto? Te jau lasāmviela veselai mūžībai!
„Es esmu zieds, tu – mana vāze, nāc spēlēties…”
„No tava mata zelta pīni vīšu un katru nakti likšu pagalvī.”
Sākums – interesants. Šķīru lapas uz priekšu, ielasījos un atkal pāršķīru, līdz nejauši pār klades augšmalu pamanīju vīrieša satraukumu. Piesārtušiem vaigiem viņš nemierīgi dīdījās krēslā un nervozi grauza nagus. Atcerējos viņa spožu tēlu ienākot… Šķiet, tas bija pavisam cits cilvēks.
Pārlapojot kladi, ātri sapratu, ka „pērles” atrodamas tikai vietām. Piefiksētais zemapziņas plūdums vietām grūti saprotams. Un tomēr – negribējās censoni noniecināt.
-Jūs man atstātu pēdējos divos gados rakstītos tekstus? – jautāju, cerēdama tādā veidā iedot vīrietim cerību un „neizdzēst zvaigznes”. – Es apskatīšos. Tur ir patiešām labas rindas!
-Un pārējās klades? – vīrietis nervozi sarosījās. – Vai tad tās neder? Jūs jau pat neapskatījāties! Vai tad ar diviem gadiem pietiek, lai spriestu par dzejnieku?
Ieslidinājis divus pirkstus virsjakas ārējā kabatā, viņš drebošu roku izvilka spožu nagu vīlīti un sparīgi ķērās pie apgrauzto nagu vīlēšanas.
– Jūs mani pārvērtējat, – pasmaidīju. – Bet visam man patiešām nav laika. Turklāt – sīkais rokraksts… Grūti salasīt.
Vīrietis sāka vēl sparīgāk vīlēt nagus.
– Ja jūs pārrakstītu uz datora, būtu vieglāk, – ierosināju. – Pats autors tomēr labāk pārzina savu tekstu, tā būtu mazāk kļūdu.
Nagu vīlīte sāka zibināt gludi un bez aizķeršanās. Tā jau var bez nagiem palikt!
– Nopietni! Tad es izlasītu visu uzrakstīto! – centos vīrieti pierunāt, apzinādamās, ka pārrakstīšanas laikā kopējais apjoms saruktu. Uz pusi! Vai pat vēl vairāk. Tā parasti notiek, kad rakstītājs pēc ilgāka laika pārlasa savus vecos tekstus – daudz kas pašam vairs nešķiet labs.
Vēl centos viņu uzmundrināt, nolasot nejauši atšķirtās labākās rindas, aicinot tās deklamēt pasākumos, bet nagu vīlīte tikai žvidzināja un žvidzināja…
Tad vīrietis pēkšņi pieliecās, pacēla no grīdas tukšo sporta somu, un iespaidīgā padomju laiku kantorgrāmatu kaudze vienā mirklī kļuva par tās saturu. Vienīgi klade ar sarkanajiem vākiem vēl atradās manās rokās. Lai arī šo kladi cerēju paturēt un izrakstīt labākās rindas, sapratu, ka vīrieša nodomu nespēšu ietekmēt – nagu vīlītes žvidzināšana, piesārtušie vaigi un bezvārdu klusums bija ļoti izteiksmīgs.
Pastiepies pāri galdam, tāpat klusējot, viņš izrāva man kladi no rokām un iestūķēja pilnajā somā.
– Kāpēc jūs tā? – vēl mēģināju ko mainīt. – Tur ir patiešām labas rindas! Oriģinālas domas! Tām nevajadzētu vienkārši pazust!
Veltījis man neizprotamu skatienu, savilcis ciešāk šalles mezglu un uzmetis galvā platmali, vīrietis atstāja telpu.
Neizpratnē par straujo notikumu maiņu, vēl joprojām pārsteigta sēdēju pie galda, līdz skatiens apstājās pie narcises zieda. Mēģināju saprast, ko es pateicu vai izdarīju nepareizi.
Tad, neko nedomājot, piecēlos un piegāju pie loga. Retas sniega pārslas lēni planēja pār pilsētu. Ziema vēl negribēja atkāpties.
Lejā, uz ielas, stāvēja vīrietis, labajā rokā turēdams platmali, ar kreiso balstīdams piebriedušo sporta somu. Skatienu pacēlis augšup, viņš kaut ko teica. Pagrozīju galvu, paraustīju plecus – nesaprotu, nedzirdu.
Tad, plaši pamājis ar platmali, vīrietis piespieda to plecam sirds pusē. Viņa lūpas atkal veidoja vārdus. Man atlika tikai minēt – vai tās bija atvadas?
2.
Tā laikam notiek ar cilvēkiem, kuriem deguns pārāk cieši pieaudzis pie tālruņu displejiem – pa priekšu ejošais „labdien” durvju slieksnim pāri netiek.
Acis nepaceldams no tālruņa ekrāna, laikam jau zemapziņas vadīts, jauneklis mērķtiecīgi šķērsoja telpu un apstājās pie mana galda
– Es esmu dzejnieks, – viņš teica, joprojām turpinādams ar pirkstu bakstīt telefonu.
Ieinteresēti gaidīju viņa nākamo teikumu, jo šāds paziņojums pēdējā laikā manī bija radījis piesardzīgu attieksmi. Kas mani sagaida šoreiz? Mūzikas atskaņotāja baltie vadiņi un austiņas lika saprast, ka noslēgtajā laukā „tālrunis-mūzika-puisis” plaisu radīt spēs tikai brīnums.
-Jā, jā, es esmu dzejnieks, – nezaudējot acu kontaktu ar telefonu un austiņām, puisis atkārtoja. – Jūs taču meklējāt jaunus dzejniekus?
-Tā varētu teikt, – piesardzīgi bildu, – bet vispār jau es meklēju labus dzejoļus, – lēnīgi paskaidroju, lai gan neticēju, ka viņš manu teikto būs sadzirdējis.
-Man ir labi, patiešām labi, labi dzejoļi,- uz īsu mirkli izslējis gaisā divus pirkstus, puisis repoja savam tālrunim.
No telefona mūzikas albuma atrastā dziesma laikam jau izrādījās meklētā, jo jaunietis dziļā labsajūtā pievēra acis. Tā kā man par viņa gaumi grūti bija spriest, jo dzirdēju tikai atsevišķus akordus, izlēmu sarunu turpināt, lai gan – viņš izskatījās tik ļoti aizrāvies ar mūziku un telefonu, ka negribējās viņu traucēt.
-Varbūt man kādu no tiem man vajadzētu apskatīt? – nedroši jautāju.
Joprojām pievēris acis un klanīdams galvu mūzikas ritmā, puisis mani nedzirdēja. „Laikam jau iegājis nirvānā,” pie sevis ironizēju un centos pievērsties iesāktajam rakstam.
Protams, tas bija veltīgs mēģinājums, jo, sakoncentrēties darbam, ja blakus kāds dīdās un grib runāt par kaut ko citu, ir neiespējami.
-Tātad ok! – dziesmai izskanot, jauneklis pēkšņi apsēdās man iepretim. – Es esmu dzejnieks, un man ir laba dzeja.
Izskatījās, ka viņš to apgalvo savam telefonam, lai gan – varbūt puisis tikai kautrējās un tāpēc nepacēla acis? Austiņas gan vēl joprojām atradās ciešā kontaktā ar mūzikas uztveres centriem, taču, cik nu varēju dzirdēt, melodija vairs neskanēja.
-Varbūt kādu no tiem jūs man varētu parādīt? – jautāju vēlreiz.
-O, jā, tūlīt! Tūlīt būs, tūlīt rūks, tūlīt brāzīs un zemē gāzīs, – puisis atkal repoja savam telefonam. – Jūs tikai nebrīnās, man tāda matemātiska dzeja – ar cipariem. Tā foršāk sanāk, un tā vēl nevienam nav.
„Ak,” nevilšus aizturēju elpu. „Izskatās, ka tā nudien nevienam nebūs…”
Brīdi klīdis pa sava tālruņa iespēju dzīlēm, puisis beidzot pacēla skatienu virs tālruņa ekrāna.
-Varēsiet salasīt? – veikli atvienojis tālruni no austiņām, viņš pagrieza ekrānu uz manu pusi.
Pastiepu roku, lai paņemtu telefonu tuvāk, taču puisis noliedzoši pakratīja galvu.
-Es parādīšu, kuri jālasa, – viņš atrunājās.
-Bet es tik tālu neredzēšu! – mēģināju iebilst.
-Tur lielie burti, viegli! – viņš pasmīnēja, tomēr pat šoreiz nepaskatījās uz mani.
Sagatavojusies jauniem dzejas šedevriem, pieliecos, lai saskatītu uzrakstīto – varbūt tiešām tas izrādās kas vērtīgs un neparasts…
„Galva viena, acis divas + ausis divas = domas četras.”
„Priedes trīs, bailes trīs, atbalss trīs, drīz saule uzausīs.”
Cik savdabīgi… Kas man viņam tagad būtu jāsaka?
-Oi, tās laikam nebija pašas labākās rindas! – puisis izsaucās, laikam jau sajuzdams manu apjukumu. – Te būs vēl.
„Piecas līnijas, astoņas notis, dziesma viena, un tu arī vairs neesi viena.”
„Septiņas dienas, septiņas krāsas, un visa dzīve – viena varavīksne.”
-Jā, patiešām savdabīgi, – izsaucos patiesi izbrīnīta. – Tās patiešām ir interesantas sakarības un domas! Jums daudz tādu?
-O, jā, daudz! – puisis pašapzinīgi novilka, atkal iegrimis telefonā. – Daudz daudz, neesmu vēl saskaitījis!
Interesanti…
-Tādas rindas jums varbūt ir par visiem cipariem? – centos nezaudēt trauslo sarunas pavedienu.
-Nē, par visiem gan nav,- jaunietis kaut ko vēl meklēja tālruņa atmiņā – Gribēju jums parādīt savu pirmo dzejoli, to, kuru uzrakstīju pirms trim dienām, bet – nevaru atrast, laikam nejauši būšu izdzēsis. Tas bija par skaitli desmit… Visi draugi teica – kruto!
-Ja jau draugiem patika, tad jauki, – saprotoši piebildu. No četrām rindiņām rast kādu vērtējumu iesācēja veikumam ir neiespējami.
– Varbūt jūs varētu savus dzejoļus man atsūtīt, lai varu visus izlasīt? – centos būt pretimnākoša.
-Ai, vēl nē! Kad būs tik daudz, lai izdotu grāmatā, tad! Bet vispār jau es tikai gribēju pajautāt: cik dzejoļi jāuzraksta, lai sevi varētu saukt par dzejnieku? Simts?
Laikam jau aizdomājos par ilgu, meklējot pareizos vārdus, jo, nesagaidījis manu atbildi, nezaudēdams kontaktu ar tālruņa ekrānu, puisis strauji piecēlās no krēsla:
-Saskaitīju! Man ir simts! Es esmu dzejnieks!
3.
-Viņš ir dzejnieks. Tev viņu noteikti vajag satikt, – apgalvoja sena draudzene, un man nebija iemesla neuzticēties viņas viedoklim. – Interesants cilvēks, turklāt viņam nesen iznākusi arī sava dzejas grāmata.
Pagāja labs laiks, līdz es izlēmu sarīkot bibliotēkā pasākumu, uz kuru aicināju vairākus dzejniekus – vīrieša dzeja sievietei vienmēr šķitusi tik īpaša! Uzrunājoša, iedvesmojoša un pacilājoša. Varbūt ir vērts iepazīt arī to dzejnieku, par kuru zināju visai maz – apsviedīgs, enerģisks, runātīgs, vienkāršs, šarmants? Lai auditorijai būtu labs noskaņojums, daudz vairāk arī nevajag, turklāt – tur jau būs arī citi, kurus jau esmu dzirdējusi, par kuriem nešaubos.
Kopā ar dzejnieku telpā iebrāzās vējš – to sajuta visi. Reibinošas atvasaras vai varbūt tomēr – tveicīga siena laika vējš? It kā pūš, bet sviedri tāpat līst. Īsā laika sprīdī viņš aizpildīja visu telpu – personīgi sasveicinājās ar visām un ar visiem, izkoriģēja un izkontrolēja visu, kas būtisks. Sāka čaukstēt vārdi un papīra lapas, izlija smiekli un kāda kafijas tase, piesārta vaigi, un spīvs kļuva gaiss.
„Vīrietis dzeju raksta sievietei – citādi nemaz nevar būt,” viņš pasludināja jau pašā sākumā un iemirdzējās meiteņu acis.
„Savā dzejā vīrietis pielūdz sievieti – iekāro viņu, izglāsta un iegūst,” dzejnieks noslēpumaini smaidīja, un viņa erotiskais
tembrs lika piesarkt vaigiem.
„Katram dzejniekam ir vajadzīga mūza,” viņš čukstēja un nekautrīgi gremdējās dzirkstošajos skatienos. „Vislabāk, ja tās ir vairākas, tad dzimst ģeniālas atklāsmes!”
Ar bažām gaidīju to mirkli, kad viņš sāks lasīt savas dzejas rindas, kuras desmit minūšu laikā jau biju paspējusi iepazīt – iespiedis man rokās savu dzejas krājumu, viņš intīmi čukstēja: „Tas tev no sirds, mīļā..”
Jau biju aizmirsusi, kad pēdējo reizi sarku, toties tagad nevajadzēs piepūlēties, lai atcerētos… Citā situācijā noteikti atļautos pajautāt: „Vai mīļa es esmu no tā paša laika, kad pārgājām uz „tu”? Atgādiniet, lūdzu, – kad tas notika?”
Šoreiz nepaspēju kaut ko iebilst, jo, satvēris citas mūzas plaukstu, dzejnieks dziļi ieskatījās acīs viņai un čukstēja: „Tas tev no sirds, mīļā.”
Ar bažām gaidīju to mirkli, kad viņš sāks lasīt savas dzejas rindas…
Jau zināju, ka blakus šim dzejniekam nepamanīts paliks nervozais vīrietis ar nagu vīlīti un savu dzejas kompozīciju „Ziedi ir dvēseļu asaras” – viņa pašapziņa vairs neslēpās aiz vārdiem „Es esmu zieds”… Mēģināju viņu iedrošināt un uzmundrināt, bet – laikam jau neizdevās.
Jaunais puisis gan vēl neizrādīja savu satraukumu un turējās – atradis atbalstu kādas tumšmatainas dzejnieces personā, kaislīgi lasīja viņai priekšā savas atklāsmes: „Piecas dienas, divas brīvdienas, tu un es – divi mēs.”
Sākoties dzejas lasījumiem, nokaitētā atmosfēra tomēr pierima. Visi klausījās, visi dzirdēja, aplaudēja un dziedāja. Arī mūsu viesis dziedāja – pēkšņi atklājās, ka viņš pārvalda vairākus mūzikas instrumentus.
Viņa priekšnesuma daļa, protams, ieilga – sieviešu pielūgsmi taču nevar ielikt šauros rāmjos. Tā paver bezdibenīgas dzīles… Matu glāsmainums, lūpu kairums, ausu kaligrāfiskais smalkums, kakla neapjaustais liegums, plecu līganums, krūšu kairinājums un tā palēnām uz leju līdz pat kreisās kājas mazajam pirkstiņam. Ar maigumu, ar mīļumu, ar izpratni…
Un atkal – čaukstēja vārdi un papīra lapas, izlija smiekli un kāda kafijas lāse, piesārta vaigi, un spīvs kļuva gaiss…
Šajā vietā man gribas apturēt stāstījumu par šo pasākumu, lai nesabojātu kopējo noskaņu, un pajautāt:
– Vīrieši, jūs zinājāt, ka sievietē ir tik daudz skaista un pielūdzama? Vai esat mēģinājuši to visu saskatīt, nosaukt un noglāstīt? Kaut vai bez skaistiem vārdiem. Arī šim dzejniekam tie bija tikai vienkārši vārdi… Toties – izjustas un ar mīlestību veltītas rindas. Sen zināms, ka katrā cilvēkā mīt kaut kas no dzejnieka.
